Piedošanas mācība 21.08.2012

Tā ir mācība par piedošanas brīnumu, kas palīdz izprast dzīvi, atrisināt problēmas, atbrīvot stresus un uzlabot veselību. Mācība par piedošanu sakņojas pagātnes izskaidrošanā sev pašam, problēmas vai slimības cēloņa atrašanā un atzīšanā, un pēc tam – novēršanā. Par šīs mācības autori var uzskatīt igauņu dziednieci Lūli Vīlmu.

Lai mēs spētu atrisināt problēmsituācijas un uzlabotu savu veselību, mums ir jāizprot stresi, kurus esam paši sev piesaistījuši. Mums ir jāapgūst ķermeņa filosofija, kas skaidro katras slimības cēloni. Mums ir jābūt spēcīgiem un jāatzīst pašiem sev, kādus dzīves likumus mēs neievērojam. Mums vienkārši ir jāsaprot problēmas cēlonis. Kad esam sapratuši problēmas cēloni, varam sākt strādāt ar piedošanu, jo esam noskaidrojuši, kam mums jāpiedod vai kam mums ir jālūdz piedošana.

Piedošanas mācība aptver vairākus būtiskus jautājumus. Aplūkosim tos atsevišķi:

1.    Kāpēc mums ir jāizprot Dabas Dievišķie likumi?
Visu problēmu sakne ir Dabas Dievišķo likumu neievērošana. Tāpēc, lai mēs spētu izprast dzīvi un notikumus, mums ir jāizprot Dievišķie likumi:

•    Atdzimšanas likums. Atdzimšanas likums nozīmē to, ka cilvēks pēc būtības ir nemirstīgs. Cilvēka patiesā būtība ir Gars, kas ir nemirstīgs un pēc ķermeņa nāves atgriežas Garu pasaulē, kur atskatās uz iepriekšējā dzīvē pieļautajām kļūdām. Svarīgi ir saprast, ka cilvēks atdzimst tikmēr, kamēr pilnībā apgūst visas mācību stundas. Kad cilvēks apgūst visas mācību stundas, viņš vairs neatdzimst vai kļūst par Svēto, kurš atdzimst tikai ar konkrētu uzdevumu – palīdzēt citiem cilvēkiem garīgi attīstīties.
•    Mācības likums. Visas mūsu problēmas ir mūsu mācību stundas. Mums tās ir nepieciešamas, lai mēs attīstītos Garā. Jo vairāk mācāmies dzīves laikā, jo lielākas tai izvirzītās prasības. Tam, kurš pareizi piepilda savu dzīves sūtību, ir augšupejošs Gars. Mācību procesu veido sliktā pārvarēšana. Ja mēs sastopamies ar kādu problēmu, mums ir jāsaprot, kāpēc šī problēma mūs ir piemeklējusi. Ja ignorējam problēmu, tā pie mums atgriezīsies, bet nu jau tā būs kļuvusi lielāka. Ja mēs to atkal ignorēsim, tā pie mums atgriezīsies vēl lielāka, iespējams – jau slimības veidolā.
•    Karmas likums. Karma ir mācību stunda, ko vēl neesam apguvuši, tā ir pašreizējā iemiesojuma uzdevums, sākotnējais cēlonis visam, kas ar mums notiek. Vienam karma liek mācīties pelnīt naudu, būt savas dzīves saimniekam. Citam karma prasa mācīties ziedot naudu un sniegt savu palīdzību, atbalstu citiem cilvēkiem. Par lieliem grēkiem atmaksa nāk vēlāk, dažkārt pat nākamajā dzīvē. Neapzinātai kļūdai seko sods, apzinātai kļūdai seko bargs sods. Katram no mums ir dubulta karma – mūsu paveiktie labie un ne visai labie darbi un piederīgās dzimtas karma. Pozitīvais ir tas, ka karmas ietekmei nebūt nav jāsniedzas līdz trešajai vai septītajai paaudzei. To var izpirkt ikviens, ja viņš saprot, kāda ir dzimtas karma, un ir gatavs mainīties, lai to izpirktu. Karmas likums nav fatāls, tomēr tas ir bargs. Visu var vērst par labu, ja vien jūs ticat Augstākiem spēkiem; ticiet, ka tie jums ir labvēlīgi; izprotat savu karmu un savus uzdevumus; lūdziet PIEDOŠANU; pastāvīgi strādājiet ar sevi, iedziļinoties savā garīgajā pasaulē. Nevienam nav tiesību atbrīvot jūs no karmas tāpēc, ka jūs esat piedzimuši, lai paši izprastu savu karmu un, garīgi attīstoties, to mainītu.
•    Polaritātes likums. Viss sastāv no pozitīvā un negatīvā, labā un sliktā, baltā un melnā, utt. Visam saskatāmajam atbilst neredzamais pretstats. Tas nozīmē – ja mēs redzam kaut ko negatīvu, tad ir jābūt arī otrajai – pozitīvajai pusei. Labais nemēdz būt tikai labs, un sliktais – tikai slikts. Pat stress, kas ietekmē cilvēka veselību, dara cilvēkam arī kaut ko labu – tas liek cilvēkam garīgi attīstīties, lai atbrīvotos no stresa iedarbības. Sliktais piespiež cilvēku darīt labu. Tātad, sliktais kalpo labajam. Tāpēc tas ir nepieciešams.
•    Piesaistes likums. Teiciens „Tāds tādu piesaista” nozīmē, ka līdzīgi cilvēki sev piesaista līdzīgus cilvēkus. Ne velti ir cits teiciens: „Paskaties, kādi ir tavi draugi, un zināsi, kāds esi tu pats”. Ļoti labi piesaistes likumu var redzēt skolā. Parasti bērni par draugiem izvēlas sev līdzīgus citus bērnus.
•    Piedošanas likums. Būtiski ir saprast, ka viss, ko esmu darījis agrāk, ietekmē tagadni un nākotni. Būt pilnīgam nozīmē nenožēlot pagātni un nebaidīties par nākotni, bet tagadnē darīt visu pareizi. Lai atbrīvotos no bailēm par nodarītajām kļūdām, pilnīgi visiem un visam ir jāpiedod. Jāpiedod tiem, kuri tev nodarījuši pāri, jālūdz piedošana tiem, kam tu esi nodarījis pāri. Ja lūdzat piedošanu vai piedodat no sirds, tad piedošana piešķir problēmai spārnus, un tā aizlido projām. Visi cilvēki kļūdās, un tāpēc mums visiem ir nepieciešama piedošana. Taču piedot nenozīmē attaisnot bijušo. Piedošana ir atbrīvošanās. Atbrīvojas tikai tas, kurš saprot, ka ir kļūdījies, un caur šo sapratni kļūst gudrāks.

Apkopojot visu iepriekš teikto, var izdalīt 11 dzīves likumus.
•    Pirmais dzīves likums māca, ka viss esošais ir Dievs.
•    Otrais dzīves likums māca, ka it visā ir ietverta dievišķā trīsvienība – Gars, Dvēsele un Ķermenis.
•    Trešais dzīves likums māca, ka cilvēks ir vienīgā domājošā būtne uz Zemes.
•    Ceturtais dzīves likums māca, ka Daba, kas arī ir Dievs, nepazīst varmācību.
•    Piektais dzīves likums māca, ka visam ir divas puses. Nemēdz būt sliktā bez labā, tāpat kā nemēdz būt labā bez sliktā.
•    Sestais dzīves likums māca, ka viss sākas ar domu. Labai domai seko labas sekas, sliktai domai – sliktas sekas. Ja sliktās sekas cilvēks neizlabo, rodas karmisks parāds un tā izpirkšana.
•    Septītais dzīves likums norāda, ka cilvēka dzīve ir mācīšanās. Cilvēks mācās pārveidot slikto par labo tik ilgi, kamēr to kārtīgi apgūst, pat ja mācības jāturpina nākamajās dzīvēs.
•    Astotais dzīves likums parāda, ka var mācīties no savām kļūdām, bet gudrāk ir mācīties no citu kļūdām. Dzīves likums skan šādi – tāds tādu piesaista. Viss, ko redzat citos, ir atspulgs tam, kāds esat pats. Kam pietiek drosmes pamanīt savas kļūdas, tas šīs kļūdas arī izlabos.
•    Devītais dzīves likums māca, ka rīcībai vienmēr ir sekas. Visi labie un sliktie darbi paliek kosmiskajā atmiņā, un nevajag brīnīties, ja kādam dzīvē veicas vai neveicas.
•    Desmitais dzīves likums māca, ka mēs ar neredzamām enerģētiskām saiknēm esam saistīti ar visu, ko esam darījuši. Prasme piedot ir sirdsgudrība, ar kuru cilvēks atbrīvo pats sevi. Ja es esmu piedevis vai lūdzis piedošanu no sirds, tad es iegūstu Dvēseles mieru jeb līdzsvarotību, kad labais un sliktais kļūst saprotams.
•    Vienpadsmitais dzīves likums māca, ka ārpus Dieva nepastāv nekas. Nav ļaunuma spēka paša par sevi. Ja mīlestības enerģija atrodas kustībā, tad tās būtība ir MĪLESTĪBA jeb Dievs, bet, ja tā apstājas, tā kļūst par DUSMĀM tikai tāpēc vien, ka pārtrūkusi tās plūsma. Mīlestības plūsmu bremzē BAILES. Pasaulē nav ne velna, ne ļaunuma. Mēs paši sev sirdī radām elli, lai gan tur vajadzētu mājot mīlestībai.

Būtiskākais ir atcerēties, ka attīstības likumus mums ir devis Dievs. Attīstības gaita māca meklēt cēloņus un sekas sevī pašā.

2. Kāpēc mums ir jāizprot dzīves jēga?
Lai mēs spētu izprast dzīvi un notikumus, kas mūs iepriecina vai apbēdina, mums ir jāizprot, kāpēc mēs piedzimstam un dzīvojam. Cilvēka dzīve ir tikai mācību stunda, kuras apgūšanai mēs pēc pašu brīvas gribas ierodamies šajā pasaulē. Cilvēks piedzimst, lai mācītos, nevis baudītu skaistu dzīvi, un mācās viņš no sliktā. Mācīties var divējādi – caur mācību vai caur ciešanām.
Visas problēmas un slimības, kuras mēs pārdzīvojam, ir ciešanas. Vai ir iespējams nodzīvot bez ciešanām? Pilnīgi bez problēmām un slimībām cilvēks nevar dzīvi nodzīvot, jo tieši tāpēc viņš ir piedzimis, lai caur tām kļūtu garīgi gudrāks. Gars attīstās, apgūstot aizvien jaunas mācību stundas. Mūžs pēc mūža, mācību stunda pēc mācību stundas – tā tiek krāta dzīves gudrība.
Jūs esat ieradies pasaulē, lai, pārņemot no vecākiem viņu slikto, iemācītos to pārvērst labajā, jo jūsu piedzimšanu virknē pienācis laiks par labu vērst tieši šo slikto! Lai apgūtu dažādas mācību stundas, mēs piedzimstam gan kā ubagi, gan bagātie, gan kā vīrieši, gan sievietes, utt. Tas mums ir nepieciešams, lai izzinātu pasaules daudzveidību. Piedzimstot mēs nākam apgūt kaut ko jaunu, izzināt konkrētam laikmetam piemītošo gudrību. Visas apgūtās zināšanas uzkrājas Gara apziņā. Diemžēl dzīves gudrības mēs apgūstam tikai tad, kad esam tās pieņēmuši ar sirdi un pielietojam savā dzīvē.

Viss labais, kas ar mums pašlaik dzīvē notiek, ir iepriekšējās dzīvēs apgūts sliktais. Viss, kas tagadējā dzīvē šķitis slikts, bet pēc kāda laika kļuvis saprotams, ir šajā dzīvē apgūta mācību stunda. Visu, ko mēs uzskatām par sliktu un negribam saprast, būs jāapgūst nākamajās dzīvēs. Cilvēka dzīve nav nekas cits kā dzīves jēgas meklējumi. Laime – tā ir dzīves jēgas, Mīlestības atrašana.
Tajā brīdī, kad mēs esam apguvuši visas šajā dzīvē ieplānotās mācību stundas, tad ķermenis nomirst, un Gars dodas uz Garu pasauli. Cilvēki, kuri ir apguvuši mācību stundas, no dzīves aiziet viegli, bez ciešanām. Parasti tas notiek miegā.

Dzīves pamats un spēks ir Mīlestība. Mīlestība ir enerģija. Tā pastāv it visur, tās ir pietiekami, bet viss sliktais notiek Mīlestības nepietiekamības dēļ.

Ārēji laimīga, bezrūpīga dzīve var piepeši ciest krahu, ja cilvēks nav pieradis vai viņš nejūt nepieciešamību domāt. Īpaši par to ir jāuztraucas pārtikušu vecāku bērniem. Sliktais nekad neierodas pie cilvēka, lai pierādītu sliktā esamību citos cilvēkos, bet lai caur svešu slikto pievērstu jūsu uzmanību kļūdai, ko esat pieļāvis pats.

Lai cilvēks sāktu saprast dzīvi, visvairāk viņam palīdz paša ķermenis. Mūsu Dvēsele ar ķermeņa palīdzību nemitīgi brīdina par iespējamu nelaimi. Ja mums kaut kas sāp, tas nozīmē, ka kaut ko mēs domājam vai darām nepareizi. Pirms cilvēks nebūs izjutis sava krusta smagumu, viņš nesāks domāt. Ne velti ir teiciens: “Katram pašam savs krusts jānes”. Atcerieties, lai mēs apgūtu savas mācību stundas, dzīve nevar un nedrīkst būt viegla.

3. Kā izprast slimību cēloņus un palīdzēt sev izārstēties?
Ķermenis pasaka priekšā, ko dzīvē domājam vai darām nepareizi. Cilvēks var sev palīdzēt, izzinot sevi. Svarīgi ir cilvēkam atrast laiku sev, lai pārdomātu pieļautās kļūdas, gūt no tām mācību, lai, turpmāk dzīvojot, būtu mazliet gudrāks. Pārmainīt savu domāšanas veidu cilvēks var tikai pats. Izņēmums ir pavisam mazi bērni, kuri vēl patstāvīgi nedomā – viņu domu pasauli veido māte.
Dziedināšanu ar domu var salīdzināt ar kalnu, ko iznes graudu pa graudiņam. Kas spēj radīt mērķtiecīgu savu smilšu graudiņu transportēšanas sistēmu, tas viegli tiek galā ar šo darbu. Tas nozīmē, ka viņš prot samazināt savas slimības apjomus. Domu pasaules pārmainīšanu dēvē par sevis pārmainīšanu. Tās ir vislielākās un visgrūtākās pārmaiņas. Ārstējot ar domām, pamatā ir negatīvo emociju atbrīvošana. Ārstēšana ar domām iedarbojas, ja cilvēks savas negatīvās domas apzinās, t.i., atzīst savas kļūdas. Tad automātiski notiek atbrīvošanās no negatīvo domu enerģijas.
Ārstēšana ar domu spēku ir augstākais no visiem ārstēšanas līmeņiem. Šī visaugstākā līmeņa visaugstāko pakāpi sasniedz tas, kurš iemācās atbrīvot slimības ar savām domām. Ārstēšanas rezultāti saglabājas tikai tādā gadījumā, ja cilvēks saprot, kāpēc viņš ir slimojis.

Slimība – tās ir cilvēka fiziskās ciešanas, kurā enerģijas negativitāte ir pārsniegusi kritisko robežu, un organisms kā vienots veselums vairs neatrodas līdzsvarā. Ikvienas slimības pirmcēlonis ir stress, kas ir negatīva doma. Stresa pakāpe nosaka slimības raksturu. Jo lielāks stress, jo smagāka slimība.
Slimība ir nepareizas rīcības sekas, pēc kuras labā un ļaunā svaru kausi ir nosliekušies uz ļaunā pusi. Ikvienā veselā cilvēkā ir 49% negatīvā un 51% pozitīvā. Ja cilvēks ir saslimis, tas nozīmē, ka negatīvais ir par kādām desmitdaļām vairāk nekā 49%, piemēram, 49,1%, un labais ir par tikpat desmitdaļām samazinājies.

Visas slimības ir aplamās domāšanas rezultāts. Atzīt savas kļūdas nozīmē izārstēt jebkuru savu slimību. Veselība atspoguļo cilvēka attieksmi pret dzīvi. Ja cilvēks ir vesels, tad viņam ir veselīga attieksme pret dzīvi. Ja cilvēku vajā dažādas slimības, tad viņam kaut kas ir jāmaina savos uzskatos par dzīvi. Atcerieties, ka pārmērīgi sliktais jeb sliktais, kas pārsniedz 49%, izraisa ķermeņa fiziskās slimības. Savukārt, pārmērīgi labais jeb ilūzijas, kas pārsniedz 51%, izraisa Dvēseles slimības.

Lai mēs izprastu slimību cēloņus, mums ir jāizprot ķermeņa filosofija. Cilvēka ķermenis pasaka priekšā, ko cilvēks domā vai dara nepareizi.
Bērnu slimības vienmēr ir vecāku dvēseles dzīves atspulgs. Katrs cilvēks ar gadiem sevī uzņem arvien vairāk savas dzīves stresu, bet mazu bērnu slimības rodas tikai un vienīgi no vecāku stresiem. Viena no lielākajām problēmām ir tad, ja vecākiem piedzimst bērns ar ģenētiskām novirzēm. Ģenētisku attīstības noviržu bāzes enerģija ir nievāšana. Tas nozīmē, ka vecāki un bērns izcieš karmu par iepriekšējā vai tagadējā dzīvē nievājošo attieksmi pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Sāpes ir trauksmes zvans, kas vēsta, ka nevajag meklēt vainu citos, ja reiz ķermenī ir radušās sāpes. Kas vainīgo meklē ārpus sevis, tas neizveseļojas!

Neizturieties pret slimību ar naidu. Mīliet to – tā taču ir ieradusies jums palīgā. Slimība ir jūsu skolotāja. Slimība ir pievērsusi jūsu uzmanību jūsu nepareizajai domāšanai un dzīvē pieļautajām kļūdām. Pasakiet slimībai paldies, ka tā pie jums ir atnākusi un ceļ jūsu garīgās attīstības līmeni. Ja veltīsiet laiku sev, sapratīsiet slimības cēloni un atbrīvosiet piesaistītos stresus, tad slimība neatgriezīsies. Ja mākslīgi novērsīsiet fizisku slimību, izmantojot zāles vai ķirurģisku iejaukšanos, tad ķermenim atņemsit iespēju pasniegt savu mācību stundu. Tomēr vienmēr jāapsver tas, vai varēsit iztikt bez zālēm un ķirurģiskas iejaukšanās, jo ļoti maz ir cilvēku, kuri gatavi nopietni ar sevi strādāt, tāpēc akūtā situācijā bez zālēm vai ķirurģiskas iejaukšanās nevar iztikt.

Mīliet savu ķermeni, tad jūsos būs vairāk pozitīvā.

 4. Kā rodas stresi un kā tie ietekmē mūsu veselību?
Stress ir saspringts organisma stāvoklis, kas rodas kā aizsargreakcija pret negatīviem kairinātājiem. Stress ir acīm neredzama enerģētiskā saikne ar slikto. Slimības rašanās cēlonis parasti ir „stresu buķete”.
Cilvēkam var būt trīs pamatstresi: vainas izjūta, bailes un dusmas. Visi pārējie stresi(piemēram, nemiers, sarūgtinājums, vilšanās, ietiepība, atbildības izjūta u.c.) reducējas pamatstresos.
Lai izveseļotos, nepieciešams piedot stresam, ka tas ir atnācis pie jums. Nepieciešams lūgt piedošanu ķermenim, ka ar stresu esat tam nodarījis pāri. Nepieciešams piedot pašam sev, ka esat tāds, kāds esat. Ja pēc piedošanas rodas atvieglojuma sajūta, jūs esat atradis īsto cēloni. Ja atvieglojuma sajūta nerodas, īstais cēlonis vēl nav atrasts. Piedošanai ir daudz lielāks spēks, nekā mēs spējam iedomāties.

Visas problēmas sākas ar to, ka mums ir bailes, ka mūs nemīl. Mums var būt bailes, ka mūs nemīl mūsu draugi, priekšnieks, kolēģi, utt. Tā kā mūsos ir šīs bailes, tad, lai izpelnītos mīlestību, mēs mēdzam pieļaut kļūdas, pēc kurām izveidojas vainas izjūta. Tā kā mums ir vainas izjūta, tad, lai glābtos no tās, mēs sākam baidīties un atkal pieļaujam kļūdas, par kurām sadusmojamies. Tātad, no bailēm, ka mani nemīl, izveidojas vainas izjūta, kas pariet bailēs, kas, savukārt, pāriet dusmās, kas, savukārt, pāriet naidā, un tad jau ir pienākusi cilvēka bojāeja. Varbūt tas izklausās pārāk vienkārši, bet katram cilvēkam, analizējot viņa veselības problēmu, var noteikt, kurā līmenī viņš atrodas, – vai viņu vajā vainas izjūta vai bailes, vai viņš jau ir dusmu pilns. Ja cilvēkā ir vainas izjūta, viņu kāds noteikti apvainos, un tad jau viņš pats kādu apvainos, kā rezultātā viņš saslims ar sirds vai plaušu slimību. Ja cilvēkā ir bailes, tad viņu noteikti kāds baidīs, un viņš sāks baidīt pats citus, kā rezultātā viņš saslims ar nieru vai virsnieru slimībām. Ja cilvēkā ir dusmas, viņu noteikti kāds saniknos, un viņš pats sāks neieredzēt citus, kā rezultātā vispirms viņam parādīsies aknu vai ādas slimības, un pēc tam var iestāties arī nāve. Tātad vainas izjūta padara cilvēku vāju un uzņēmīgu pret slikto. Bailes piesaista slikto. Dusmas iznīcina.

Stresu atbrīvošana

Vispirms jums ir jāsaprot, kādu stresu esat piesaistījis. Pēc tam jums ir jādomā, kad pirmo reizi sajutāt šo stresu. Pēc tam jums ir jādomā, kurš šo stresu izraisīja. Pēc tam jums ir jādomā, ko stress jums grib iemācīt? Tālāk ir jāveic piedošanas process – jālūdz piedošana stresam, ka viņš tika piesaistīts; jāpasaka paldies stresam, ka viņš atnāca celt jūsu garīgās attīstības līmeni; jālūdz stresam iet projām; jāpiedod stresa izraisītājiem; jālūdz piedošana tiem, kam esat ar stresu nodarījis pāri; jālūdz piedošana savam ķermenim, kam ar stresu esat nodarījis pāri; jāpiedod pašam sev, ka esat tikai skolnieks, kas mācās un mīl sevi. Dažkārt, izprotot problēmas cēloni, var atklāties šķietami it kā nesaistītas lietas. Nepietiek tikai ar piedošanu, nepieciešams arī pašam mainīties.

    5. Kāpēc cilvēki ir neapmierināti, kas izraisa neapmierinātību?
Visu mūsu slimību un nelaimju pirmcēlonis slēpjas Dabas Dievišķo likumu neievērošanā. Dzīves ceļā rodas dažnedažāds sliktais: doma, situācija, notikums, rīcība, cilvēks, kolektīvs, slimība, utt. Tie visi rodas, lai kaut ko iemācītu.

Neapmierinātība cilvēkā rodas no neprasmes pasauli skatīt tās vispusībā. Mēs vēlamies, lai viss būtu tikai labi, un negribam pieļaut, ka kaut kas ir arī slikti. Neapmierinātība ir pārmērīga prasīguma protesta izpausme. Neapmierinātība ir nevēlēšanās mīlēt bez nosacījumiem. Neprasme mīlēt bez nosacījumiem ir tad, ja cilvēkam ir bailes, ka viņu nemīl.

Neapmierinātībai ir neskaitāmi veidoli, piemēram, kaprīzums, riebums, aizvainotība, piekasīgums, ļaunums, atriebtkāre, nelabvēlība, purpināšana, burkšķēšana, kašķīgums, kritizēšana, nemitīga vaimanāšana, u.c. Neapmierinātība sev piesaista neapmierinātību un arvien pieaug par spīti tam, ka vienlaikus pieaug arī bailes no neapmierinātības. Kas baidās no neapmierinātības, tas to piesaista. Neapmierinātība iznīcina normālu attieksmi pret dzīvi: jo sliktāka attieksme pret dzīves ekonomisko pusi, jo smagākas ķermeņa lejas daļas kaites; jo sliktāka attieksme pret emocionālo dvēseles dzīvi, jo slimāka sirds; jo sliktāka attieksme pret garīgumu un saprātu, jo spēcīgāk tiek skartas smadzenes.
Neapmierinātība ir stress, kas iznīcina dzīves garšu un vēlēšanos strādāt. Vai esat ievērojuši sakritību, ka tad, kad esat ar kaut ko ļoti neapmierināti, nav nekādas vēlēšanās kaut ko darīt. Nekā nedarīšana ir viena no visnogurdinošākajām nodarbēm pasaulē, jo tā nesniedz pašapmierinātību. Nekā nedarīšana izraisa vainas izjūtu, bet nogurums pauž vainas izjūtu.

Piedošana ir visvienkāršākais paņēmiens, kā atbrīvoties no sliktā, arī neapmierinātības. Ja cilvēks iemācās piedot un lūgt piedošanu neredzamajiem enerģētiskajiem veidojumiem jeb stresiem, tad cilvēks atbrīvojas no negativitātes piesaistes spēka un iemanto laimi. Tas, kurš apgūst piedošanas mākslu, var atbrīvoties no sliktā. Kas noliedz negatīvo sevī vai tuviniekos, savu ceļu iet, iegūdams zilumus un punus. Lai piedotu, pašam jāiepazīst sevi.

Dzīvē ir tā iekārtots, ka dod tikai devējam, ņēmējs paliek tukšā.
Ja sliktai domai novēlēsiet labu ceļu, tā aizies pa labu ceļu.
Ja, zobus sakodis, piespiedīsiet sevi lūgt piedošanu, rezultāta nebūs. Pietrūks jūsu brīvprātīgās gribas.
Piedošana, kas plūst no visas sirds, pārvērš nelaimīgu pagātni laimīgā nākotnē.

   6. Jautājumi par ģimeni, mīlestību, seksu

Sievietes uzdevums ir mīlēt savu vīru un to atbalstīt. Ja vīrietis saņem šādu atbalstu, tad viņš var darbā „gāzt kalnus”, jo viņam ir spēks to darīt. Ja vīrietis nesaņem mīlestību un atbalstu no sievas, tad vīrietim ir ļoti jāpiepūlas, pat zaudējot veselību, lai sasniegtu labus rezultātus.

Viena no izplatītākajām problēmām starp vīrieti un sievieti ir neuzticība. Mīļās sievietes, tieši jūsu rokās gulstas iespēja panākt, lai vīrs jums būtu uzticīgs, jo daba sievietei ir devusi mīlestības spēku. Sievietes Dvēselē ir mīlestības avots, vīrieša Dvēselē tā nav. Tas nozīmē, ka, ja sieviete mīl savu vīru, tad vīrietis nemeklēs citu sievieti. Ja vīrietis meklē citas sievietes, tas nozīmē, ka viņam nepietiek ar to mīlestības avotu, ko viņš saņem mājās, tāpēc viņš dodas meklēt to citur. Vīrietis ir ņēmējs, sieviete ir devēja. Vīrietis sniedz pretī savu fizisko spēku un prātu.

Vīrietis spēj iet, ja viņam pietiek spēka – gribasspēka. Šo spēku vīrietis gūst no sievietes.
Laulība ir pieredze, kas māca kalpot otram cilvēkam. Laulība pārbauda spēju mīlēt un just līdzi, spēju pieņemt otra cilvēka viedokli un, neraugoties uz jebkuru uzskatu atšķirību, ieklausīties tajā. Laulība mūs māca mīlēt otru cilvēku bez nosacījumiem.
Viena no lielākajām problēmām ģimenē ir greizsirdības scēnas. Greizsirdība ir skaudība. Sākumā greizsirdīgais cilvēks modri seko līdz savam mīlestības objektam attiecībās ar pretējo dzimumu. Pēc tam greizsirdība izplatās arī attiecībā uz bērniem, dzīvniekiem, augiem, lietām, uz visu, kas atņem mīļoto cilvēku. Greizsirdība ir negatīvs stress, kas arī ietekmē veselību. Greizsirdība ir gan vīriešu, gan sieviešu stress – tas ir ļaunprātīgi apsūdzošs naids, kura cēlonis ir bailes, ka mani nemīl.

Ja laulība ir izjukusi un to nav iespējams atjaunot, tad nepieciešams izprast savas kļūdas. Ja neizpratīsiet savas kļūdas, tad nākamajā laulībā var būt līdzīgas problēmas. Caur kļūdu atzīšanu un apzināšanos nāk izpratne kā apgūta mācību stunda.

Kad starp vīrieti un sievieti ir mīlestība, tad ir pienācis laiks bērna ieņemšanai. Taču pasaulē daudz kas ir mainījies kopš tā laika, kad sieviete sagribēja valdīt pār vīrieti, jo viņa zaudēja mātišķuma instinktu, un tā radās sekss. Māte, kas nododas seksam, precīzi nezina, kad viņa ieņem bērnu.

Bērns piedzimst uz šīs zemes, lai izlabotu visu, ko vecāki darījuši nepareizi. Viena no visvairāk izplatītākajām kļūdām ir tā, ka vecāki, mīlēdami savu lolojumu, izpilda visas bērna vēlmes un iegribas, nodarījumiem un negatīvajām īpašībām sevišķu uzmanību nepievēršot. Šie vecāki neiemāca bērnam tikt galā ar savām sliktajām īpašībām un neiemāca patstāvību. Šādi bērni no dzīves gaida tikai baudas.

7. Jautājumi par materiālo labklājību
Mūsu civilizācijas mācību stunda ir materiālisms. Materiālisms ir iedzīvošanās kāres mācību stunda. Visi cilvēki, kas piedzimuši šajā laikā, nāca apgūt materiālisma mācību stundu. Materiālismam ir sava labā puse un sliktā puse. Labā puse ir tā, ka mēs varam atļauties daudz vairāk, un mums ir lielākas iespējas iepazīt pasauli nekā agrāk. Sliktā puse ir tā, ka mūsu dzīvē ir sākusi dominēt nauda. Tam, ka mūsu valstij ir paplāns maciņš, tā ir sliktā puse. Bet labā puse ir tā, ka grūtie apstākļi liek cilvēkiem pašiem sev palīdzēt.

Lai mēs būtu materiāli nodrošināti un laimīgi, mums ir jāizprot Dievišķais likums par došanu un ņemšanu. Dievišķās enerģijas saglabāšanas likums māca: ja tu esi kaut ko saņēmis, vajag arī dot. Turklāt dot, nevis, lai saņemtu pretī, bet dot, lai dotu. Tad saņemšana iespējama pati par sevi. Ja cilvēks neprot dot, tad arī neko nesaņems. Došanai vienmēr jāiet pa priekšu ņemšanai. Cilvēks vispirms kļūst garīgi bagātāks un tikai pēc tam – arī materiāli bagāts.

Iedzīvošanās kāres pārņemtais neredz cilvēciskās esamības pamatnepieciešamību – dot. Ja es protu dot, iekšēji to nenožēlodams, un negaidu, lai citi pamanītu manu cēlo žestu, kā arī negaidu ne mazāko pateicību, pat ne mutisku paldies par pareizo rīcību, tad es esmu iemācījies dot no sirds. Cilvēkiem ir grūti noticēt, ka došanas-ņemšanas likums darbojas perfekti, bet dzīves piemēri to patiešām apliecina.
Viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem ir iemācīties rīkoties ar naudu. Pret naudu jāiemācās izturēties līdzsvaroti, tā nav jānoliedz. Kas naudu noniecina, tam nāksies dzīvot bez naudas, jo viņš taču to nepieņem. Naudas maģija ir Gara spēka mērs. Kas iemācās pret naudu izturēties pareizi – to pelnīt, pareizi domājot un labi strādājot, tērēt pareizam mērķim – tas izlabojis slikto un iemantojis labo.
Lai jūs varētu atrisināt savas ekonomiskās problēmas, nepieciešams sakārtot savas domas. Domas jūs varēsiet sakārtot, ja piedosiet saviem stresiem. Tajā brīdī, kad būsiet atbrīvojis stresus, jūsu galva kļūs skaidra, un jūs spēsiet izdomāt pareizo problēmas risinājumu. Lai jūs būtu materiāli nodrošināti, ļoti svarīgi ir mīlēt savu darbu. Kas mīl darbu un tam nododas, tas darbā gūst atdevi. Nemīlamā darbā zaudējam savus spēkus, turpretī iemīļota nodarbošanās izraisa arvien jaunu un jaunu radošās enerģijas pieplūdumu.
Dažreiz dzīvē mēdz gadīties, ka ne vienmēr darbs ir arī iemīļotā nodarbošanās; dažkārt darbs var būt pat netīkams, bet iemīļotā nodarbošanās – interesanta un patīkama. Tas liecina par nepareizi izraudzītu dzīves ceļu, tātad, par lielu nerealizētu radošo potenciālu. Tikai realizējot savas radošās ieceres, cilvēks spēj iegūt harmonisku psihisko stāvokli. Tam, kas dzīvē meklē vienīgi baudas un par dzīves pamatu uzskata bagātību, atmaksas stunda nāks mazliet vēlāk – caur to, ko viņš uzskata par augstāko vērtību, – caur bagātību. Tie, kas ļoti dzenas pēc naudas, parasti cieš lielas neveiksmes tieši ar naudu saistītos jautājumos.

Problēmu un slimību atbrīvošanas process nav viegls, bet tas ir ļoti efektīvs, ja iemācīsieties izprast sevi un atbrīvot savus stresus. Svarīgi saprast, ka piedošanas mācība ir tikai viens no daudzajiem iespējamajiem ceļiem, kā cilvēks var garīgi attīstīties un palīdzēt pats sev. Pastāv arī citas mācības, kas nebūt nav ne labākas, ne sliktākas par piedošanas mācību. Galvenais ir TICĪBA izvēlētajam ceļam. Ja netic piedošanas mācībai, tad piedošanas brīnums nedarbosies, un jūs pats sev palīdzēt nevarēsiet.

Materiāla sagatavošanai izmantota Elvitas Rudzātes grāmata „Piedošanas mācība” (izdevējs Sokrata tautskola, 2008)