Kas ir Kalpošana Dievam? 17.01.2018
Kristīne jautā: Ejot šo sevis izzināšanas ceļu, man atkal ir radušies jautājumi un es būtu pateicīga uzzināt Jūsu domas. Gan Lielie Skolotāji diktātos, gan Jūs savās atbildēs šeit runā par kalpošanu Dievam. Bet ko īsti nozīmē kalpot Dievam, kā tas tieši izpaužas praktiski. Es strādāju algotu darbu. Vai tā ir kalpošana Dievam? Jeb par kalpošanu var nosaukt tikai tādu darbu, kuru mēs darām labprātīgi, no sirds, bet atalgojumu ne prasām, ne saņemam, piemēram kāds labdarības darbs? Tāpat Jūs rakstāt, ka jebkurš darbs jādara, nedomājot par atalgojumu. Tomēr es katru mēnesi saņemu rēķinus un tad ir grūti nedomāt par atalgojumu. Jeb tas liecina, ka nav izieta
materiālisma mācību stunda?
Arī Lielie Skolotāji saka, ka maksimāli jāatsakās no ilūzijas, ar ko es saprotu mūsu materiālo pasauli un visu tajā esošo. Bet cik praktiski tas ir iespējams? Es skaidri zinu, ka neesmu gatava visu pamest, braukt dzīvot kalnos, pilnībā atteikties no sabiedrības un materiālās dzīves. Es jūtu, ka neesmu tam gatava. Tad kur ir vidusceļš?
Otrs mans jautājums: man ir ļoti stipras sāpes sprandas labajā pusē un labajā plecā. Reizēm sāp tā, ka grūti pacelt roku. Tas nav labi, jo mans darbs ir saistīts ar rokām. Esmu lasījusi ”Ķermeņa filozofijas” grāmatā Jūsu atbildi, ka tas saistīts ar bailēm mani nemīl, neapmierinātību un prasīgumu. Tomēr es nespēju ieraudzīt kā šie stresi saistīti ar mani. Respektīvi es lasu un saprotu tikai prāta līmenī, bet tajā visā nespēju ieraudzīt savas nepareizās darbības, nepareizo domāšanu vai pasaules uztveri. Ko es vēl varētu darīt, lai ieraudzītu savas kļūdas, lai arī mana sirds to saprastu? Jo tagad sanāk, ka ar prātu es saku, jā, esmu neapmierināta, tomēr sirds līmenī man tas nav saprasts, es it kā neredzu savu nepareizo domāšanu un arī mana piedošana vairāk ir vārdiska un nenes gaidīto rezultātu.
Elvita Rudzāte atbild:
1. Cilvēki jauc divus jēdzienus – darbu un Kalpošanu. Par darbu mēs saņem samaksu, bet Kalpošana ir darbs, ko mēs veicam bez maksas.
Kaut kādā mērā arī darbu, kas sniedz cilvēcei labumu, var uzskatīt par kalpošanu Dievam, bet tā nav kalpošana īstā Kalpošanas nozīmē. To pareizāk būtu saukt par darbu Dievam.
Darbs Dievam notiek vairākos līmeņos, atbilstoši cilvēka apziņas līmenim. Pirmais līmenis: cilvēks dara visus darbus Dievam tik labi cik viņš spēj. Tas attiecas gan uz ikdienas saimnieciskiem pienākumiem, gan uz profesionālo darbību. Ja cilvēks strādā no sirds, un viņa darbs dod kaut kādu labumu cilvēcei, tad viņš jau strādā Dievam. Tas, ka cilvēks par to saņem atalgojumu, tas ir tikai normāli, jo mēs vēl neesam sasnieguši tādu apziņas līmeni, lai spētu iztikt no svaiga gaisa un mīlestības, un mums patiešām ir jānomaksā rēķini.
Nākamais līmenis, kad cilvēks savā brīvajā laikā no profesionālā darba sāk nodarboties ar labdarību. Viņš var saņemt par šo darbu arī atalgojumu. Tas ir atkarīgs no tā, vai par šo darbu tiek no kaut kāda avota maksāts. Pats svarīgākais, lai šis darbs tiktu veikts pēc vislabākās sirdsapziņas un ar mīlestību.
Nākamais līmenis, kad cilvēks Kalpo Dievam daļu no sava laika, t.i., viņš kaut kādu daļu sava laika dara darbu bez maksas. Lūk šo daļu darba var uzskatīt par Kalpošanu Dievam. Piemēram, es arī Kalpoju Dievam tikai daļu no sava laika, jo man pašai ir jāparūpējas par eksistenci un ģimeni. Es nerēķinu, cik daudz laika es veltu Kalpošanai, jo Dievam viss ir zināms. Pats svarīgākais atskaites punkts man pašai priekš sevis – vai es esmu izdarījusi visu, kas ir manos spēkos, tik labi, cik spēju? Vai vēl kaut ko es varētu darīt, lai palīdzētu cilvēcei kļūt labākai?
Ja cilvēks strādā 100% laika bez atalgojuma saņemšanas, tas nozīmē, ka viņš Kalpo Dievam pilnībā. Tomēr kādam ir jāparūpējas par šī cilvēka eksistenci. Tāpēc Kalpot Dievam, veltot tam 100% laika var tikai Lielie Skolotāji, kuriem ir skolnieki, kas rūpējas par sava Skolotāja pilnīgu eksistenciālu uzturēšanu, kā arī pensionāri, kuriem pensija nodrošina visas eksistenciālās vajadzības.
Protams, pastāv iespēja iesaistīties Kalpošanas darbā dažādās kopienās un klosteros, kur arī par darbu netiek maksāts atalgojums, bet gan kopiena, gan klosteris nodrošina kalpotāja eksistenciālās vajadzības.
2. Lai cilvēks ieraudzītu savas kļūdas, viņam jādomā par negatīvām situācijām, kurās viņš ir nokļuvis vai veselības problēmām. Kristīne raksta, ka viņa neredz sevī prasīgumu. Pie tam sāpes ir labajā pusē, kas norāda, ka problēma saistīta ar sieviešu dzimumu vai garīgumu. Kristīne pati pārstāv sieviešu dzimumu un viņas pirmais jautājums norāda, ka viņa ir norūpējusies par sevi – kā pareizāk visu izdarīt, lai tikai Dievs būtu apmierināts. Varbūt Kristīne ir ļoti prasīga tieši pati pret sevi? Varbūt Kristīne dusmojas uz sevi, ka nespēj ieraudzīt savas kļūdas? Arī šādā gadījumā ķermenis signalizēs caur pleca daļas labo pusi.
Kristīne ļoti grib ieraudzīt savas kļūdas, bet kāpēc viņai tas tik svarīgi? Tāpēc, ka viņa grib būt perfekta. Es zinu, ka man piemīt daudz trūkumi, bet es ikdienā uz tiem nekoncentrējos. Es tikai domāju, ko un kā es varētu izdarīt, lai izpildītu savus uzdevumus. Mūsu negatīvais pats no mums aizmūk, ja mēs darām labus darbus. Piemēram, es agrāk biju liela egoiste. Es speciāli neesmu neko darījusi, lai atbrīvotos no sava egoisma, es vienkārši sāku palīdzēt cilvēkiem un koncentrējos uz savu uzdevumu izpildi, un lēnām mans egoisms sāka atkāpties. Es nevaru teikt, ka viņš pavisam ir pazudis, bet noteikti tas šobrīd nav tik liels, kāds tas bija agrāk. To pašu varu teikt par lepnību. Agrāk es gribēju, lai manu darbu slavē, bet tagad man tas vairs nav svarīgi, jo manas domas ir aizņemtas tikai ar to, kā izpildīt saņemtos Dieva uzdevumus. Pie tam man vairs nerūp, kad kāds manu darbu vai mani izsmej. Tātad arī kauns ir samazinājies, jo samazinājusies ir lepnība.
Tāpēc Lielie Skolotāji māca: “Nekoncentrējieties uz savu negatīvo, jo tad jūs to sāksiet kultivēt. Dariet labus darbus, tad sliktais pats aizmuks projām.”
Ja cilvēks apgūst Dievišķo zinātni, tad jau viņš lasot Mācību ļoti labi redz savas kļūdas. Tās nevar nepamanīt, bet nevajag sevi par tām nosodīt, bet gan nožēlot un turpmāk censties tās neatkārtot. Nebaidieties, ka paliksiet nepamanījuši kādu savu kļūdu. Kad Dievs gribēs, lai jūs izprotat kādu savu kļūdu, tad negatīvas dzīves situācijas vai veselības problēmas pašas to parādīs, neliekot jūs mierā tik ilgi līdz kļūda jeb neapgūtā mācība būs izprasta. Lūk, tas ir tas laiks, kad jāpievērš īpaša uzmanība kļūdas izpratnei, jo agrāk iespējams tavs apziņas līmenis nebija tik augsts, lai izprastu kļūdu. Visam ir savs laiks, bet šo laiku vada Dievs, tāpēc mums nav jāsatraucas, ka varam kaut ko nokavēt. Neko mēs nevaram nokavēt, pat nāve pagaidīs, ja tikai redzēs, ka tevī ir potenciāls, lai kļūdu izprastu vēl šī iemiesojuma laikā.
Sirds līmenī mēs kļūdas izprotam, kad mūsu apziņas līmenis ir paplašinājies, bet lai tas paplašinātos ir jāapgūst Dievišķā zinātne un iemācītais jāpraktizē ikdienas situācijās. Ja mēs Mācību apgūstam tikai teorētiski, tad tā vēl nav gudrība. Gudrība ir tad, kad mēs iemācīto praktizējam. Tāpēc svarīgākais ir mācīties un iemācīto praktizēt ikdienas situācijās.