Esmu augusi laimīgā ģimenē, kur vecāki kopā nodzīvoja 63 gadus. Tēvs darīja visus mājas saimnieciskos darbus, bija brīnišķīgs dārznieks, labs mednieks, aktīvs pašdarbnieks. Vecāki mūsu māju uzcēla paši. Arī mēs ar brāli dabūjām maisīt smiltis, nest ķieģeļus, nest ūdeni un palīdzēt visos celtniecības darbos. Konkursos par skaistāko sētu, mūsu māja bieži izpelnījās godalgas. Tā kā biju tēta mīļā meita, tad mācījos no viņa visus darbus un labprāt tos arī veicu. Tēta dzīves moto bija – cilvēks visu var izdarīt, vajag tikai gribēt.
Arī mans vīrs bija ļoti saimniecisks cilvēks. Viņš nokārtoja visus jautājumus par pārtikas sagādi, dārza uzturēšanu, transporta sagādāšanu. Man bija jārūpējas par bērniem, dzīvokļa uzturēšanu kārtībā un protams, ja vajadzēja, jāpalīdz vīram.
Vīrs bija galvenais organizators, mēs palīdzējām visu izdarīt. Strādājām dārzā, arī paši sākām celt māju.
Mana vīra moto bija – viss ir iespējams.
Arī mūsu meitas piedaloties visos mājas darbos, iemācījās daudz ko darīt un sakārtot vissarežģītākos jautājumus.
Manai meitai Agnesei ir draugs Roberts, jau no 9. klases. Ilgus gadus tā bija tikai draudzība, bet nu jau piecus gadus jaunieši dzīvo kopā. Roberta bērnība un padsmitnieka gadi nebija īpaši priecīgi, jo vecāki agri izšķīrās. Mamma aizprecējās uz Ameriku un paņēma līdzi jaunāko brāli. Roberta tētis dzēra, jo arī viņš bija emocionāli cietis no saviem vecākiem, kuri uzskatīja, ka dēls nav attaisnojis cerības un kļuvis par sabiedrībā ievērojamu cilvēku. Robertam jau no pirmās klases par visu bija jārūpējas pašam un nebija neviena, kas viņu pamācītu. Arī normālu ģimenes modeli, kur viens par otru rūpējas, viņš nepazina.
Te nu sākās mana problēma. Manai meitai jau ir 32 gadi – laiks veidot ģimeni un radīt bērnus un viņa to arī ļoti vēlās. Bet Roberts tam nav gatavs. Viņš baidās gan no bērniem, gan no atbildības, gan arī no tīri praktiskām lietām. Roberts ļoti daudz ko nemāk no vīriešu darbiem. Viņam ir dīvaini ieradumi un viņš bieži aizmirst, ka viņi divi dzīvo kopā, ka vajadzētu visā dalīties. Tas viss mani „nervozēja” un dažreiz es jau sāku izturēties ne pārāk laipni. Un tad mums notika saruna ar manu meitu, kurā Agnese atzina, ka redz, ka man daudz kas nepatīk Robertā un , ka viņai pašai arī tas pats nepatīk. Bet viņasprāt Robertā ir tik daudz labu īpašību, ka ir vērts Robertu pieņemt pilnībā tādu, kāds viņš ir un saprotot, ka viņš nemainīsies. Ir svarīgāk apzināties, ka ir cilvēks, uz kuru vari paļauties, ar kuru vari līdzīgi spriest par daudz dažādām lietām, nekā uztraukties, ka kārtējo reizi ir izmētātas drēbes, vai noēsts viss, kas bija garšīgs.
Man šī meitas atziņa bija ļoti svarīga. Un sagadījās tā, ka apmeklējot kursus Rīgā, katru otro sestdienu mēs ar Robertu kopā pusdienojām. Es viņam stāstīju par savām nodarbībām, viņš man par saviem nedēļas notikumiem. Kaut tā bija tikai viena stunda katru otro nedēļu, bet man tas deva iespēju Robertu iepazīt pavisam savādāku. Varbūt esot ārpus kopā dzīvojamās teritorijas, viņš arī jutās un izturējās savādāk. Nebija pierastās mājas kārtības, kur viss bija sakārtots, kā mūsu ģimenei likās pareizāk. Es saskatīju Robertā tik daudz jauna un interesanta. Atklāju, cik viņš pieklājīgs un pat galants. Sapratu, ka viņš ir gatavs palīdzēt un rūpēties par Agnesi, cik ir viņa spēkos.
Man šķiet, ka mēs vienkārši ar Robertu sadraudzējāmies. Un, lai arī man it kā traucē viņa dažādās darbības un ieradumi, es cenšos tos saprast un pieņemt .
Esmu izdarījusi arī secinājumus:
1) ne viss ir tā kā izskatās;
2) vajag kārtīgi ieklausīties līdzcilvēkos un īpaši savos bērnos;
3) nevajag censties domāt un spriest citu vietā;
4) mēs visi esam tādi, kādi esam un mums nevajag otru pārveidot;
5) nav kopumā pareizi vai nepareizi – ir tā kā ir;
6) uz visu jācenšas skatīties plašāk un gaišāk.
It kā sen zināmas patiesības, bet cik grūti pieņemamas.
sending...
