CILVĒKS un KOSMOSS Laodzi sacerējumā par Dao un De (Daodedzin) 07.02.2013

Lielais Jautājums

Visos laikos cilvēku nodarbinājuši lielie ar viņa esību saistītie jautājumi – Kas ir cilvēks? No kurienes viņš nāk ? Kurp viņš iet? Kas viņu sagaida ? Kas vada un nosaka viņa likteņus ? Kāda ir viņa saikne ar pārējo pasauli, dabu, Kosmosu ? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējušas un meklē visas filozofijas, šīs atbildes centušās un cenšas sniegt visas reliģijas.

Protams, šī globālā problēma nav palikusi malā arī pirms divarpus tūkstošiem gadu Daoisma filozofijas leģendārajam autoram Laodzi, radot darbu “Laodzi  sacerējums  par  Dao un De  (Daodedzin)”.   Tēma-cilvēks, Kosmoss, Dievs (Dao)- kā viena no galvenajām paralēli citām- morāles, sabiedrības u.c. un cieši ar tām saistīta vijas cauri visam darbam, sasaistīdama vienā cilvēces attīstības ceļā tālo senatni caur mūsdienām uz nākotni.

Kosmoss -Dao

Vispirms aplūkosim, kā Laodzi   uztver Visumu un  Dao, kā  viņš  saredz to saistību, citiem vārdiem- kas Laodzi ir Kosmoss, tā spēki.

Esošais, spējīgs virmodams darināt sevi,

Iekams vēl  sākušas veidoties debess  un zeme,

Mierā un tukšībā –

Vienļi stāv tas, un izmaiņas tam ir svešas;

Veicot pārmaiņu apli, nepazīst paguruma.

Viņu var apjēgt kā pasaules māti.

Nezinādams tā vārdu,

Dēvēju viņu pār Dao.

Te mēs redzam ļoti ciešu Dao līdzību ar  Bībelē sniegto  Dieva kā visam pāri stāvoša pirmsākuma un pasaules Radītāja tēlu, kurš ir nemainīgs un nepagurstošs. Dao (jeb Dievs) ir Visuma valdnieks, tā iedzīvinātājs, veidotājs, arī kā augstākais ideāls, pati pilnība, kuram nekas nav neiespējams.

Visu iespējamo sevī ietver Dao,

Bet, visu veidojot, tas neizsīkst,

Ir bezgalīgs tā dziļums, pirmsākums tas esošajām lietām.

Viņš paliek vienībā ar savu radījumu pīšļiem.

Šeit jau parādās arī norāde uz to, ka radība, arī cilvēks, netiek pamests un aizmirsts, saglabājas šī vienotība ar augstākiem Kosmosa spēkiem, cilvēks ir piederīgs pie Kosmosa, ir tā daļa. Bet tai pašā laikā šis cilvēks ar visu savu dievišķo izcelsmi- tā ir nepilnīga daļa, kurai gan ir alkas izzināt un saprast visus sava Radītāja noslēpumus, bet tas nav ļauts. Dao vienmēr paliek ideāls, uz ko var tiekties, bet nekad nesasniegt, ko var pētīt, bet nekad līdz galam izzināt.

Dao, ko iespējams apjēgt,

Nav mūžīgi esošais Dao.

Vārds, ko iespējams pateikt,

Nav mūžībai sacītais vārds.

Pie šīs nodaļas par vispārīgo Visuma izpratni jāmin kāda interesanta līdzība, kas atgādina Jaunās Derības līdzības un izsaka īstos vērtību samērus pasaules uztverē.

Trīsdesmit spieķu saistīti vienā rumbā,

Ratu vieglumu nosaka tukšums starp tie,

Podnieki mīca mālu, lai veidotu traukus,

Lietojams tikai trauku iedobums.

Namdariem, ceļot māju, jāatstāj logi un durvis,

Tikai mājas iekšējais tukšums ir apdzīvojams.

Esamība ir manta, bet lieto neesamību.

Īstenība,  patiesība,    būtība    meklējama   nevis  taustāmajā,  viegli uztveramajā  materiālajā pasaulē (arī cilvēka fiziskajā ķermenī, arī prātā), bet “tukšumā”- citiem vārdiem- garīgajā sfērā, kura slēpj pilnību, kura ir īstais Kosmosa piepildījums, cilvēka iekšējā pasaulē-dvēselē, jūtās, kuras vienīgās sasaucas ar Kosmosa augstākajiem spēkiem.

Senatne vienotībā

Obligāts nosacījums katras radības eksistencei ir tās nesaraujamā vienotība ar Kosmosa spēkiem, ar savu Radītāju. Jo ciešāka ir šī saite, jo stabilāka, mierīgāka, drošāka, pilnvērtīgāka, piepildītāka ir tās dzīve.

Jau kopš pirmlaikiem vajadzīgs vienojošais.

Debesis, iemantojušas vienojošo, spēj būt dzidras,

Zeme, iemantojusi vienojošo, spēj būt stingra,

Gari, guvuši vienojošo, spējīgi radoši būt,

Ielejas tukšība, guvusi vienojošo, tiek piepildīta,

Radības guvušas vienojošo un ir dzīvas…

Šo vienojošo saiti nav jāuztur tikai radībai vienai pašai ar savu nepilnību un vājajiem spēkiem. Tieši Kosmoss ir tas, kas, radījis šo vienotību, cenšas arī  to saglabāt pēc iespējas ciešāku.

Diženais Dao iestrāvo visur,

Labā un kreisajā pusē tas var būt.

Visas radības vien caur viņu rodas,

Un viņš sevi tām neatrauj.

Vesela filozofisku atziņu sintezē redzama sekojoša citāta:

Dao radījis vienu.

No viena divējādība cēlusies.

Divējādība veidojusi trejādību.

Bet trejādība radījusi visas būtnes.

Būtnēm aizmugurē palikusi tumsa,

Pretī atspīd gaismas vizēšana,

Bet visu būtņu pirmsākumu veido abu saplūdums.

Pretstatu  cīņā un  vienotībā, to savstarpējā  noliegumā  un  harmonijā radītajām būtnēm jau ielikts attīstības ceļš no tumsas uz gaismu, sasniedzot pilnību absolūtā vienībā ar savu Radītāju. Praktiski visu tautu folkloras, visās reliģijās redzam norādes uz to, ka tālā senatnē cilvēks bijis daudz tuvāks, vienotāks ar Kosmosa garīgo pasauli, kura līdz ar to tam daudz vairāk sniegusi aizstāvību, palīdzību, virzījusi viņu.

Tie, kuri senlaikos prasmīgi meistari bija,

Slēptajā vienoti bija ar neredzamajiem spēkiem.

Bija tik dziļi, ka viņus nav iespējams izprast,

Jo izzināt viņus nav iespējams.

Protams, arī cilvēks daudz pārliecinātāk, uzticīgāk, nešaubīgāk paļāvās uz savu Radītāju.

Kādēļ gan Dao senatnē  tik ļoti bija cienīts? –

Tad lūdzējam daudz biežāk tika dots,

Bet tam, kas kļūdījies, daudz vieglāk tika piedots.

Un tādēļ Dao toreiz katram bija dārgs.

Tāpēc mēs lasām vēstījumus, klausāmies teikas un leģendas par burvīgām senatnes ainām, par šķietami idealizētu dzīvi, par saskaņu- par dzīvi  saskaņā ar Kosmosu, pēc tā likumiem.

Atšķirtība

Kas notika? Kāpēc vairāk vai mazāk zaudēta šī vienotība ? Kāpēc cilvēks zaudējis mieru ? Kāpēc cilvēks nomokās dzīves jēgas, pamatlikumsakarību meklējumos ?

Pirmsākumos cilvēks akli paļāvās uz augstāko spēku vadību. Tas, protams, arī nodrošināja praktiski  ideālāko virzību. Bet tas ir zems attīstības  līmenis. Prātam attīstoties, izmantojot tam doto brīvo gribu, cilvēks sāka vēlēties  pats būt noteicējs un izvērtētājs.

Kad pameta lielo Dao,

Tad tikums un pienākums uzradās.

Kad atziņas un prātojumi sākās,

Tad liekulība un meli izcēlās.

Tas ir tas  pats  Ādama un Ievas ābols no ļauna un laba atzīšanas koka, kura baudīšana atvēra viņiem acis, bet tai pašā laikā nolēma ilgam un mokošam kļūdu, meklējumu un atziņu ceļam. Protams, šis ceļš ir nepieciešams un neizbēgams. Tas ir nepieciešams, lai caur šīm sāpēm, bērna puniem un zilumiem atkal nonāktu pie vienotības nepieciešamības atziņas, bet jau daudz augstākā līmenī- balstītā nevis aklā  paļāvībā, bet uz ar prātu un pieredzi gūtā atziņā. Ne katrs spēj pie šīs atziņas nonākt. Te nepieciešama liela griba, savu garīgo spēku, garīguma  attīstīšana, ilgstošs darbs ar sevi, bet ari Radītāja palīdzība, dāvanas.

Jā augstāko spēju cilvēks uzzina par Dao,

Viņš cenšas dzīvot saskaņā ar to.

Jā vidēju spēju cilvēks uzzina par Dao,

Viņš reizēm seko tam, bet brīžiem neseko.

Ja neapdāvināts cilvēks uzzina par Dao,

Viņš tikai gardi pasmejas par to.

Bet, ja viņa smiekli tad neskan visai skaļi,

Par īsto Dao viņš vēl nav dzirdējis.

Ļoti dažāds līdz ar to ir šis ejamais ceļš dažādiem cilvēkiem, katram ir savas izvēles iespējas. Bet katra izvēle noteiks arī viņa likteni, savukārt visas šīs izvēles kopsummā visas cilvēces virzību, noslāņošanos, atlases, cilvēka un Kosmosa tālāko kopīgo ceļu vienotībā.

Kurp ejam ?

Svarīgi ir, kurā brīdī cilvēks attapsies, ka viņš ir varenā Kosmosa daļiņa, niecīga daļiņa, kura bez saites ar Kosmosu nevar pastāvēt, bet arī kura pati šo Kosmosu veido, ir arī tam nepieciešama, pie tam nepieciešama attīstīta, attīrīta, kura spējīga ienest savu daļu kopīgajā garīgumā.

Augstākā tikuma cilvēks

Pilnīgi seko Dao.

Dao apjaušams tam, kas to meklē…

Tātad, Kosmosam vajadzīgi garīgi attīstīti, augsti tikumīgi cilvēki, kuriem tad ari Dao var sevi atklāt. Tas ir nākotnes cilvēks, kuram var tikt dotas gan iespējas izzināt un saprast pasauli, gan tiesības arī šo pasauli pārvaldīt, nenodarot tai ļaunu.

Kas seno laiku Dao spējīgs aptvert,

Var mūsu dienu dzīvi ar to pārvaldīt

Un arī pirmsākumus iepazīt:

Jo visam cauri strāvo

Dao pavediens.

Šāds cilvēks pret apkārtējo pasauli izturas nevis ar nejēgas iedomību un  pārgudrību, pārprastu varenību, bet ar sapratni un mīlestību, nesot mieru un harmoniju.

Kas Lielo Pirmtēlu spējīgs sevī glabāt,

Tam visa pasaule pati pienāk klāt.

Tā tuvojas, un neviens tai nedara ļauna;

Tā bauda mieru, aizstāvību un labvēlību.

Tikai šis ceļš – mīlestības  ceļš – ir vienīgais atļautais, visšaurākais un grūtākais.  Jebkurš cits, kas  neved uz vienotību  ar Dao, bet kuru visādos arvien neprātīgākos veidos cilvēks savā smieklīgajā uzpūtībā, iztēlojot sevi par viszinošu pasaules pavēlnieku, daudzkārt ir mēģinājis un mēģina iet arvien, ved tikai uz iznīcību. Varenie Kosmosa spēki ātrāk vai vēlāk noliek savās vietās gan šos ceļus, gan to gājējus, sniedzot  tiem un arī viņu pēcnācējiem rūgtus sava darba augļus, realizējot   to pašu austrumu filozofijās minēto karmas likumu jeb Bībelē minēto principu- tēvu grēki  tiek piemeklēti pie to bērniem līdz septītajam augumam.

Jo debess Dao necīnās, bet allaž uzvar.

Tas nerunādams visu noskaidro.

Tas nesauc, tomēr visi pie tā tiecas.

Tas nepūloties visu nokārto.

Kaut rets un lielacains ir debess tīkls,

Nekas tam nespēj cauri izslīdēt.

Galvenais Kosmosa likums – mīlestības  likums- nosaka pilnīgu nesavtību, sevis ziedošanu citiem, kalpošanu  kopējai pasaules attīstībai. Šī bezgalīgā mīlestība un sevis atdošana ir paša Dao  kā Radītāja būtība, tā ir pasaules pamatā un tās pastāvēšanas garants, tā   tiek prasīta arī no cilvēka, ja tas vēlas pastāvēt un dzīvot saskaņā ar Visumu.

Mūžīgi debesis pastāv un ilgstoši – zeme.

Cēlonis zemes un debesu mūžīgai esamībai

Tas, ka tās nepastāv sevis labad.

Tādēļ tām ilgstoša dzīvība dota.

Bet pastāvēt cilvēks varēs tikai dzīvojot saskaņā ar Visumu. Tikai šī saskaņa, vienotība ar Kosmosu spēj sniegt gan dzīves mērķu un jēgas apziņu, gan sevis, savas vietas un sūtības izpratni, sniedzot mieru un harmoniju.

Neskaitāmas radību paaudzes pasaulē ienāk,

Tomēr ikviena no tām pie pamata atpakaļ iet.

Bet, ja pie sākotnes atpakaļ tiecas, tad iestājas miers.

Dao līdzi atnes ilgstamību.

Ja patība izzūd, vairs nav tad nekādu briesmu.

Daudziem pirmajā brīdī šāds uzdevums var likties nesaprotams, grūts un neizpildāms, jo cilvēks ir ļoti attālinājies, atsvešinājies no saviem pirmsākumiem, no saskaņas ar pārējo pasauli. Ceļu pie sevis Dao gan tieši, gan caur pārējo pasauli rāda pats, sniedz  roku un palīdz. Cilvēkam tikai ļoti  jāvēlas un ar atvērtu sirdi ieklausoties Kosmosa spēkos, vaļējām acīm raugoties, bezgala uzticoties jāiet tam pretī.

Zeme ir cilvēkam paraugs,

Debesis zemei ir paraugs,

Dao ir debesīm paraugs,

Un Dao ir paraugs pats sev.

Autore: Māra Bite

Literatūra: “Laodzi sacerējums par Dao un De (Daodedzin)”, R., Zvaigzne, 1986