Garīgajam ceļam pievērsos tieši pirms gada apmeklējot Sokrata tautskolas lekcijas. Manā dzīvē tolaik ārēji viss bija kārtībā – labas attiecības ģimenē, draugs ar kuru dzīvojām kopā, ļoti labs darbs, labas attiecības ar kolēģiem. Dzīve it kā pati ritēja savu gaitu, nekas strauji nemainījās, izņemot to, ka bija ļoti daudz darba – dažādi projekti, brīvdienās dažādi pasākumi, tikšanās ar daugiem, braucieni, nemitīga dzīves un nākotnes plānošana. Tagad es to nosauktu par daļēju dzīves pavadīšānu ilūzijās. Es biju dzirdējusi par domu spēku, lasījusi un mērķtiecīgi sasniedzu savus iedomātos svarīgos dzīves pakāpienus.
Tuvojoties pavasarim manī iestājās nemiers, kaut kas manā dzīvē iekšēji nebija kārtībā, kaut kas nebija pa īstam. Žurnālā izlasīju, kādas grāmatas iesaka Latvijā pazīstami cilvēki, ieraudzīju arī Elvitas Rudzātes grāmatu „Piedošanas mācība”, tā bija vienīgā grāmata, kas mani uzrunāja. Sameklēju informāciju internetā un aizgāju uz lekcijām, nopirku grāmatas un sāku strādāt ar sevi. Pirmais bija apjukums un tomēr iekšēja pārliecības sajūta, ka tas ir tas ar ko ir jāsāk virzīties uz priekšu savā garīgajā attīstībā. Tā līdzinās okeānam, tā ir bezgalīga.
Sāku domāt par saviem iekšējiem kompleksiem un kas man traucē ikdienas gaitās, viena no redzamākajām lietām bija nosarkšana. Vēlējos to no sevis atbrīvot – nosarkšana, ko izlasot literatūru, es sapratu, ka izraisa stress – kauns – tas ir iekšēji slēpto dusmu paveids. Nosarkšana man patiesi traucē dzīves situācijās darbā, draugu lokā ir bijuši gadījumi. Nosarkšana bija diezgan regulāra, iekšēji es jutos neērti, nepārliecināta. Kauns bija pamanāms, līdz es sāku mēģināt izprast to. Es zināju, ka kaunam ir pretpols – lepnība, tātad tā arī man bija sevī jāatrod.
Mana garīgā prakse varēja sākties – rakstīju uz lapiņas visas situācijas, kurās esmu izjutusi kaunu jau bērnībā un spilgtākās situācijas pēdējā laikā, kā arī sajūtas, kādas mani pārņēma tajā brīdī. To pašu darīju ar lepnību – centos sarakstīt visu, kur manī izpaužas lepnība, par ko es esmu lepna un ar ko es lepojos, lai gan es nekad nebiju par sevi tā domājusi, taču atklāju šo stresu sevī. Sākotnēji man šķita, ka lepoties tas nav nekas slikts – es centos pacelt savu pašapziņu caur šo. Piemēram, lepojos par to, ka esmu pati sasniegusi saviem spēkiem darbā vairākus amata paaugstinājumus, ka man ir maģistra izglītība, taču tas viss ir tik laicīgs, tam nav mūžīgās vērtības, par to var vienīgi priecāties, nevis lepoties. Šīs lapiņas par kaunu un lepnību es sadedzināju, uguns ir enerģija, kas transformē un tādējādi palaidu to visu Kosmosā.
Ko es vēl darīju? Regulāri – katru rītu skaitu lūgšanu Dievam – Tēvreizi, vakaros domāju par dienas paveikto un pateicos Dievam. Braucot uz darbu, es dziļi ieelpoju, pie sevis sakot, ka ieelpoju mīlestību un izelpoju kaunu (var arī dusmas, bailes mani nemīl, vainas apziņu). Tā vairākas reizes pēc kārtas, tad pēc tam, ieelpoju mīlestību un izelpoju lepnību. Man ir bijušas situācijas, kad jūtu – drīz nosarkšu, bet es spēju to kontrolēt un tajā brīdī domāt – ko es jūtu, atbrīvot zibenīgi savā prātā šo stresu. Pēdējā laikā neatceros nevienu situāciju darbā, kur es būtu kaunejusies par kaut ko.
Līdz ar kauna un lepnības atbrīvošanu, es strādāju pie tā, lai arī sūtītu mīlestību ne tikai tuviniekiem, bet arī kolēģiem. Nevaru teikt, ka esmu pilnīgi atbrīvojusies, es jūtu to, ka man ir jāturpina mans iesāktais ceļš, jo pārbaudījumi nāk ik pa laikam un virza mani augstāk.
Garīgā attīstība – tā priekš manis ir ticība un mīlestība, kas dod iespēju dzīvot šeit un tagad. Novērtēt mirkli tagadnē un dot patiesi daudz mīlestības, radīt to jau ar domu vien!
sending...
