Kāpēc nespēju tikt vaļā no dusmām un agresijas? 08.11.2017

Arī man atkal vajag Jūsu padomu, jo tas kāmīša ritentiņš, pa kuru es skrienu, man ir noriebies līdz pēdējam. Pēc rakstura esmu ļoti viegli uzliesmojošs, ne vienmēr, bet pārsvarā, tāds pēc rakstura ir arī mans Tētis un Vectētiņš. Ikdienā esot sabiedrībā, sastopos ar situācijām, kas izraisa dusmas, kas mēdz pat robežoties ar agresiju, kas (paldies Dievam) pagaidām ir mutiska. Dusmu uzplūdus parasti izraisa cilvēki, sabiedrība, kuri apzināti pārkāpj sabiedrisko kārtību un likumus, rada diskomfortu apkārtējiem. Piemēram “gudrie” šoferīši, kas apdzen sastrēgumu un spraucās iekšā, bezpajumtnieki, kas brauc sabiedriskajā transportā smakojoši un bez biļetes utml.

Visas šīs situācijas esmu neskaitāmas reizes malis cauri, cenšoties saskatīt, ko tad tās man māca, bet nesekmīgi, jo nekas nav mainījies. Tātad es piesaistu sev cilvēkus, kas manī izraisa dusmas, jo pats apzināti pārkāpju kādu likumu. Esmu izanalizējis, kurus likumus tad es pārkāpju, vienīgais, kas nāk prātā ir aplokšņu alga, par kuru es Jūtos slikti, jo zinu ka tā nav pareizi. Taču es nevaru atrast darbu, kas ļauj man pilnībā apmeklēt vakarskolu UN maksā visu oficiāli, neriskējot ar pārguršanu. Pie tam, kad strādāju darbavietā ar 100% oficiālu atalgojumu, dusmas bija tieši tādas pašas.

Vēl viena rakstura iezīme manī ir “iziešana uz konfliktu”, kas savienojumā ar dusmām, agresiju nu galīgi nav laba kombinācija. Es vienmēr atklāti izsaku savu neapmierinātību, argumentēti izklāstot, kas man nepatīk, vai šķiet nepareizi. Adresātiem gan tas nepatīk, jo 90% gadījumu mani aizrādījumi ir vietā un piedāvātais risinājums ir loģisks un es neiebilstu, ja tā izturās arī pret mani, jo tā es pamanu savas kļūdas.

Un te nu ir problēma, es cenšos apslāpēt savas dusmas, skaidrojot sev, ka cilvēki kļūdās un tas ir normāli, es pats kļūdos, cenšos domās piedot viņiem, vai mierināt sevi ar domu, ka ja viņu rīcība nav pareiza, tad gan jau dzīve (Dievs) izmācīs un es neesmu nekāds skolotājs. Sliktākajā gadījumā auto kabīnē palamājoties sliktiem vārdiem (es zinu, ka tā nav labi). Taču savas neapmierinātības neizteikšana manī uzkrāj stresu, kas atkal noved mani pie smēķēšanas, kura manāmi apslāpē dusmu diapazonu, taču bojā manu veselību un liek manai pašsajūtai pasliktināties. Pēc kāda laika, es atkal saņemos, pārtraucu smēķēt un cikls var atsākties.

Esmu mēģinājis pirms gulētiešanas lūgties, meditēt, piedot, taču nespēju no šī riņķa danča izrauties. Ko es neredzu vai nesaprotu? Palīdziet lūdzu!

Elvita Rudzāte atbild: Dievišķais Piesaistes likums nosaka – līdzīgs piesaista līdzīgu. Kamēr Atis nesapratīs savas neapgūtās mācības, tikmēr viņš sev piesaistīs negatīvas situācijas, jo katra negatīvā situācija ir skolotājs.

Atim nepatīk šoferi, kas pārkāpj satiksmes noteikumus. Atis pats ir atklājis, ka pārkāpj valsts likumdošanu, pieņemot aplokšņu algu. Viņš ir atradis sev attaisnojumu, ka nevar atrast darbu, kur maksā oficiāli, jo viņam ir prasības attiecībā uz darbu, kuru grib savienot ar mācībām. Ne velti ir teiciens: “Lai met akmeni tas, kurš pats ir bez vainas!” Šis teiciens norāda, ka mums nav tiesību citus nosodīt, jo neviens no mums nav bez vainas, visi mēs pieļaujam kļūdas.

Atim ir jāmācās nenosodīt. Jo tieši nosodīšana ir tā, kas viņā izsauc dusmas. Atim ir jāmācās priecāties, ka viņam ir darbs, ka viņam ir dzīves vieta, kur nomazgāties, ka viņam nav jādzīvo kā bomzim, kurus viņš redz sabiedriskajā transportā. Atim ir jāmācās izjust līdzcietību pret tiem, kas pieļauj kļūdas.

Iesaku Atim aprunāties ar cilvēkiem, kas pārkāpj likumus un censties izprast, kāpēc viņi tos pārkāpj, kas ir cēlonis? Pārsvarā šie cilvēki ir nelaimīgi, cieš no mīlestības trūkuma un vēlas dzīvē kaut ko sasniegt, apliecinot savu vērtību sabiedrības acīs. Jā, viņi ir izvēlējušies nepareizu apliecināšanās veidu, bet citādi viņi neprot. Tieši tāpat kā Atis neprot atrast darbu, kas atbilstu viņa prasībām un vēl maksātu nodokļus. Es nesaku, ka Atim ir jāattaisno likuma pārkāpēji. Es saku, ka viņam pret tiem jāizturas ar līdzcietību un jādomā kā palīdzēt tiem kļūt labākiem.

Tāpat es iesaku Atim aprunāties ar bomžiem, lai izprastu viņu dzīves stāstu, kāpēc viņi kļuva par bomžiem? Šie dzīves stāsti būs smeldzoši un atkal Atim jāpriecājas, ka viņam dzīve nav bijusi tik skarba. Tanī pat laikā Atim būtu jāpadomā kā palīdzēt šiem cilvēkiem atgriezties sabiedriskajā dzīvē, dodot sabiedrībai kādu labumu.

Varbūt Dievs Ati tīši nostāda šādās situācijās, lai redzētu, vai Atis ir gatavs kalpot Dievam, palīdzot likumpārkāpējiem (cietumniekiem) un bomžiem atgriezties sabiedriskajā dzīvē, dodot sabiedrībai kādu labumu? Kamēr Dievs neredzēs, ka Atis spēj visās negatīvās situācijās būt līdzcietīgs bez nosodījuma, viņš Dieva dotos eksāmenus nenokārtos un tieši tāpēc Dievs viņam nevar parādīt uzdevumu, kuru gaida tieši no Ata.