Vai mantojums ir kā dāvana, vai apgrūtinājums? 29.11.2017

Inese jautā: Rakstu šo, izlasot atbildi uz Baibas jautājumu, kāpēc neizdodas tikt pie stabilas mājvietas. Mans vīrs arī ir saņēmis mantojumā šādu senčiem atņemto īpašumu. Ilgu laiku negribējām nākt dzīvot uz šo māju, bet tā kā laikam ejot arvien izteiktāk izjutu, ka vairs nespēju dzīvot dzīvoklī, Visums arī radīja apstākļus, ka dzīvoklim uzradās pircēji un nu mums bija jādomā, kur dzīvot tālāk. Kādu laiku vēl šaubījāmies par dzīves vietas pieņemšanu mantotajā mājā, līdz tomēr pāris gadus padzīvojot īrētā privātmājā, sapratām, ka ilgi to nevar, jo līdzekļi īres maksājumiem vienkārši aizplūst kā ūdens. Un te nu mēs esam, vīra mantotajā senču īpašumā.

Izremontējām vienu daļu, cik varējām atļauties, lai šeit būtu iespējams dzīvot. Sākumā pat ļoti izjutu māju sajūtu, par ko pati biju pārsteigta, jo patiesībā mani šeit nekas nesaistīja. Dārzs bija pilnībā nekopts un aizaudzis, pirmos
pavasarus jutu ļoti lielu azartu un vēlmi visu sakopt un skaisti iekopt..bet jau mājas remonta laikā (nu patiesībā jau visas ar vīru kopdzīves laikā) izjutu ļoti lielu pretestību no vīramātes, viņa neko nevēlējās, ka es daru, nedrīkstēja izzāģēt vecos kokus, krūmus, novākt pussabrukušos šķūņus..Mājas remonta laikā nedrīkstēju izteikt savu viedokli, jo tomēr savu dzīvošanai paredzēto mājas daļu taisījām mūsu ģimenei, kad teicu, kā es iztēlojos, piemēram, kur man virtuvē būs nepieciešama izlietne, vīramāte kliedza, ka man šeit nekas nepieder, ka es vispār nekas neesmu, teicu, ka esmu tomēr sava vīra sieva un mums ir ģimene un bērni, viņa atbildēja, ka es savam vīram sieva esmu tikai uz papīra, ka viņš esot viņas miesa un asinis..

Es saprotu, ka šeit ir arī superlielā mācībstunda par vīramātes un vedeklas attiecībām. Nu jau ar vīru esam kopā 20 gadus. Vīramātei es nekad neesmu patikusi, jo vienmēr esmu bijusi tāda, kas rīkojos pēc sava prāta, savā ziņā brīva, jo manā ģimenē tikām auguši diezgan patstāvīgi, tādi, kas paši par sevi parūpējās un palīdzību lūdz tikai tiešām ārkārtējas nepieciešamības gadījumā. Vīra ģimenē visiem visu izlēma viņa mamma, un izveidojoties mūsu ģimenei,
viņa gribēja turpināt to darīt arī mums. Bet man nācās teikt, ka mums tas vienkārši nav nepieciešams. Vīram ir arī vecāks brālis.

Brāļa sieva atzina, ka viņai palika vieglāk, kad parādījos es, līdz tam vīramāte ēda viņu.. Šo gadu laikā vairākkārt esmu centusies vīramātei rādīt un teikt, ka mēs varam kopā arī jauki pavadīt laiku, dzert tēju, braukt uz kopīgiem pasākumiem, lai viņa ada bērniem zeķes.. tikai man nevajag, lai jaucas manā privātā dzīves telpā, pat par tādām
lietām kā es ģērbjos un ko es ēdu.. Diemžēl tur nekas nav sanācis. Nav pametusi sajūta, ka viņa uzskata, ka viņas vieta ir blakus manam vīram, nevis man, jo reiz, kad visa ģimene, taisījāmies kopīgā braucienā, viņa (kārtējo reizi) iesēdās mašīnā priekšā blakus vīram, izteicu, ka tā ir mana vieta, uz ko saņēmu atbildi, ka mana vieta ir ellē..

Kopš tās reizes manas rokas laikam ir nolaidušās darīt jebko, kas šīs attiecības varētu vērst uz labu. Jā, bieži domāju, ka tā tomēr ir mana mācībstunda, bet pēc tik daudziem pazemojumiem un nicinājumiem visu šo gadu laikā, es pat nezinu, vai vairs gribu veidot jebkādas attiecības ar vīramāti. Šobrīd mana attieksme pret viņu ir absolūti neitrāla, kā
pret jebkuru citu garāmgājēju uz ielas. Bez vajadzības nekomunicējam, un šādas vajadzības arī nav. Svētkos, vīrs savos svētkos un Ziemassvētkos ielūdz viņu uz kopīgu pasēdēšanu, viņa arī nāk. Sākumā, pēc visa, ko viņa man tika teikusi, šķita, ka nevēlos, ka viņa nāk, tomēr arī manā dzīves telpā, bet nu esmu tikusi tam pāri. Saprotu, ka viņa tomēr ir mana vīra māte. Mana iekšējā sajūta, es ceru, ka nemijās uz robežas ar vienaldzību. Ir skumji, nožēla, ka nav izdevies izveidot kaut cik draudzīgas attiecības tik ilgā laikā, un tagad man liekas, ka man arī vairs negribas, nevajag..

Bet – par māju, kā jau varēja noprast, arī vīramāte dzīvo šajā mājā, māja ir milzīga, tai ir 2 stāvi, mēs nedzīvojam kopā, katrs dzīvojam savā stāvā, savā dzīves telpā. Vīramāte, protams, gribētu dzīvot arī manējā. Un trešā gada laikā, kopš šeit esam, sajūta, kas radusies, ka mums šis īpašums ir daudz par lielu. Mēs nespējam to ne aptvert, ne apsaimniekot, ne uzturēt. Milzīga ir pati māja un klāt esošais zemes īpašums. Un tā kā man vīrs ir mūziķis, izteikts
mākslinieks, es jau pirms tam zināju, un tagad redzu, ka viņam nav tāda uzņēmība un arī laika, nodarboties ar lauku īpašuma apsaimniekošanu. Mājai kopumā arī ir nepieciešama restaurācija, remonti, turklāt, tas viss ir tik liels, ka nopelnītie līdzekļi ir jāiegulda mājas uzturēšanā. Tad šajā brīdī rodas jautājums – vai mantojums ir kā dāvana, vai apgrūtinājums?

Man jau pirms nācām šeit dzīvot, vēl tikai domājām par to, bija šī sajūta. Es teicu, vai prātīgāk nav to pārdot un mums sev atrast mūsu vajadzībām piemērotu īpašumu? Protams, no vīramātes bija milzu pārmetumi, ka tas tak ir dzimtas īpašums, ka es no tādām lietām neko nesaprotu un nespēju novērtēt. Bet, ja mēs šo nevaram apsaimniekot un uzturēt, vai mums pie tā ir jāpieturas tikai tādēļ, ka tas ir dzimtas īpašums? Kā  reiz, esmu vairākkārt domājusi
par to, vai  šeit nav šī pieķeršanās, tikai tāpēc, ka tiek domāts, ka ir īpašums un tas pieder un tas ir jāpatur? Man nav šī pieķeršanās. Es labprāt dotos tālāk. Tad kā ir, es nesaprotu, vai tomēr esmu kaut ko sapratusi? Protams es izjūtu pateicību, ka Visums ir devis šādu dāvanu mūsu ģimenei. Bet, ja dāvana mums ir pa lielu, vai to paturēt tikai tādēļ, ka kādreiz šeit ir dzīvojuši senči?

Vīram, protams, nav viedokļa šajā jautājumā, lai gan viņš arī negribēja uz šejieni nākt. Vīrs plūst pa mātes straumi. Kas arī bieži vien izraisa nožēlu, jo viņš tādejādi apslāpē savu vīrišķo enerģiju. Manējā savukārt, nespēj līdzi turēt ar viņa mātes enerģiju.. Neesmu tik stipra. Sanāca ļoti gari.. varbūt, sanāk īsumā kopsavilkums par šo visu.

Elvita Rudzāte atbild: Ineses vīramāte patiešām ir pieķērusies dzimtas īpašumam, jo nekad nav domājusi tādās kategorijās, ka viss pieder Dievam, ka viņu dzimtai īpašums tika uzticēts uz laiku. Mēs nevaram mainīt citiem cilvēkiem domāšanu. Inese nekad nevarēs pārveidot vīramāti, bet dzīve Inesei spiež būt kopā ar vīramāti, jo abām ir karmiskas attiecības jau no iepriekšējām dzīvēm, kad problēmas palika neatrisinātas un tāpēc atnākušas līdzi uz šo dzīvi.

Ko darīt? Pieņemt situāciju ar pazemību, tādu kāda tā ir un domāt kā uzlabot attiecības ar vīramāti. Lai ko vīramāte ir teikusi, viss ir jāpiedod. Kaut kādā mērā jau var vīramāti saprast, ja viņa zina, ka vedekla lasa ezoteriku, tad, protams, viņa domā, ka vedekla ir aizrāvusies ar ķecerību un tādai vieta ir tikai ellē. Visas nesaskaņas rodas no savstarpējas nesapratnes. Vīramāte nesaprot vedeklu, un vedekla nesaprot vīramāti. Piekāpjas gudrākais.

Ja reiz Dievs Ineses ģimenei ir dāvājis tik lielu īpašumu un nepiedāvā pašlaik citas iespējas, kā vienīgi rūpēties par šo īpašumu, tad es ieteiktu Inesei padomāt radoši kā šo īpašumu izmantot sabiedrības labā. Inese teica, ka viņas vīrs ir mūziķis. Varbūt var šo īpašumu sākt izmantot bērnu, jauniešu vai pat pieaugušo muzikālo dotību attīstīšanai? Varbūt apkārtējos zemes īpašumos var organizēt brīnišķīgus brīvdabas koncertus? Īpašumam ir jābūt kādam pielietojumam, ne velti Dievs radīja apstākļus tādus kādi tie ir šobrīd.

Ja Inese uzlabos attiecības ar vīramāti, tad vīramāte kļūs pielaidīgāka. Ja vīramāte redzēs, ka īpašums var palīdzēt viņas dēlam, tad viņa būs pat gatava upurēt kādu savu iegribu.

Es iesaku paskatīties uz īpašumu ar citām acīm un uzdot Dievam jautājumu: “Kāpēc Tu atvedi mūs uz šo īpašumu? Ko Tu vēlies, lai mēs šeit darām?” Pirmā atbilde, kas nāks sirdī, varētu norādīt vismaz virzienu, bet varbūt atbilde būs ļoti konkrēta. Ja nespēj sadzirdēt savu sirdi, tad vairāk jāstrādā ar sevi un jāatgriežas ticībā pie Dieva. Jo tuvāk būsi Dievam, jo labāk dzirdēsi savu sirdi, kur mājo Dievs. Nav lielākas laimes, kā pildīt Dieva gribu. To es saku no savas pieredzes un novēlu ikvienam izjust prieku kaut ko darīt sabiedrības labā.