Kā sadzīvot ar māti? 26.03.2018
Daina jautā: Jau kādu brīdi lasu sevi uzrunājošus rakstus šajā mājaslapā, un ir pat sanācis vienreiz apmeklēt Jūsu semināru par problēmu risināšanu. Šogad īpaši atsāku lasīt literatūru par karmu un dzīves mācībām, par savstarpējām attiecībām, par veselību (V. Siņeļņikovs), tāpat arī apmeklēju psihologu jau kādu laiku. Taču ir viens liels un visu nosakošs jautājums, kas man šķiet kā cietais “rieksts”.
Pēc šķiršanās ar bērna tēvu biju spiesta atgriezties dzīvot pie mātes – kopā ar savu dēlu. Bija grūti, bet kaut kā soli pa solim cauri šai attiecību krīzei izkļuvu un pērn gada nogalē atkal sajutos kā cilvēks. Taču paralēli šim procesam sadzīve ar māti viņas mājoklī kļuva mēnesi pēc mēneša arvien sarežģītāka un, godīgi teikšu, neciešamāka. Jau agri sapratu, ka, skatoties karmiski, esmu nokļuvusi tādā situācijā, kādā bija bērna tētis – es biju spiesta izdzīvot tās dažādās smagās emocijas, ar kurām nācās viņam cīnīties vēl mūsu kopdzīves laikā. Mātei pārmetu to, ko partneris bija pārmetis man. Ilgu laiku es uz savu partneri dusmojos, jutos aizvainota, līdz nesen mūsu komunikācija un attiecības krietni uzlabojās – es apzināti, cītīgi pie tā strādāju, un jutos tik izbrīnīta par patīkamo rezultātu, par otra cilvēka atsaucību un pretimnākšanu (tīri praktiskos jautājumos).
Dzīvojot ar māti, es saskatīju, cik nejauka biju pret savu partneri, ka nepratu viņu mīlēt no sirds un ka nepratu pienācīgi rūpēties. Manas mātes “spogulis” ik mēnesi man asi un neizturami parādīja manis pašas vājās vietas
– disciplīnas trūkums, paviršība, sevis žēlošana u.c. aspekti. Tas viss mani kaitināja manā mātē, bet ar galvu es labi sapratu, ka viņa nekādi nav vainīga, ka šādi man tiek sniegta liela mācība. Jāpiebilst, ka manam dēlam februāra vidū parādījās izsitumi uz ādas, un īsā laika posmā savairojās tie pleķīši. Tas sakrita ar brīdi, kad kulminēja manas klusās šausmas un bažas par to, kā turpināsies mūsu sadzīve pie mātes. Agrāk manas attiecības ar māti bija draudzīgas, vieglas, mēs vienmēr labprāt ilgi sarunājāmies un uzklausījām viena otru.
Es varu vienkārši analizēt situācijas, atrast cēloņus un sekas, taču šajā gadījumā ar reālu darbību man ir liela pretreakcija. Zinu, ka māte jāpieņem, jābūt pateicīgai par palīdzību un izmitināšanu, par viņas lielo mīlestību pret mazdēlu utt. Man jau kādu laiku ir pat grūti uz viņu skatīties…lai cik skumji tas neliktos. Šodien ļoti asi izjutu to, ka mana kā mātes loma netiek ņemta vērā, mans dēls – ja ome ir mājās – ir “pielipis” viņai un visu vēlas darīt kopā! Pat kaķim ēdienu iedot.. Respektīvi viņš nevēlas atkāpties no omes. Es mājās varu arī nebūt, jo man ir gandrīz neiespējami dēlu uzrunāt un sarunāt ar viņu, ka tagad ir jādara tas un tas. Vienmēr iespraucas ome, “sarunā”, pielabina dēlu, palīdz bez prasīšanas – vajag vai nevajag. Jūtu, ka robežu pret mani nepastāv! Esmu kā strupceļā, jo šī ir viņas dzīvesvieta un mannav tiesību viņas dienas ritmu noteikt, bet viņa nesen kļuva par bezdarbnieci, un es nevaru iedomāties dzīvojam mūs trijatā mājās (redzu variantu, ka man ātrāk jāatsāk darba gaitas, kas mani satrauc, jo neuzskatu, ka bērnam līdz 3g. vecumam ir jādzīvo ilgs laiks bez mammas)!
Kārtības šajās mājās nav, bet es ļoti vēlos strādāt ar savu disciplīnu, noteiktību, man patīk sajūta, ka es spēju virzīt to dienas ritmu sev un dēlam, bet šādi ir neiespējami – dēls “pieķēdējies” omei, ome plūstoši pārņem visu, un es palieku aizkadrā, jo ko gan es varu pasākt. Piebildīšu, ka dēls vienmēr ļoti viegli laidis mani ārpus mājas, kad paliek ar omi. Šodien gan, piemēram, kad pārbraucu mājās un kad devu vakariņas, viņš centās visādi izpausties ar, piemēram, matu plēšanu man (kas nekad nenotiek!).
Teikšu atklāti – kā vienīgo izeju es redzu nostāšanos pavisam uz savām kājām un savas dzīvesvietas meklēšanu, nevis turpināt bojāt viņai dzīvi (un arī mums). Es nevaru gaidīt, ka partneris, piemēram, nāks mūs “glābt” – kaut arī pēc apzinātas piestrādāšanas es jūtu nepārvaramu siltumu un ilgošanos; un “spoguļošanās” ar māti man lika saprast, cik
smagi bija manam partnerim, par ko man ir neizsakāma nožēla un skumjas..tikai tagad es apjautu, cik pamests savās grūtībās viņš bija, cik tālu es no viņa aizgāju kopdzīvē. Jebkurā gadījumā šis cilvēks man ir sniedzis nenovērtējamu mācību un esmu viņam pateicīga!
Atvainojos, ka tik gari! Kopdzīve ar māti mani “dzen” izmisumā, es ļoti labprāt uzklausītu Jūsu skatījumu! Liels, liels paldies par ziedoto laiku!
Elvita Rudzāte atbild: Daina pati ir pareizi sapratusi, kāpēc viņai neizdevās kopdzīve ar bērna tēvu. Viņa pareizi ir sapratusi, ka māte neapzināti spoguļo viņas negatīvās īpašības, ka pienācis laiks tās izprast un atbrīvot, bet vai viņa varēs to izdarīt, ja skolotājs (māte) nebūs blakus? Kā skolnieks var pārliecināties, ka mācības ir apguvis? Tikai nokārtojot eksāmenus, bet Dainas eksāmens ir izveidot patīkamu kopdzīvi ar savu māti un pēc tam varbūt Dievs dos otru iespēju izveidot laimīgu ģimeni ar bērna tēvu.
Dainas problēma ir ļoti lielais egoisms – visam ir jānotiek tā, kā viņa grib, un ja kaut kas nenotiek tā kā viņa grib, tad visa pasaule ir pie tā vainīga. Viņa vēlas, lai dēls uzvedas tā kā viņa grib, bet viņš uzvedas pretēji tam, ko māte no dēla gaida. Kāpēc? Tāpēc, lai Daina beidzot sāktu izprast Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu, un kļūtu par devēju nevis ņēmēju.
Dainai ir jābūt mātei pateicīgai tikai par to, ka viņai bija dota iespēja piedzimt un augt garā. Tas, vai viņa šo iespēju izmanto, jau ir cits jautājums. Ne velti Bībelē ir teikts, ka vecāki ir jāgodā. Šie vārdi nosaka, ka mums ir jābūt vecākiem pateicīgiem tikai par doto iespēju būt iemiesojumā un jāmīl viņi bez nosacījumiem. Ja jūs zinātu, cik daudzi gari vēlas nākt iemiesojumā, lai augtu garā, bet viņiem šāda iespēja netiek dota, tad jūs sevi uzskatītu par izredzētiem, un savā būtībā tā tas arī ir. Mēs visi esam izredzētie, ka mums ir dota iespēja attīstīties, bet cik daudzi gari šo iespēju izmanto? Ļoti maz. Cik daudzi ir gari, kas žēlojas par grūto dzīvi? Ļoti daudz. Redziet, cik paradoksāla situācija.
Man nav cita ieteikuma Dainai, kā tikai turpināt strādāt ar sevi, mazinot savu egoismu un vēlmes, attīstot labas attiecības ar mammu un bērna tēvu.