Lietderīgi pavadīts laiks 27.03.2013

Pēdējā laikā man ir bijis daudz brīva laika, un netrūkst arī ideju, kā šo laiku aizpildīt. Līdz šim es to aizpildīju, galvenokārt darot lietas, kuras man patīk un kuras mani izklaidē. Iedomājos, ka noteikti ir kāda lieta, kur būtu apvienotas uzskaitītās lietas un no kā būtu labums vēl kādam, nevis tikai man. Tā nejauši internetā uzgāju informāciju par „Māras centru”.

„Māras centra” mērķis ir sniegt īslaicīgu sociālo, psiholoģisko, sociālpedagoģisko un medicīnisko palīdzību krīzes situācijā nonākušiem bērniem un sievietēm ar nepilngadīgiem bērniem. Šajā centrā bija vajadzīgs tieši tāds palīgs kā es – nevis audzinātāja vai sociālais darbinieks, bet kāds, kuram ļoti patīk spēlēties un pavadīt laiku kopā ar bērniem.

Jau pāris mēnešus pie „Māras centra” bērniem ciemojos vidēji vienu reizi nedēļā laikā, kad centra darbiniekiem ir kopsapulce, vai vakaros, kad jaunajām māmiņām notiek dažādas lekcijas vai kursi, kuru laikā ir jāpieskata viņu bērni. Pieskatu bērnus vecumā no viena gada līdz 12 gadiem. Katru reizi kopā pavadām apmēram divas vai trīs stundas. Pieskatāmo bērnu skaits – no 3 līdz 8. Ja bērnu ir vairāk, tad bērnus palīdz pieskatīt vēl kāds.

Man ir maza pieredze saskarsmē ar bērniem, bet, manuprāt, es veiksmīgi tieku galā, un tajā pašā laikā lieliski pavadu laiku. Gandrīz visi bērni izmanto katru iespēju, lai zīmētu vai krāsotu. Arī man tas ļoti patīk, bet straujajā ikdienas ritmā tam nesanāk veltīt laiku, tāpēc izbaudu iespēju zīmēt, krāsot, griezt, līmēt un darīt citas līdzīgas lietas, kamēr esmu kopā ar bērniem. Dažreiz spēlējam spēles, vai uzklausu pēdējo dienu lielākos notikumus bērnu dzīvē.

Ar bērniem kopā pavadītu laiku nevar salīdzināt ne ar ko, jo ikdienas dzīvē nekas nesniedz tik tīru un pašaizliedzīgu mīlestību, kādas apmaiņa notiek, esot kopā ar bērniem. Vēl nesen divu bērnu pieskatīšana man šķita pielīdzināma varoņdarbam, bet tagad pat četru bērnu pieskatīšana šķiet pašsaprotama lieta. Ar bērniem sadzīvot ir daudz vieglāk nekā biju domājusi (varbūt tādēļ, ka to daru ne biežāk kā divas reizes nedēļā), ja viņus uzskata par līdzvērtīgiem, nevis par indivīdiem, kas ir jaunāki un līdz ar to dumjāki un pelnījuši mazāk ievērības.

Sākumā īpaši raizējos, vai mācēšu darboties ar bērniem, kuriem līdz šim dzīvē ir klājies daudz grūtāk nekā man, kuri ir piedzīvojuši vardarbību ģimenē vai kuriem ir trūcis ģimenes sajūtas, jo man par tādām lietām ir tikai teorētiskas zināšanas. Līdz šim tā nav bijusi problēma, jo, pirmkārt, cilvēkam ir dota milzīga dāvana – empātija, un, otrkārt, bērniem nevajag, lai es viņus žēlotu, pastāvīgi atgādinot par viņu smago dzīves pieredzi. Viņiem vajag tikai just, ka viņus mīl vienādi, neskatoties uz to, kuram ir bijuši vieglāki vai grūtāki dzīves pirmie gadi.

Bērniem vajag tikai mīlestību un uzmanību, un mīlēt bērnus taču ir tik viegli. Manuprāt, ieguvēji no mūsu kopīgi pavadītā laika esam mēs visi.

Autore: Anita