Agnese jautā: Manam bērnam drīz būs trīs gadi. Kā jau bērns, viņam patīk skriet un lēkāt, bet viņš nav pats skaļākais un dauzonīgākais bērns. Nesen pie mums ieradās apakšējā dzīvokļa kaimiņš un dusmīgā balsī jautāja, kad mans bērns pārtrauks skriet, tas vairs neesot izturams. Tā kā viņš bija manāmā alkohola reibumā un pats regulāri skaļi kliedz, kaujas un lauž mēbeles, arī es pacēlu balsi un teicu, ka mans bērns pārtrauks skriet tad, kad viņi beigs pa naktīm ālēties un rupji lamāties. Kaimiņš man piedraudēja ar bāriņtiesu, jo es neprotot bērnu audzināt. Bērnam esot jāskrien ārā, nevis pa dzīvokli. Uz to es atbildēju: labi, ka Jūs protat audzināt bērnus, lai gan arī viņa bērni lieto alkoholu.
No šī brīža kaimiņi mani un manu bērnu vairs neieredz, skaļi apsaukā mūs pa logu, kad ejam ārā staigāt. Pietiek bērnam mazliet palēkāt vai paskriet pa istabu, kad kaimiņi dauza pa griestiem, turklāt stāsta visiem kaimiņiem, cik mēs esam briesmīgi cilvēki. Mani ir pārņēmusi tāda sajūta, ka vairs nevaru brīvi elpot savā dzīvoklī, visu laiku jāaizrāda bērnam, lai neskrien un lai nelēkā, bet mazs bērns taču nevar mierīgi nosēdēt visu dienu. Es jau agrāk esmu saskārusies ar šādiem trakiem cilvēkiem – reiz īrēju dzīvokli, un dzīvokļa īpašniece apsūdzēja mani, ka esmu viņu apzagusi, samainījusi viņas vīra melno cepuri pret vecu un brūnu cepuri utt. Protams, ka es neko tādu nebiju darījusi. Pēc šī gadījuma man ir bailes no šādiem trakiem cilvēkiem, un atkal jau saskaros ar to pašu.
Gribēju pajautāt, kāpēc man ir radusies šāda situācija, ko es varētu šajā gadījumā darīt?
Elvita Rudzāte atbild: Agneses stāsts pierāda, ka no mācībām nevar aizbēgt, ka tās mūs panāk citās dzīves situācijās, kamēr neesam tās izpratuši.
Vispirms Agnesei ir jāizprot neapgūtā mācība, kuru kaimiņi neapzināti māca. To var noteikt iedziļinoties savās izjūtās, t.i., precīzi nosakot stresa pazīmes. Piemēram, ja Agnese brīdī, kad kaimiņš atnāca sūdzēties par skaļo bērnu sadusmojās – nodomājot, ka tas ir netaisnīgi, ka tu sūdzies par troksni, kaut arī pats neesi labāks, tādā gadījumā neapgūtā mācība ir netaisnīgums, kas norāda, ka kaut kādās dzīves situācijās Agnese pati pret kādu cilvēku ir netaisnīga un nepieciešams to izprast un mainīt.
Kad mācība ir izprasta, tad jāsāk strādāt ar piedošanu. Vispirms Agnesei jālūdz piedošana visiem tiem pret kuriem viņa ir bijusi netaisnīga un jāpiedod sev savas pieļautās kļūdas. Pēc tam jāpiedod visiem kaimiņiem pēc kārtas viņu netaisnīgās piezīmes. Tad Agnesei vajadzētu lūgt piedošanu pašreizējiem apakšējiem kaimiņiem, ka viņas bērna radītais troksnis tiem traucē, bet šajā gadījumā es ieteiktu uzcept piparkūkas un bērnam padarināt kādu dāvaniņu (kaut apsveikuma kartiņu) un kopā ar bērnu iet Ziemassvētkos apsveikt kaimiņus, skaļi lūdzot piedošanu, ka bērns vēl neprot klusi izrādīt prieku un aktīvi darboties.
Ar šādu rīcību Agnese praktizēs Jēzus doto mācību: “Ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru.” Šī mācība nosaka, ka mums ar mīlestību ir jāizturas pret saviem ienaidniekiem, tikai tad situāciju var harmonizēt. Naids pret naidu rada vēl lielāku naidu, ko Agneses stāsts pierāda. Arī bēgšana no sliktiem kaimiņiem palīdz uz laiku, līdz problēma ir ar citu kaimiņu, jo kā jau teicu – kamēr mācība nav apgūta, skolotājs neatkāpjas.
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties sevis dziedināšanas programmā “GARĪGĀ PRAKSE – MANA IKDIENA” attālināti, reizi nedēļā, svētdienās, no 2024.g. no 27. oktobris – 8. decembris, plkst.19.00-21.00. Vislabākais palīgs cilvēkam ir cilvēks pats sev. Ikdienā strādājot ar Lasīt vairāk …