Mīļie skolotāji un audzinātāji, esošie un topošie, vai esat padomājuši, par to, ka jums ir dāvāts, kas ārkārtīgi skaists un reizē uzticēta liela liela atbildība. Visi darbi ir svēti un tomēr skolotāja darbs ir ar īpašu misiju, jūs esat klāt bērniem dienu dienā gadu garumā, ja ārsts izdara savu darbu konkrētajā laikā un tad cilvēks iet, bet jūs esat klāt pastāvīgi!
Vai zināt to, ka lai vai kāda jums ir izglītība vai pieredze vai zināšanas, ka tieši mīlestība pret pasauli un dzīvību un dzīvi ir tā ko pirmkārt bērni paņem no jums, jeb tas ir tas ko jūs iedodat tiem, un tikai tad nāk viss pārējais un pretēji, ja jūs nemīlat ko darāt un neuztverat to kā misiju un nenesat to ar vislielāko cieņu un godbijību, tad arī tas ir tas, ko bērni uzsūc pirmkārt un tikai pēc tam nāk zināšanas. Tieši no jūsu rokām un darbiem sākas mūsu bērnu nākotne…
Apvienojumā zināšanām ar mīlestību pret savu darbu un attiecīgo priekšmetu un pats galvenais beznosacījuma mīlestībai pret bērniem, jūs kļūstat par Iedvesmu tiem un esat ielikuši spēcīgu un stipru pamatakmeni mazā cilvēciņā vai jau lielākā skolēna dzīvē!
Dzīve ir tik skaista un pārsteigumiem bagāta, ka kāds mirklis atgriežas pie jums atpakaļ tikai pēc daudziem daudziem gadiem, kā svētlaime un piepildījums, darot šo darbu neko negaidot, ne pateicību, ne ka tevi cildinās, bet ar šo te sajūtu, ar šo te dievišķo sajūtu, ka Tu kalpo mazajām dvēselītēm un atdod labāko ko spēj dot, tas ir vārdos neaprakstāms skaistums un piepildījums, šī te uzticēšanās no Dieva puses, kad to aptver, rodas spēks, degsme un tad nāk palīgā pašas debesis, bet vēlreiz saku, negaidiet nekādas balvas, ne mantas, ne slavinājumus no cilvēkiem, bet mācieties ar pazemību pieņemt gan citu skaudību, gan nesapratni, gan arī siltu smaidu, ir jāmāk pieņemt.
Redzēt šo te prieku mazo cilvēciņu acīs, kurš piepilda telpu un apkārtni ar mīlestību, kas vairojas ģeometriskajā progresijā, es ticu, ka to ir piedzīvots lemts katram, kas ir tam gatavs. Mana skola un gatavošanās tam aizsākās jau bērnībā, kad mana diženā skolotāja un mana iedvesma bija mana vecmāmiņa un tikai tagad, esot lielai, un tikai tagad, kad Dievs man deva šo te iespēju strādāt ar bērniem un dāvāja man pašai bērniņus, es sapratu, ka esmu tam radīta, esmu bijusi tam gatavota jau no pašas pašas bērnības, es ticu, ka katra dzīvē ir bijis tāds cilvēks, kas dod pamatu jeb mīlestību uz šo te darbu, vai tu to saredzi?
Tikai tagad, kad pagājuši 20 gadi, manī ieplūst mīlestība no tā, ko iedeva man literatūras skolotāja, toreiz ne man interesēja, ne es lasīju ko lika, un tomēr mēs respektējām šo te skolotāju, kaut gan kā jau bērni taisījām palaidnības un izrunājāmies. Tagad saprotu viņa mīlēja savu priekšmetu un vienmēr savā jomā bija izdarījusi ko interesantu no sirds, viņa mums to pasniedza klāt, pievienojot savu personisko mīlestību uz grāmatu un dzeju. Tieši šai skolotājai esmu pateicīga, un viņas mīlestībai pret savu darbu, ka tagad rakstu dzeju, iespējams tieši viņa bija vārti, kas deva man šo te iespēju, pēc 20 gadiem, kad es to saredzēju un novērtēju, tikai tad manī tas varēja ieplūst un ļaut atvērties tam!
Bērni ir mana sfēra, kur notiek brīnumi, kad esmu ar tiem, bet atceries katram ir sava sfēra, kur viņš ir brīnumdaris, atliek to apzināties saredzēt un atvērties tam un pasaule mainīsies!!!
Ja man kāds būtu pateicis agrāk, ka darbs var būt kaut kas tik skaists un reizē grūts un sniegt piepildījumu, es neticētu, bet, kad to piedzīvo un izdzīvo un saproti, ka ne kuram katram ir dota tāda laime, tikt dotai iespējai to izdzīvot, tam kam tu esi radīts, tad jāsaka Raiņa vārdiem ir sajūta, ka pietiks laimes visam mūžam!
sending...
