Kā iemācīties sevi mīlēt? 01.03.2013

Es vēlos pateikties Dievam, ka man ir tā brīnišķīgā iespēja dzīvot šajā pasaulē. Vēlos pateikties savām problēmām, kas mani ir piemeklējušas, jo tās man liek virzīties uz priekšu, atzīt savas kļūdas, mācīties tās labot un nepieļaut no jauna. Un tajā mirklī, kad savas kļūdas esmu ieraudzījusi, atzinusi, sasummējusi un „redzu kā uz delnas” – tajā mirklī saprotu, ka nemaz tā īsti nemāku mīlēt savu vīrieti ar ko šobrīd esmu kopā. Tā kā esmu cilvēks, kas nebaidās strādāt ar savām dzīves mācībstundām, esmu nolēmusi patiesi iemācīties sevi mīlēt. Jo tas arī ir, manuprāt, pirmsākums visam pārējam mūsu dzīvē. Kāpēc bez tās nevaru doties tālāk? Tāpēc, ka mācībstundas tad netiek apgūtas pilnībā un mācības nāk „smagākas”. Un tā doties tālāk vairs nevēlos.

„…ne ar ko nevajag cīnīties! Jebkurai cilvēka domai, jebkurai uzvedībai piemīt kāds pozitīvs nolūks. Bailes kaut kā dēļ jums ir nepieciešamas. Un mūsu uzdevums jau arī ir noskaidrot , tieši kā dēļ šīs bailes mums vajadzīgas. Un pats galvenais, – iemācīties mijiedarboties ar tām.”[1]

Katru dienu mēs mijiedarbojamies ar cilvēkiem, dabu, zemi, veikala skatlogiem un TV reklāmām … visu, kas mums apkārt. Pirmais, ko es sapratu, ka ir jāuzņemas atbildību par notiekošo.Uzņemties atbildību par savām problēmām, ķibelēm, likstām… sauciet kā vēlaties. Tas nozīmē – saņemt drosmi un „griezties atpakaļ” – domāt – kāpēc un ar ko esmu šādu situāciju sev radījusi? Kas man no tā visa ir jāmācās?Un atcerēsimies, ka visam ir POZITĪVS NOLŪKS. Ticu un zinu, ka Dievam nav plāns mūs sāpināt, es pat domāju, ka viņš pat nezina, kas tas ir – sāpināt. Viss šajā dzīvē notiek taisnīgi – gribam vai negribam to paši atzīt. Tikai tad, kad uzņemamies atbildību par notiekošo sev līdzās, tikai tad varam analizēt savas mācībstundas un doties tālāk.

„Tas, par ko un kā cilvēks domā, kā rīkojas, tātad – kāds izskatās viņa Pasaules modelis jeb Visuma globuss, nosaka to, kādus cilvēkus viņš pievelk savai dzīvei, kādas situācijas sev rada. Ja cilvēks ir agresīvs pret apkārtējo pasauli, tad viņam kā tirānam gadīsies vieni vienīgi upuri. Un otrādi, ja cilvēka agresija vērsta pret sevi pašu, tad savā dzīvē viņš sastapsies galvenokārt ar tirāniem.”[2]

Kā pārstāt būt par tirānu vai upuri? Vai arī tirānu un upuri vienlaikus?Tas panākams tikai caur MĪLESTĪBU! Vienīgi uzkrājuši nepieciešamo daudzumu MĪLESTĪBAS pret sevi pašu, varam iemācīt MĪLESTĪBU saviem bērniem, draugiem, visiem apkārtējiem cilvēkiem. Nav jau nemaz tik viegli „griezties atpakaļ” un katrai savai ķibelei meklēt mācībstundu un atzīt – kur pati esmu kļūdu pieļāvusi. Kopš esmu sev uzzīmējusi „dzīves karti” (kurā ir visas manas ķibeles un atklāsmes, kur pati esmu citiem pāri nodarījusi, un ar ko šādu mācību piesaistījusi) – ir kļuvis daudz, daudz vieglāk. Ne jau tāpēc, ka to ķibeļu un mācībstundu ir bijis gana, bet tāpēc, ka šodien mācos savas kļūdas labot, kur tas ir iespējams, lūgt piedošanu visām situācijām un cilvēkiem, kas mani dzīvē bijuši… un vairāk tādas kļūdas neatkārtot.

„Viens no veidiem, kā sākt mīlēt pašam sevi, – pārtraukt sevi nosodīt.”[3]

Bieži vien tieši „sevis šaustīšana un nosodīšana” visu vēl vairāk sarežģī, jo klāt nāk arī stresi un fiziskas ķermeņa saslimšanas. Negatīvās emocijas gūst virsroku un šādās situācijās bieži vien piemirstam, ka esam tikai skolnieki, kam ir ļauts kļūdīties, lai mācītos. Tikko mēs esam uzkrājuši noteiktu daudzumu mīlestības pret sevi, mēs spējam kļūt patiešām harmoniski. Un es bērnībā iztēlojos, ka ikvienam no mums iekšpusē atrodas īpašs trauks, kurā krājās mūsu labie darbi. Piepildīts šis trauks ar svēto MĪLESTĪBAS ūdeni – tā ir mīlestība pret sevi, mīlestība pret savu DIEVIŠĶO pirmsākumu. Tikai mēs paši esam noteicēji par šo trauku un darbiem… neviens cits. Ja domājat, ka ar naudu, varu un citām baudām šis trauks būs mirdzošāks… tik droša vis es nebūtu, jo Dievs nemāk tirgoties.

„Tomēr Dievam ir priekšrocības – viņš zina „uz priekšu”, kas mums būs vajadzīgs mūsu lineārajā laikā, JA MĒS KAUT KO PALŪGSIM.”[4]

Kad cilvēks īsti uzņemas atbildību par it visu, viņš sev saka: „Stop! Es negribu vairs slimot un skaitīt grašus no algas līdz algai. Es vairs nevēlos, ka mani izmanto, pazemo vai piekrāpj. Tad tāds cilvēks pavēsta VISUMAM par savu nolūku būt bagātam cilvēkam – bagātam ar veselību, tīrām domām, draugiem, naudu un tāpat ar visu pārējo, kas vajadzīgs laimīgam, bagātam cilvēkam. Atliek tikai pateikt gan sev, gan Dievam par savu nolūku.

„Es esmu par tādu mīlestību, kas izslēdz egocentrismu. Es esmu par mīlestību bez fanātisma. Ar īstu mīlestību pret sevi ir jāsaprot mīlestība, kurai nepiemīt sava ķermeņa, savu domu, savas rīcības nosodīšana. Es esmu par mīlestību pret sevi, un precīzāk, par mīlestību pret to Dieva daļiņu, kas ir katrā no mums.

Egocentrisms –tā ir patērētāja psiholoģijas spilgta izpausme, „vēža”, parazīta psiholoģijas izpausme, kad cilvēks dzīvo uz citu rēķina, neko nedodot pretī.”[5]

Mīlēt sevi- tas ir pieņemt sevi tādu, kāds esi.

Mīlēt sevi- ir iemācīties uzslavēt sevi un iepriecināt sevi kaut ar nelielām dāvanām. Uzslavēt sevi aiz jebkura iemesla, neatkarīgi no iegūtā rezultāta.

Mīlēt sevi – ir iemācīties uzslavēt apkārtējos cilvēkus. Par visu! Mēs uz zemes esam tā dēļ, lai iemācītos MĪLESTĪBU un nestu šo gaismu tālāk VISUMĀ.

Mīlēt sevi – tas nozīmē pieņemt savus vecākus un savus bērnus tādus, kādi viņi ir.

Atbildes uz viesiem mūsu jautājumiem patiesībā mēs jau zinām, tikai baidāmies uz tiem atbildēt pavisam godīgi. Kāpēc? Iespējams, ka baidāmies „cilāt” senus un ļoti sāpīgus notikumus, raudāt, justies bēdīgi un skumji. Dienā, kad nolēmu stāties pretim savām bailēm un būt drosmīga – atskārtu, ka nekā jauna jau patiesībā neesmu uzzinājusi. Visu esmu zinājusi un jutusi iepriekš, tikai savas sajūtas un intuīciju biju ignorējusi. Sapratu, ka nepieciešams dzīvot tagadnē, atrisinot sīkos un lielos uzdevumus, nevis bēgt no tiem uz nākotni, jo vairāk tādēļ, ka arī tur tie nerisinās.Dzirdot ausīs savu ikdienas melodiju, kurā „skan priecīgās notis par katru nodarbi, kas silda sirdi” – esmu priecīga, ka dzīvoju un varu rakstīt pati savu scenāriju savā dzīves grāmatā. Un mīlēt sevi mēs mācāmies visu mūžu – kamēr dzīvosim šajā saulē.