Psiholoģija 21.08.2012

Psiholoģija (grieķu: ψυχή, psychē “dvēsele” + λόγος, logos “jēdziens, mācība”) ir zinātne par uzvedību un kognitīvajiem jeb domāšanas procesiem. Atšķirībā no radniecīgajām socioloģijas, antropoloģijas, ekonomikas un politoloģijas zinātnēm, psiholoģijā galvenā uzmanība tiek pievērsta indivīdam, nevis sabiedrībai.

Lai gan jautājumi par domāšanu ir pastāvējuši jau kopš antīkās pasaules laikiem (piem., Aristoteļa De Memoria et Reminiscentia), kā zinātne tā izveidojās tikai XIX gadsimta vidū. Par nozīmīgu punktu tās rašanās procesā tiek uzskatīta Vilhelma Vunta 1879. gadā dibinātā psiholoģiskā laboratorija.

Psiholoģija no filosofijas atšķiras ar to, ka psiholoģija  ir empīriska zinātne, kas balstās uz empīriski zināmiem faktiem, kurā galvenā metode ir eksperimentālā metode, pētījumi, tāpat kā dabas zinātnēs.   Filosofija ir dzīves gudrība, tajā cilvēki balstās uz savām iekšējām atziņām.

Agrīnie psiholoģijas novirzieni bija strukturālisms (V.Vunts un E.Tičeners; introspekcija un novērojumi dabiskā vidē), funkcionālisms (V.Džeims, E.Torndaiks; introspekcija un eksperiments), psihoanalīze (Z.Freids; introspekcija un klīnisko gadījumu izpēte), geštaltpsiholoģija (M.Vērtheimers, K.Kofka, V.Kēlers; eksperiments un novērojumi dabiskā vidē), biheiviorisms (Dž.Vatsons, B.Skiners; esperiments). Mūsdienās psiholoģijā ietilpst gandrīz 30 apakšnozares, kuras veidojas kā patstāvīgas psiholoģijas nozares.

Biheiviorisms

Biheiviorisms neatzīst psihi, apziņu kā psiholoģijas pētīšanas priekšmetu. Par psiholoģijas pētīšanas priekšmetu tas uzskata uzvedību. Psihologiem tiek piedāvāts pētīt uzvedības un vides attiecību likumsakarības. Pēc biheivioristu domām, psihologu uzdevums ir, zinot stimula kairinātāja iedarbību uz maņu orgāniem, paredzēt reakciju. Vai otrādi, zinot reakciju, noteikt, kāds stimuls to izsauc. Tāpēc klasiskā biheiviorisma formula ir: S → R (stimuls  reakcija).

Geštaltpsiholoģija

Šis virziens radās kā pretstats biheiviorismam – izprata apziņu kā veselu struktūru (geštaltu) kopumu. Geštalti uzskatīja, ka apziņai ir jādod jauna interpretācija, un raksturoja to kā vienīgo psihisko realitāti, kas psiholoģijai jāpēta.

Psihoanalīze

Psihoanalīze ir visdziļākā un intensīvākā psihoterapija, kas piemērota cilvēkiem ar lielu interesi par savu iekšējo pasauli un tās konfliktiem, cilvēkiem, kuri cieš no neirotiskiem simptomiem vai rakstura traucējumiem, cilvēkiem, kam ir pietiekami enerģijas sevis izpratnei un pārmaiņām.
Psihoanalīze pētī zemapziņu un apziņu, dziņas, konfliktus, jūtas, psihiskos aizsargmehānismus, sapņus, cilvēka attiecības ar citiem un pašam ar sevi.

Psihoanalīzes novirzieni:

Klasiskā psihoanalīze (Zigmunds Freids)
Individuālā psiholoģija (Alfreds Ādlers)
Analītiskā psiholoģija (Karls Gustavs Jungs)
Neofreidisms (galvenais pārstāvis Ērihs Fromms)
Ego psiholoģija (viens no pārstāvjiem – Eriks Eriksons)

Humānistiskā psiholoģija

Humānistiskā psiholoģija radās kā pretreakcija tolaik Amerikā valdošajiem virzieniem: psihoanalīzei un biheiviorismam un tā mēģināja rast atbildi uz jautājumu, kāds varētu būt cilvēka ideāls. Pretstatā psihoanalīze pievērš uzmanību cilvēka psihiskām problēmām, bet biheiviorisms pēta cilvēka uzvedību. Humānistiskie psihologi pasludināja principu, ka cilvēkam ir jābūt tam, kas viņš var būt un ieviesa psiholoģijā tādus jēdzienus kā brīvība, atbildība, personības izaugsme. Uzskata, ka cilvēku vislabāk var izzināt cilvēks pats.

Kognitīvā psiholoģija

Kognitīvā psiholoģija (latīņu: cognitio – izzināšana, priekšstats, jēdziens) ir psiholoģijas nozare, kas pēta cilvēka informācijas apstrādes procesus un to likumsakarības, cilvēka uzmanību, uztveri, paternu atpazīšanu, zināšanu reprezentāciju, atmiņu, valodu, domāšanu, problēmu risināšanu, radošumu, lēmumu pieņemšanu, mākslīgo un cilvēka intelektu, kā arī kognitīvo attīstību.

Sociālā psiholoģija

Sociālā psiholoģija pēta personību maiņas aktīvā mijiedarbībā mikro un makrovidēs (grupās) un satura izmaiņās.
Sociālās psiholoģija sastāv no personības psiholoģijas, saskarsmes psiholoģijas un grupas psiholoģijas.

Attīstības psiholoģija

Attīstības psiholoģija interesējas par cilvēka psihisko attīstību no dzimšanas brīža līdz sirmam vecumam. Tā sastāv no prenatālās un perinatālās psiholoģijas, bērnu psiholoģijas un gerontopsiholoģijas.

Eksistenciālā psiholoģija

Eksistenciālās psiholoģijas pamatā ir eksistenciālisms, filozofijas virziens, kas radās 19. un 20. gs mijā. Eksistenciālā psiholoģija balstās uz četriem jēdzieniem, kuri ir cilvēka esamības(eksistences) pamatā – nāve, brīvība, izolācija un bezjēdzība. Tā pievērš uzmanību nevis vienai atsevišķai cilvēka problēmai, bet skata tā dzīves(eksistences) fundamentālākos jautājumus. Tās uzskatu sistēma nosaka, ka ikviens cilvēks ir brīvs un atbildīgs par saviem lēmumiem un izvēli. Cilvēka dzīvi un nākotni veido nevis nejaušības vai situācija, bet viņš pats.

Darbības psiholoģija

20.gs. 20-50 gados Krievijā sāka attīstīties ideja par apziņu un tās izpausmēm darbībā. Darbības jēdziens ir daudzpusīgs. Sečenovs runāja par psihisko darbību, saprotot ar to procesus, kas noris reflektoriski. Pavlovs ieviesa jēdzienu par augstāko nervu sistēmu, Behterevs – par korelativitātes darbību, Vigotskis runāja par psihiskām funkcijām kā apziņas darbību. Taču ar marksisma ideju izplatīšanos, kur tās prototips cilvēka attiecībām ar vidi bija darbs, darbības traktēšana ieguva jaunu saturu. Pionieris darbības kā īpašas kategorijas izcelšanā, bija Mihails Basovs (1892-1931). Par tās centru viņš uzskatīja gribu kā funkciju, kas paredz personības gribas piepūli mērķa sasniegšanā. Izpēte balstījās nevis uz ārējām darbībām (refleksiem), bet uz iekšējo jēgu, Basovs nolēma savu pieeju atdalīt no refleksoloģijas un no biheivioristiem, un terminu „uzvedība” viņš aizvietoja ar „darbība”.
Juridiskā psiholoģija

Juridiskā psiholoģija ir integrāla zinātnes nozare, kas pārklāj gan juridiskās darbības jomu, gan cilvēku personības un starppersonu saskarsmes jomu, jo tiesību normu piemērošana faktiski notiek nesaraujamā saistībā ar cilvēku mijiedarbību visdažādākajās situācijās.
Juridiskā psiholoģija iekļauj vairākus novirzienus, tajā skaitā:
•    Tiesību normu izstrādes psiholoģija;
•    Pārvaldes psiholoģija un jurista darba psiholoģija privātā jomā;
•    Kriminālā psiholoģija, kas pētī noziedzīgu nodarījumu subjektīvās puses apstākļus un deviantu uzvedību, kā arī viktimoloģijas problemātiku, pētot noziegumu upuru uzvedības likumsakarības;
•    Izmeklēšanas psiholoģija un tiesu psiholoģija;
•    Operatīvās darbības psiholoģija un likumpārkāpumu novēršanas psiholoģija;
•    Penitenciārā psiholoģija (tā attiecas uz kriminālsodu piemērošanas jomu) un probācijas psiholoģija (t.i. sodu izcietušo personu rehabilitācija, nolūkā nepieļaut noziegumu recidīvu);
•    Tiesu psiholoģiskās ekspertīze un poligrāfa ekspertīze arī ir viens no juridiskās psiholoģijas virzieniem.

Biznesa psiholoģija

Apvieno ekonomikas likumsakarību, procesu un organizācijas vajadzību zināšanas ar izpratni par personības attīstības psiholoģiskajām īpatnībām, kas norit profesionālajā jomā.

Transpersonālā psiholoģija

Transpersonālā psiholoģija ir humānistiskās psiholoģijas virziens ar pētījumiem par garīgumu, ķermeņa un prāta attiecībām, transformāciju un izmainītiem apziņas stāvokļiem
Transpersonālās psiholoģijas pamatā ir:
– V.Džeimsa, Z.Freida, A.Masloua, V.Raiha, K.G.Junga, K.Rodžersa, R.Assadžoli, R.Volša, K.Vilbera, S.Grofa teorijas;
– Seno tautu reliģijas, filozofija un kultūras tradīcijas (šamanisms);
– Mūsdienu pasaules reliģiju tradīcijas un prakses;
– Budisma filozofija.

Parapsiholoģija

Parapsiholoģija – apzīmē izpētes jomu, kas pēta uztveres formas, kuras norisinās bez sajūtu orgānu līdzdalības, kā arī dzīvu radību iedarbības formas uz fiziskajām parādībām bez muskuļu piepūles. Visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē ir savākta pietiekami liela mīklainu psihisko parādību „kolekcija”, kurām nereti nav zinātniska pamatojuma no psiholoģijas pozīcijām. Visas šīs parādības tad arī veido parapsiholoģijas pētīšanas priekšmetu.

Autore:Elvita Rudzāte