Kāpēc manam bērnam ir problēmas ar ādu? 15.02.2018

Elza jautā: Es ļoti ilgi domāju pirms rakstīju – pat vairākus mēnešus. Bet tad vienkārši pārstāju domāt, piesēdos un sāku rakstīt. Tā ir viena no manām problēmām – pārāk daudz domāt un analizēt pirms kaut kā darīšanas, daudz ko tā arī neizdaru, jo baidos, bet pati nezinu, no kā un kāpēc. Vienkārši nemāku sevi izpaust, jo vienmēr domāju par to, kā izskatīšos un izklausīšos. Es ļoti vēlētos par tādām lietām nesatraukties, jo tas man ļoti traucē dzīvot, bet pagaidām ir grūti izprast, kur tam ir meklējams pirmsākums un kāpēc šādas sajūtas manī ir, varbūt no mammas, jo viņa nestrādāja, bija mājās ar bērniem un dažreiz šķiet, ka baidījās no visas pasaules.  Taču, neskatoties uz to, ka it kā to saprotu, tas man nepalīdz tikt pašai ar savām problēmām galā.

Tomēr ne šī bija galvenā tēma, kāpēc es vēlējos uzrakstīt. Galvenais iemesls ir tāds, ka manam bērnam no dzimšanas ir problēmas ar ādu, izsitumi ir pa visu ķermeni, viņš ļoti kasās. Laikam jau lieki piebilst, ka jebkuri mēģinājumi to ārstēt nav bijuši veiksmīgi. Tagad, kad pagājuši vairāki gadi, es par to vairs nebrīnos, jo, ja nebūtu šīs viņa slimības, es ne tikai nerakstītu šo vēstuli, bet arī joprojām uzskatītu, ka mani uzskati ir bezgala pareizi, savukārt citi neko nesaprot. Tieši tāda es biju, bieži mainīju draugus, jo kāds vienmēr izdarīja kaut ko man ne pa prātam. Pati par to pat nepārdzīvoju, draudzības palaidu viegli, jo uzskatīju – ja tu tā, tad mums nav pa ceļam.

Bija sliktas attiecības ar gandrīz visiem ģimenes locekļiem, jo man daudz kas tika pārmests, ko es uzskatīju par nepamatotu, jo viņi gluži vienkārši mani nesaprot. Biju ļoti augstprātīga pret cilvēkiem, domāju, ka esmu gudrāka, labāk izskatos, esmu talantīgāka. Tagad man to ir nepatīkami atcerēties, ka tāda biju.

Kad es jau biju stāvoklī, attiecības ar apkārtējiem vēl vairāk pasliktinājās, visur redzēju citu kļūdas, neizdarību, netaisnīgu attieksmi pret mani, no daudziem cilvēkiem novērsos un biju apvainojusies. Man pat grūti iedomāties kādu, uz ko nebūtu bijusi apvainojusies tajā laikā. Interesanti, ka, esot stāvoklī, aizbraucu ciemos uz laukiem un dabūju blusas. Biju nokosta no galvas līdz kājām, naktīs nevarēju gulēt un kasījos līdz asinīm, ārkārtīgi dusmojos un ciemos vairs nebraucu (ko man vēlāk pārmeta). Es biju aizmirsusi šo atgadījumu, bet pirms pāris mēnešiem, biju sakārtojusi savas domas un uzdevu sev jautājumu, kura tieši ir tā mana rīcība, kas izsauca šādu atbildes reakciju uz manu bērnu, un man pilnīgi pēkšņi atausa atmiņā šis gadījums. Jāpiebilst, ka es vienmēr esmu bijusi ļoti agresīvi noskaņota pret kukaiņu kodumiem, jo tie man izsauc asas reakcijas uz ādu. Pēc tam, kad atsaucu atmiņā šo gadījumu, man šķiet, ka es sakārtoju šo visu savā prātā, nomierinājos, nejutu vairs šo agresiju, un tagad tiešām nožēloju, ka esmu tērējusi tik daudz enerģijas šādām lietām, kad daudz svarīgāk par dusmošanos būtu bijis domāt par manu bērnu, kas drīz nāks pasaulē.

Tomēr arī tā nebija vienīgā lieta. Es daudz dusmojos un jutos aizvainota uz bērna tēti, ka viņš mājās nav izdarījis pietiekami, ka ir pārāk bezatbildīgs, ka viņš nemaz nesatraucas par visu, kas nav paveikts pirms bērna piedzimšanas, man šķita, ka viņš par mums nerūpējas, ka viņam vienalga, ka es par to visu pārdzīvoju. Es reizēm mēdzu nožēlot, ka esam kopā, ka neizšķīrāmies agrāk, man bija bail par to, kāda būs mūsu dzīve turpmāk.

Kad bērns piedzima, man bija ļoti daudz stresa, es slimnīcā jutos uzvilkta un gribēju mājās, jo man šķita, ka ārsti mani izrīko pat lietās, ko nevajadzētu, vēlējos būt mājās, brīvībā, kur man neviens nediktē, ko darīt. Taču arī mājās viss negāja gludi, mazais naktīs raudāja vairākas stundas, nomierinājās tikai uz rīta pusi. Es biju neizgulējusies, nogurusi un jutos viena. Protams, ka mums ar tēti savā starpā radās domstarpības un dažādi pārmetumi vienam uz otru. Man šķita, ka viņa attieksme pret bērnu ir egoistiska, ka viņš neizturas pret viņu ar mīlestību, bet liek justies vainīgam par savu raudāšanu. Tā visa rezultātā sākās problēmas ar pienu un mazajam nācās dot mākslīgo maisījumu. Tad nu ap 2 nedēļu vecumu sākās pirmās problēmas ar ādu. Protams, visi mēģinājumi kaut ko mainīt izrādījās neveiksmīgi, bija gandrīz vienalga, ar ko mazo barojam, jo problēmas bija neatkarīgi ne no kā. Bija pastiprināta reakcija uz dzīvniekiem un vienkārši ne tik tīrās vietās.

Nu jau vairākus mēnešus esmu pārstājusi baidīties no katra produkta, esmu pieņēmusi situāciju un neuzskatu, ka visa pasaule bērnam ir kaitīga, kaut gan bija laiks, kad tiešām dzīvoju paranojā. Mazais ēd veselīgi, nedodam nekādus pusfabrikātus, saldumus, limonādes utt. Tomēr, kaut gan ir labāk, āda nekad nav bijusi tīra, tā ir ļoti sausa un niez. Esmu pārstājusi meklēt brīnumsmēres (stipros, ķīmiskos līdzekļus nekad arī neesam ilgstoši lietojuši, tikai dažas reizes ir pamēģināti ārstu izrakstītie līdzekļi), šobrīd pat neko vairs nesmērējam un, godīgi sakot, bērns pat kasās mazāk, neko nesmērējot. Es ļoti labi saprotu, ka visas šīs lietas to ir ietekmējušas, un esmu pateicīga, ka viņš ar savu slimību ir licis man ieraudzīt to, ko es citādi iespējams nekad neieraudzītu.

Es godīgi pati pret sevi varu pateikt, ka esmu piedevusi visiem cilvēkiem, uz kuriem turēju aizvainojumu, un esmu lūgusi piedošanu kā klātienē, tā domās visiem, par kuriem vien spēju atcerēties. Esmu vairākkārt lūgusi piedošanu pati sev par to, ka šādi esmu dzīvojusi, es vairs nejūtu, ka domātu kaut ko ļaunu par kādu cilvēku. Protams, es necentīšos apgalvot, ka esmu kļuvusi gluži vai ideāla, jo tā nav. Es joprojām no daudz kā baidos, cīnos ar savu neiecietību un aizkaitināmību. Es klausos piedošanas mācības ierakstus (paldies par to), klausos ar interesi un šķiet, ka no sirds saprotu tajās pausto, tomēr es piedzīvoju neizprotamas garastāvokļa svārstības, jo vienu brīdi jūtos mierīga un laimīga, izjūtu vieglumu, bet jau citu brīdi varu no paša rīta pamosties nomākta un neomā. Un bērnam, kā jau teicu, kaut arī ir labāk, āda joprojām ir ļoti, ļoti sausa pa visu ķermeni un niez. Un nupat ir tā, ka es strādāju ar sevi daudz vairāk kā iepriekš, bet izsitumi sāk parādīties ar jaunu spēku. Es cenšos rast mieru par šo tēmu, nesatraukties, ieraugot jaunus izsitumus, cenšos iemācīt sev, ka tie pazudīs, kad būšu līdz galam iemācījusies to, kas man ir jāiemācās ar šo situāciju, tomēr reizēm ir grūti atrast līdzsvaru, reizēm arī pazaudēju ticību, ka spēšu palīdzēt bērnam. Varbūt varu lūgt kādu komentāru no malas par šo visu.

Elvita Rudzāte atbild: Elza ir pareizi sapratusi, ka bērna ādas problēmas ir saistītas ar viņas dusmām, kuras organisms izvada ārā caur ādu. Tā kā bērns ļoti mīl mammu, tad viņš ir paņēmis uz sevis kā putekļusūcējs mammas stresus un viņa aknas nespēj šos stresus vairs ietilpināt, tāpēc grūž tos caur ādu ārā.

Bērna alerģija pret dzīvnieku spalvām arī norāda, ka Elzai nav pareiza attieksme pret dzīvo radību, viņa neredz visas dzīvās radības vērtību un savstarpējo saistību. Viņa pareizi saprata par blusām, ka tas notikums bija simbolisks, kas norāda uz bērna veselības cēloni, tikai viņa nesaprata līdz galam kādā nozīmē. Viņa dusmojās uz blusām, bet neizprata, ko blusas viņai gribēja pateikt. Blusas atnāk pie cilvēkiem, kuri ir piekasīgi un kašķīgi par sīkumiem, t.i., pievērš pārmērīgu uzmanību pārkāpumiem, kuri ir maznozīmīgi. Lūk, tā arī ir Elzas galvenā mācība, pārstāt būt pārmēru piekasīgai par maznozīmīgiem sīkumiem, jo arī ādas nieze simbolizē piekasīgumu.

Kad cilvēks sāk strādāt ar sevi, un ja viņš to dara no sirds, tad notiek ķermeņa tīrīšanās, kas nozīmē, ka ādas slimība var progresēt, bet tas ir tikai uz laiku, kamēr visas “drazas” ķermenis caur ādu izvada ārā. Tāpēc nevajag satraukties, ka bērnam paliek it kā sliktāk. Jāsaprot, ka labāk ir, ja sliktais iznāk ārā, nekā pēc tam attīsta daudz nopietnāku slimību.

Elza ir uz pareizā ceļa, iesaku darbu ar sevi turpināt un izveidot ģimeni atbilstošu Dievišķajiem likumiem, jo mūsdienu vecāki pat iedomāties nevar, cik tas ir svarīgi bērniem, lai vecāki būtu izveidojuši oficiālu laulību (es no rakstītā sapratu, ka Elza nav reģistrējusi attiecības ar bērna tēvu).

Elzai ir jāatbrīvo bailes “mani nemīl”, izprotot kā tās ir radušās, piedodot cēloņiem. Tieši bailes “mani nemīl” ir galvenais cēlonis, kāpēc Elzai ir tik svarīgi, ko citi par viņu padomās un tās ietekmē attiecību veidošanu ar pretējo dzimumu. Elza ir nocietinājusi savu sirdi, bet to nocietina tikai tie, kas cieš no ļoti lielām bailēm “mani nemīl”. Tāpēc viņa viegli izjauca attiecības ar partneriem, jo viņas mīlestības avots bija slēgts. Pienācis laiks to atvērt, jo bērni ir veseli, ja ģimenē starp vecākiem valda mīlestība.