Pāvests aicina mainīt Tēvreizi, vai aicinājums ir pareizs? 09.12.2017

Šodien manu uzmanību piesaistīja portāla delfi.lv raksts par Pāvesta iniciatīvu mainīt Tēvreizi, jo esot nepareizi tulkots teikums “…neieved mūs kārdināšanā”. Viņš piedāvā šo teikumu aizstāt ar vārdiem “”neļauj mums krist kārdināšanā”.

Es pilnībā piekrītu Pāvestam, ka Dievs mūs neved kārdināšanā, ka to dara Sātans, bet tanī pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka Sātans ir Dieva kalps, kam Dievs atļauj darīt sliktu, lai cilvēci vestu pie prāta jeb citiem vārdiem sakot, lai cilvēce paplašinātu savu apziņas līmeni.

Man ir bijusi iespēja lasīt lekcijas cilvēkiem, aicinot tos sākt ievērot Dievišķos likumus. Uz maniem aicinājumiem atsaucas tikai daži cilvēki. Ja cilvēks nav sastapies ar ļoti lielām dzīves problēmām, tad bieži cilvēks domā, ka viņu dzīves problēmas nepiemeklēs, ka viņš no tām tiks pasargāts kā līdz šim. Vēl grūtāk viņiem ir pieņemt, ka ļaušanās kārdinājumiem ir kaut kas slikts un, ka tas var cilvēku pazudināt. Šie cilvēki nedomā tādās kategorijās kā Dievs un Sātans, jo vienkārši bauda dzīvi.

Rodas jautājums, kāpēc Sātans ir Dieva kalps? Kāpēc Dievs izmanto Sātanu kā Savu instrumentu? Un ja Dievs tomēr izmanto Sātanu kā Savu instrumentu, lai vestu cilvēci pie prāta, vai tomēr lūgšanā šis teikums nav tulkots pareizi?

Padomāsim, ja mēs lūdzam, lai Dievs mums neļauj krist kārdināšanā, tad faktiski mēs lūdzam, lai Dievs neatļauj Sātanam pārbaudīt mūsu ticību, drosmi, spēju pretoties kārdinājumam. Kā jums šķiet, vai pareizi būtu lūgt Dievu nepārbaudīt mūsu sasniegumus garīgajā attīstībā? Kā mēs varēsim noskaidrot, ka patiešām esam mācību vielu izpratuši? To var pārbaudīt tikai caur praksi, t.i., nonākot dažādās grūtās situācijās, mēs tiekam pārbaudīti, vai spējam ar grūtībām tikt galā un kādā veidā tās pārvaram. Tas pats attiecas uz kārdinājumiem.

Piemēram, alkoholiķi var pasargāt no alkohola atkarības, ja viņš dzīvo vidē, kur alkohols nav pieejams. Alkoholiķis nedzer, bet vai viņš ir spējis atbrīvoties no kārdinājuma pēc alkohola? To var pārbaudīt tikai tad, kad alkoholiķis atgriežas laicīgā dzīvē, kur alkohols ir pieejams. Alkoholiķis var lūgt Dievam palīdzību, lai Dievs neļauj viņam krist alkohola kārdinājumā, tikai tad atteikšanās no alkohola nav cilvēka sasniegums, bet gan Dieva žēlastība.

Mēs esam nākuši iemiesojumā, lai garīgi attīstītos, bet attīstāmies mēs caur dažādiem pārbaudījumiem. Vai alkoholiķis ir attīstījies, ja viņš laicīgā dzīvē nespēj atteikties no alkohola? Nav attīstījies, tāpēc lai pārvarētu kārdinājumus, nepieciešams ir augt garā jeb paplašināt apziņas līmeni, bet to mēs varam izdarīt tikai tad, ja apgūstam Dievišķos likumus un mācības. Ja alkoholiķis ir garīgi attīstījies tādā pakāpē, ka viņš spēj atrasties alkohola tuvumā,  bet to nelietot pats pēc savas gribas, tad tas ir liels sasniegums.

Esmu daudz domājusi kāda izaugtu jaunā paaudze, ja viņa nesastaptos ar kārdinājumiem. Protams, sabiedrībā nebūtu vērojama tādā degradācija kāda tā ir šobrīd, bet arī attīstība būtu zemākā līmenī nekā tā ir cilvēkiem, kam ir izdevies atteikties no kārdinājumiem. Tāpēc eksistē Dievišķais Polaritātes likums, tāpēc eksistē labais un ļaunais.

Man atmiņā atnāca gadījums ar manu dēlu, kad viņš bija vēl mazs zēns un spēlējās ar karavīriem. Reiz viņš savā istabā radīja tādu troksni, ka gāju skatīties, ko viņš tur dara. Viņš spēlēja kariņus. Tad es viņam teicu, ka viņa spēlei nevajag sliktos karavīrus, ka visi ir labi karavīri un viņiem nevajag savā starpā cīnīties, uz ko viņš man atbildēja ar jautājumu: “Bet ko darīs labie karavīri, ja nebūs slikto karavīru?” Un tajā brīdī es sapratu, kāpēc Dievs atļauj pastāvēt ļaunajam, jo citādi labais neattīstās.

Es nezinu vai manas pārdomas ir pareizas. Man būtu ļoti interesanti padiskutēt par šo jautājumu ar Pavēstu, bet tāda iespēja diez vai man dzīvē kādreiz tiks dota, bet kas zina, varbūt Dievs man dos arī šādu iespēju…

Autore: Elvita Rudzāte