Plaušu slimību cēloņi 09.03.2013

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Plaušas medicīnas skatījumā

Plauša (latīņu val. pulmo) ir elpošanas orgāns, kurā notiek gāzu apmaiņa starp organismu un ārējo vidi.

Izšķir labo un kreiso plaušu. Plauša atrodas krūškurvī virs diafragmas un no abām pusēm pieguļ sirdij. Plaušai  ir konusa forma, to pamatne vērsta uz diafragmu, bet galotne – uz augšu. Galotne beidzas dažus centimetrus virs atslēgkaula vai pirmās ribas.

Plaušai ir 3 virsmas: apakšējā (diafragmālā) virsma saskaras ar diafragmas kupolu, ribu virsma pieguļ krūškurvja iekšējai virsmai, iekšējā (mediālā) virsma vērsta pret vidusplāksni, un tajā atrodas plaušas vārti. Pa tiem iet bronhi, asinsvadi, limfvadi un nervi, kas visi kopā veido plaušas sakni.

Plaušas iekšējā uzbūve ir sarežģīta. To veido bronhu koks, plaušu (elpošanas) parenhīma (sastāv no alveolām), asinsvadi, limfvadi un nervi.

Plaušas garīgajā skatījumā

Plaušas ir brīvības orgāns. Dzīvot kā vergam vai brīvam cilvēkam – to katrs izlemj pats. Bailes no piespiešanas, pavēlēm, aizliegumiem, rīkojumiem atņem cilvēkam brīvību. Brīvība ir mīlestība. Verdzība ir naids. Dusmas uz sieviešu vai vīriešu dzimumu iznīcina atbilstošo brīvības orgānu.

Tam, kurš vēlas padarīt savu dzīvi labu  ar vergošanu, priekšnieku, pavēlnieku un valdītāju pavēļu izpildīšanu un uzslavu saņemšanu, saslimst plaušas.

Pēc plaušas izoperēšanas var just, ko cilvēks paverdzināja vai gribēja paverdzināt – sievieti (labā plauša) vai vīrieti (kreisā plauša). Piespiešana nav nekas cits kā brīvības liegšana, paverdzināšana.

Visas plaušu slimības ir brīvības neesamības sekas. Jo spēcīgāk cilvēks ienīst paša verdzību, jo slimākas viņa plaušas. Jo vairāk viņš sevī noklusina protestu pret jebkādu piespiedu stāvokli, vēlēdamies būt inteliģents cilvēks, jo spēcīgāk slimības laikā apgrūtināta elpošana. Vistipiskākā kaite ir astma. Starp astmātiķiem mēdz būt tādi, kas ir alerģiski pret zāļu vairākumu, ar kurām viņus grib ārstēt. Šāda cilvēka sejā skaidri redzams totāls protests pret visu, jo viņš vēlas savu dzīvi sakārtot pats, bez jebkādiem aizliegumiem un pavēlēm. Diemžēl pats viņš neprot kļūt brīvs, un tāpēc cieš. Un, kad viņš atklāj patstāvīgas rīcības prieku un pārstāj dzīvot citiem pa prātam, astma pāriet pati no sevis.

Arvien biežāk cilvēki saslimst ar plaušu tuberkulozi, kas ir sevis žēlotāju slimība. Jo lielāks žēlums pret sevi, radot skumjas, kas bezpalīdzīgu cilvēku pārvērš čīkstulī, jo bezcerīgāka izārstēšanās no tuberkulozes. Kas baidās izteikt vai izkliegt dusmas un sāk vaimanāt, tādējādi cenšoties piemānīt sevi un citus, saslimst ar plaušu tuberkulozi. Gaužoties viņš izvada ārā pietiekami daudz dusmu. Dusmas uz čīkstuļiem iedarbojas tieši tāpat.

Tātad ar plaušu tuberkulozi saslimst cilvēks, kurš vēlas būt labāks par citiem un sūdzas par savām neveiksmēm un nelaimēm, pastāvīgi salīdzinot tās ar citu cilvēku laimi, kas savā būtībā ir skaudība. Ja viņš uzskata savu nelīdzsvarotību par pāridarījumu, viņš nonāk arvien lielākā nelaimē, jo ir pieķēries saviem uzskatiem, un viņa dzīve neattīstās. Jo publiskāk un iznīcinošāk viņš gaužas, jo iznīcinošāka ir viņa atklātā plaušu tuberkuloze. Cilvēkam, kurš, savā alā tupot, baidās kliegt vai kaunas, rodas slēpta plaušu tuberkuloze. Skaudība par citu cilvēku brīvību rada plaušu tuberkulozi.

Kas dusmīgi pieķēries saviem brīvības ideāliem, tam plaušas sastingst, jo brīvība ir kustība, nevis likumu noteikta kārtība. Bet kas pārmērīgi sāk uzspiest citiem un sev savus mērķus, lai uzlabotu dzīvi pēc paša priekšstatiem, tas saslimst ar bronhektāzi – bronhu paplašināšanos. Tā rodas no cilvēka dogmatiskās vēlmes izdarīt tā, lai viņam dzīvē būtu plašāk, brīvāk un vieglāk elpot.

Ja cilvēkā iemājojušas ļaunprātīgas dusmas, viņš saslimst ar plaušu vēzi, jo nesaprot, kas ir patiesais viņa brīvības nolaupītājs. Tā kā cilvēks pats sevi paverdzina ar savām domām, viņa dusmas pret brīvības ierobežotājiem nemanot pārvēršas dusmās pret sevi, un cilvēkam rodas plaušu vēzis. Nelabvēļu pulkam pieder arī tas, kurš slepenībā dvēselē citam vēl atmaksu, pat, ja tas ir Dieva sods, tomēr pats atturas smērēt rokas.

Kas jūt spīvas dusmas pret apvainojumiem, tas saslimst ar smagas formas plaušu karsoni, ar kuru var saslimt arī, kļūstot par sveša strīda vērotāju, ja ar savu ārieni pauž mēmu nosodījumu. Kas nemitīgi dusmojas uz apvainotājiem vai apvaino pats, tam rodas hronisks plaušu karsonis. Plaušu atveseļošanos traucē aizvainojošas dusmas, kas neliek mieru, jo otrs neatzīst savu vainu.

Plaušu karsonis bērniem rodas, ja ģimenē ir strīdi un kliegšana vai nosodoša klusēšana.

Atelektāze – alveolu saplakšana plaušās rodas cilvēkam, kurš pārmērīgi skumst par nepieejamo brīvību un jūt, ka tūlīt, tūlīt pakritīs, jo no viņa tiek izspiesta pēdējā sula. Šī slimība rodas aiz skumjām, ka neizbēgami jūtama spēku nepietiekamība, lai cīnītos par savu brīvību.

Visas plaušu slimības ir saistītas ar diafragmu. Bakteriālie plaušu iekaisumi rodas no tā, ka cilvēks, kas protestē pret savas brīvības ierobežošanu, vaino citus šķirošanā, netaisnīgumā, pāridarījumā, bet sevi neredz.

Vīrusu izraisīti plaušu iekaisumi rodas tad, ja cilvēks savas brīvības jeb iespējas trūkumā vaino pats sevi. Piemēram, viņš vaino sevi par to, ka bijis tik dumjš un nav iespļāvis citam sejā patiesību. Tas nozīmē, ka vīrusa izraisīts plaušu iekaisums rodas tad, kad cilvēks vaino sevi, ka viņš kādam nav apzināti darījis sliktu. Bērnam vīrusa izraisīta plaušu iekaisuma pamatā ir tas, ka viens no vecākiem vaino sevi par to, ka nav pavēlējis otram vecākam kādam apzināti darīt sliktu.

Autore: Elvita Rudzāte