Jūdaisms 21.08.2012
Jūdaisms ir viena no trim lielākajām pasaules reliģijām. Tā ir stingri monoteistiska reliģija, izplatīta galvenokārt ebreju vidū. Šai reliģijai bijusi īpaša nozīme ebreju identitātes veidošanā un saglabāšanā.
Jūdaisma aizsākumi meklējami 2. gadu tūkstotī p. m. ē. Leģenda vēsta, ka ebreju tautas ciltstēvs Ābrams ar savu dzimtu sākotnēji dzīvojis Mezopotāmijā (tag. Irāka). 18. gs. p. m. ē. viņi pārcēlušies uz Dieva norādīto un apsolīto zemi Kānaānu (tag. Izraēla), kur viņi apmetušies pie Elonas ezera netālu no Sihemas (Gen.12–6). Nosaukums „ebreji cēlies no vārda ever jeb ivrim, kas nozīmē – no citurienes atnākušie. Par ebreju tautas reālo pamatlicēju uzskata Ābrama mazdēlu Jēkabu, kas, pierādot savu spēkā cīniņā ar Dieva sūtītu eņģeļi, iemanto iesauku “Israels” – no senebreju val. – “cilvēks, kas cīnījies ar pašu Dievu”.
Tāpēc Jēkaba dzimtu sāka dēvēt par „Israēla tautu”, bet viņu apdzīvoto zemi – par Israēla zemi. No Jēkaba 12 dēliem esot cēlušās 12 senā Israēla ciltis. Kad Kanaānā sākās bads, Jēkabs un viņa dzimta pārceļas uz Ēģipti. Par šiem notikumiem stāsta arī latviešu dzejnieka Raiņa luga “Jāzeps un viņa brāļi”. Ēģiptē jūdi dzīvo no 17. līdz 14. gadsimtam p. m. ē. 13. gs. p. m. ē. Mozus izved savu tautu no Ēģiptes un Sīnaja kalnā noslēdz derību ar Dievu, kas paredz, ka Israēla tautai jābūt uzticīgai un jāpielūdz viens Dievs (Jahve, ko raksta kā YHWH), jāpilda Viņa noliktie 10 baušļi, tad Dievs viņiem palīdzēs atgriezties apsolītajā zemē Kānaānā. Ap 1000. g. p. m. ē. tiek nodibināta Israēla –Jūdas valsts, un pār tās pirmo valdnieku kļūst Sauls. Pēc tam valda Dāvids un Salamans. Pēc Salamana nāves 926. gadā p. m. ē. šī vienotā valsts sadalās divās nelielās patstāvīgās valstiņās: viena ir Jūdas valsts ar galvaspilsētu Jeruzālemi un otra – Israēls ar galvaspilsētu Šomrenu (Samariju), kas pastāvēja līdz 722. gadam p. m. ē. Salamana laikā tiek uzbūvēts pirmais Jeruzālemes templis, kas kļūst par Dieva Jahves galveno svētnīcu un ebreju reliģijas vienojošo centru. Tā bija vienīgā svētnīca, kur varēja norisināties Jahvem veltītie upurēšanas rituāli.
Tādēļ šis templis kļuva par svētceļojumu vietu un visas ebreju valsts apvienošanas simbolu. Templis iet bojā Babilonijas iebrukuma laikā 586. g. p. m. ē. Liela daļa ebreju nonāk Babilonijas gūstā, kura laikā nostiprinās jūdaisma monoteistiskais raksturs un veidojas ticība mesijai, kas uzņemsies tautas vadību. Pēc ebreju atgriešanās no Babilonijas gūsta, valdnieka Josijas īstenotās reformas 621. g. p. m. ē. centralizē Jahves kultu. Ap 515.g. p. m. ē. ir pilnīgi atjaunots Jeruzālemes templis, kuru otrreiz noposta romieši Jūdejas kara laikā 70. gadā. Kopš tā laika templis vairs nav atjaunots. Sākas diasporas periods ebreju tautas vēsturē, un jūdaisms kļūst par svarīgāko ebreju nacionālās identitātes saglabāšanas garantu. Veidojas rabīniskais jūdaisms. Nostiprinās sinagogu nozīme, tās ir reliģisko kopienu pulcēšanās vietas. Viduslaikos rodas mistiskā mācība – kabala. 18. gs. Polijā un Vācijā veidojas hasīdu kustība. 19. gs. izveidojas reformētais jūdaisms, kas atsakās no vairākām novecojušām tradīcijām.
Jūdaismā būtiska ir ticība, ka Israēls ir Dieva izredzēta tauta. Dievs ir noslēdzis derību vispirms ar Ābramu, tad Jēkabu un Mozu. Jūdaisma ticības avotu veido Tora (Torah, piecas Mozus grāmatas), kuras galīgā redakcija notikusi ap 5. gs. p. m. ē; Neviim (Pravieši) un Ketuvim (Raksti). 4. – 5. gs. izveidojās Talmuds – jūdaisma dogmatisko, tiesisko, reliģiski filozofisko un sadzīves priekšrakstu krājums. Tā struktūrelementi ir Mišna (Mishnah, Toras komentāri) un Gemara (Mišnas komentāri).
2000. gadā pasaulē bija aptuveni 14 434 000 jūdaisma piekritēju. Pasaulē lielākā ebreju diaspora izveidojusies ASV. No tur dzīvojošajiem 5,6 miljoniem ebreju apmēram puse (vairāk nekā 48%) ir arī praktizējoši jūdaisma piekritēji. Eiropā lielākās ebreju kopienas izveidojušās Francijā (6000 000) un Lielbritānijā (300 000). Izraēlā jūdaisms ir valsts reliģija. 2000. gadā tur dzīvoja gandrīz 4 miljoni jūdaisma ticīgo.
Tāpat kā citās reliģijās, arī jūdaismā ir pārstāvēti gan konservatīvā, gan liberālā pozīcija. Teoloģiskā ziņā viskonservatīvāko pozīciju ieņem Hareidi jūdaisms, ko veido divas grupas – Agudad Israel, kas sadarbojas ar valsti un laicīgām organizācijām, un Edah Ha Chareidis, kas nesadarbojas ar valsti. Edah Ha Chareidis apvienojušās arī vairākas hasīdu grupas, to vidū arī viena no lielākajām hasīdu kustībām – Satmara Hasidim. Tāpat tajā pārstāvētas arī ar hasīdiem nesaistītas grupas no Lietuvas un Ungārijas. Lai gan lielākā daļa jūdaisma strāvojumu atzīst cionismu, Satmara Hasidim piekritēji ir anticionisti.
Liberālo tradīciju jūdaismā pārstāv reformētais jūdaisms (galvenokārt ASV, Lielbritānijā, Vācijā un citās valstīs), liberālais jūdaisms, kas visaktīvāk pārstāvēts Lielbritānijā, un progresīvais jūdaisms Izraēlā. Lielākoties šo kustību piekritēji sadarbojas ar cionistu organizācijām. Teoloģijā viņi uzsver indivīda autonomiju Toras un rabīnu literatūras interpretācijā, atzīst modernismu sabata un jūdaisma svētku svinēšanā. Tāpat minētie virzieni akceptē dzimumu vienlīdzību ticības mācības apguvē un rituālu izpildīšanā, kā arī pieļauj starpreliģiskas laulības.
Par Dieva un Ābrama savienības īpašu zīmi ir kļuvusi ir apgraizīšana, kas tika veikta visiem dzimtas vīriešiem. Apgraizīšanas rits savu nozīmi jūdaismā saglabājis arī mūsdienās. Būtiska nozīme jūdaismā ir arī Toras lasīšanai, lūgšanām, sabata svētīšanai, apmazgāšanās rituāliem. Jūdaismā ievēro reglamentētu uzturu. Tiek svinēti dažādi reliģiskie svētki, piemēram, Roš Ašana, Jom Kipur, Hanuka, Purim, Pesah u. c. Kopumā pazīstamas 613 dažādas regulas, kuras 12. gs. apkopojis ebreju filozofs Maimonīds.
Latvijā pirmie ebreji, galvenokārt ienācēji no Vācijas, parādās 14. gs. Jelgavā. 16. gs. dažas ebreju ģimenes dzīvojušas Rīgā. 16. gs. otrajā pusē, paplašinoties saimnieciskajiem sakariem, sākās ebreju pastāvīga apmešanās Kurzemes un Zemgales hercogistē, īpaši Piltenē un Aizputē. Līdz pat 18. gs. Kurzemes hercogi ierobežoja ebreju dzīvesvietas, aizliedza sinagogu celtniecību un kapsētu ierīkošanu. Tikai 18. gs. ebreji ieguva tiesības uzcelt sinagogu Jelgavā. 18. gs. beigās Kurzemē un Zemgalē pastāvīgi dzīvoja ap 9000 ebreju.
Vidzemē, kur ebreji uz dzīvi sāk apmesties 17. gs., situāciju noteica Krievijas impērijas īstenotais antisemītisms. 1638. gadā ebrejiem tika noteikta atsevišķa apmešanās vieta Rīgas priekšpilsētā, kur 1767. gadā kādā mājā tika ierīkota sinagoga. 18. gs. beigās turīgākajiem ebrejiem atļāva dzīvot ārpus ebreju kvartāla. Latgalē ebreji sāka apmesties uz dzīvi 17. gs. Tie bija galvenokārt ieceļotāji no Polijas, kas runāja Polijā tapušā jidiša valodā un reliģiskā, kā arī dzīvesveida ziņā bija daudz ortodoksālāki par ieceļojušajiem ebrejiem no Vācijas. Kopumā 18. gs. Latvijā ebreji bija 1,5% no visiem iedzīvotājiem. Savās reliģiskajās draudzēs visi ebreji runāja jidiša valodā. 19. gs. vidū Rīgā uzbūvēja hasīdu lūgšanu namu, kas bija kopīgs trim hasīdisma virzieniem. 20. gs. pirmajā pusē Latvijā ebreji veidoja 4% no visiem iedzīvotājiem (piemēram, 1920. g. Latvijā dzīvoja 79 644, bet 1930. g. – 94 388 ebreju). Pastāvēja 200 jūdaistu (Mozus ticīgo) draudzes. Piemēram, Daugavpilī darbojās 40 sinagogas un lūgšanu nami, Rīgā – 30, Rēzeknē – 10.
Ebreju skaits Latvijā strauji samazinājās Otrā pasaules kara laikā pēc holokausta (nacisti nogalināja vairāk nekā 70 000 Latvijas ebreju). Latvijā ebreji sāka atgriezties ap 1945. gadu. Pēckara laikā strauji samazinājās arī jūdaisma ietekme ebreju reliģiskajā dzīvē. Piemēram, Rīgā darbojās tikai viena sinagoga – Peitavas ielā 6/8. Brīva jūdaisma sludināšana atsākās tikai padomju varas beigu posmā 20. gs. astoņdesmito gadu beigās. 1990.g. ar rabīna Nātana Barkāna dalību (miris 2003. g.) sāka izplatīt reliģiska satura grāmatas, piemēram, “Tu un tavas mājas”, “Atgriešanās”. Ar starptautiskā fonda “Šamir” atbalstu kopš 1994. gada iznāk Latvijas ebreju reliģiskās kopienas mēnešraksts “Gešarim” (“Tilti”). Sinagogas šobrīd darbojas gan Rīgā, gan Daugavpilī, bet ebreju reliģiskās draudzes darbojas arī citās pilsētās.
1992. gadā no ASV ieceļojušā rabīna Mordehaja Glazmana vadībā sāka darboties hasīdisma novirziena “Habad Ļubavič” kopiena, kurai tagad ir draudzes Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Ludzā, Rēzeknē, Jelgavā un Jūrmalā. Rīgā darbojas arī 1995. gadā nodibinātā “Habad Ļubavič” pamatskola.
Latvijā darbojas arī mesiāniskās draudzes “Ješua” un “Ješua Ha Mašiah”. Mesiāniskais jūdaisms ir kristietības novirziens, kas kristietības sludināšanā plaši izmanto ebreju kultūras elementus.
2003. gadā tika nodibināta “Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome” (priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko). Pēc Reliģisko lietu pārvaldes datiem, 2005. gadā Latvijā bija 667 jūdaisti un reģistrētas 13 draudzes. Latvijas ebreju reliģiski sekulārās dzīves veidošanā īpaša vieta ir Rīgas sinagogai, kas veic jūdaisma sludināšanu un jauniešu mācības; organizē ebreju tradicionālo svētku svinēšanu. Pie tās darbojas ebreju sieviešu klubs “Iddiše mame” (Ebreju māte) un sieviešu organizācija “Taharat Hamišpaha” (Ģimenes svētība), bezmaksas medicīnisko konsultāciju centrs “Asvata”, ebreju rituālu nodaļa, kas nodrošina apgraizīšanas, pilngadības svētku, laulību, apbedīšanas un citu ceremoniju rīkošanu, kā arī citas organizācijas.
Informācija no:http://www.bibelesbiedriba.lv/religiju-enciklopedija/jrk.html