Kas es esmu? Jeb Cilvēka misija uz Zemes. 04.04.2013

Dzīve izzūd sapņos, esamība – tapšanā.

Šri Satja Sai Baba.

Šķiet, kādā dienā, kāds Nezināms spēks satvēra mani aiz rokas un teica – ejam, Tev jāuzzina. Iespējams, šis te Nezināmais, jau bija man pie rokas, dienā kad es piedzimu, pat vēl pirms tam. Gatavs būt ar mani kopā manā dzīves ceļā, attiecīgi pēc iepriekšējo dzīvju pieredzēm ar jaunu sparu, uz jaunas starta līnijas kopīgi veikt veiksmīgu manu garīgo augšupejošo attīstību.

Daudzsološi..

Iespējams tā varēja būt viegli..

Bet vai varēja.. un vai ir grūti ?

Ko nozīmē būt cilvēkam un, ko mēs šeit darām? Sūrojamies par to, ka ne tādā valstī esam piedzimuši, ka nav pareizie laika apstākļi, ka nepatīk tas, kas ir jādara… un vispār visapkārt ir pārāk daudz netaisnību…

Un kāpēc ir tā, ka parastos sadzīves apstākļos mums ne prātā neienāk, ka var būt arī savādāk un, ka patiesībā mēs paši izvēlamies visu, kas ar mums notiek ?…

Un kāpēc mēs to aizmirstam atkal un atkal no jauna atgriežoties uz Zemi ? Un kāpēc mēs arī neapjaušam, ka jau būt vien par Cilvēku ir ļoti īpaša dāvana? It īpaši šajā laikā, kad pasaule nepārprotami mainās, tādejādi dodot mums iespēju izmainīt un atbrīvot sevi.

Un kāpēc par to ikdienā, par šim lietām – par cilvēka garīgo attīstību parasti nerunā, pat nedomā, un kāpēc tas šķiet tik mulsinoši?

Ir ārkārtīgi daudz kāpēc, bet ir arī skaidrs, ka visu tāpat nav iespējams uzzināt un jo vairāk uzzinām, jo mazāka sapratne rodas par lietu patieso iespējamo būtību. Un varbūt tur arī ir tas dzīves skaistums, ka kādā dzīves momentā tomēr nonākam pie apjausmas, ka patiesībā viss ir pavisam savādāk. Un labāk.

Mans ceļojums šajā, citādā pasaulē ir sācies. Un tas ir sācies ar atrastām atbildēm par šķietamību, kas mums liekās mēs esam, bet tomēr neesam. Ir trīs priekšnoteikumi, kas jāapzinās, lai virzītos attīstībā pa cilvēka būtības izpratni.

Man ir mans augums, bet es neesmu šis augums.

Man ir jūtas, bet es neesmu šīs jūtas.

Man ir prāts, bet es neesmu šis prāts.

Tātad, ķermenis, kas sastāv no dažādiem audu veidiem, ar visām rīcības spējām un maņu orgāniem – tas neesmu es. Arī prāts, kas domā – tas neesmu es. „Un neziņa, kurā nav ne objektu, ne funkciju; neziņa, kas sastāv no vien atlikušajiem iespaidiem par objektiem ap mums – arī tas neesmu es.”

Tātad pēkšņi pāri 30 gadu vecumam es nonāku pie atklāsmes, ka es neesmu nekas no tā, ko par sevi līdz šim esmu domājusi. Jo domāšana tādā veidā, kā mēs to darām ir tikai „atspoguļotās pasaules atspoguļošana.” Un lai cik centīgi esmu vēlējusies savus pienākumus pildīt, uzņēmusies dažādas lomas, gribēdama par kaut ko būt; par mammu, par žurnālisti, par sportisti.. tam nav nozīme, ja neapzinos savu patieso Es !! Jo lomas ar, kurām sevi vēlamies identificēt – arī tas nav mans Es. Un nav svarīgi, ka pastāvīgi vēlamies būt labāki – labākie, skaistāki, gudrāki… ļoti, ļoti cenšamies, bet īsti laimīgi ilgstoši nespējam justies, un jo vairāk mēs cenšamies, jo vairāk sevi sasaistām un jo nelaimīgāki jūtamies, lai gan mērķis jau bija pavisam cits. Un vēl jo vairāk, patiesībā ir pavisam vēl cits mērķis, kuru mēs neapzināmies vai, ja saskaramies ar lietām, kas liek aizdomāties, pieņemt tomēr īsti nevēlamies, jo pasaulē, kurā dzīvojam taču ir visa kā tik daudz. Un kā tad nepamēģināt, kā vēlēties nesasniegt, lai vai kādiem šķēršļiem nāktos iet pāri, kā vēlēties nenopelnīt vairāk, iegūt vairāk.. Un pat ja tas viss izdodas un pat varbūt bez lieliem šķēršļiem, it kā varētu baudīt dzīvi un būt apmierinātam.. bet kaut kā tomēr pietrūkst.. Kāpēc? Kas ir tas, kas neļauj cilvēkam justies laimīgam, pat ja viņam reāli it kā nekā netrūkst? Vai mēs sevi vispār pazīstam?

Lai gan mans trieciens bija sāpīgs, tomēr esmu laimīga (un pateicīga) par to, ka man ir ļauts ieraudzīt, caur dažādiem Skolotājiem un mācībām uzzināt, nojaust par to kā vajag būt. Zinu, ka līdz pilnībai vēl ir tālu, bet Es Esmu Ceļā.

Filosofijas vēstījums cilvēkiem ir „paskaties uz lietām un pasauli tas, ko tu redzi nav viss.”

Antroposofijā spriež par to „jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli, bet zaudē Dvēseli?”

Teosofija atklāj „Dvēsele zina tikai par vienu dzīvi ,Augstākais Es zina par visām.”

Sai Baba atgādina „Visuma pamatā ir Dievišķā Mīlestība.”

Kas ir šis augstākais Es? Kas ir Dvēsele? Kas ir Apziņa? Un vai tiešām šī pasaule, šī realitāte nemaz nav īsta, un viss ko piedzīvojam ir viena liela ilūzija ?

Bet tā kā esam tur, kur esam – savā fiziskā ķermenī uz Zemes, tad jau iepriekš esam izvēlējušies, ka būs mērķi, kas būs jāsasniedz. Un tiem nav NEKĀDA saistība ar lietām ko redzam, ko cenšamies panākt ikdienā.

Bet kas tad ir īstenība un kā saprast to, kas ir īstenība un, kas nav ? Un vai cilvēks, kurš uzskata sevi par parastu mirstīgu cilvēku kaut jebkādā veidā var nonākt pie domas, ka ir kaut kāda cita pasaule ?

Dzīve māca. Tādu atziņu ikdienā pielietojam daudz. Dzīve bez apstājas piedāvā ceļu, pa kuru iet, ko darīt, kam būt.. un jā , viens no galvenajiem uzdevumiem – dzīvē piedāvā atrast sevi. Iegūt sirdsmieru. Apjaust Dievišķumu it visā un apjaust sevi kā vienotu veselumu visā esošajā. Izvēle ir vienmēr. Tikai mēs paši sevi esam tik ļoti sasaistījuši ar fizisko pasauli, ka parasti uzskatām savas rīcības spējas par stipri ierobežotām. Cilvēki mēdz teikt, „Cilvēks domā, Dievs dara.” Un man ir tāds prieks, ka beidzot esmu nonākusi pie atklāsmes, ka tā nav! Ka mums katram ir savas izvēles iespējas, ka mēs paši veidojam savu dzīves plūsmu – notikumu ķēdi, kuras katrs esošais tagad posms ir mūsu pašu iepriekšējās domas vai darbības turpinājums. Un mūsu domas ir visai drīzs atspoguļojums notikumos, ko piedzīvojam un piedzīvosim. Šeit arī pazūd neizpratne, kāpēc viss notiek tā kā notiek. Viss ir viens, mēs neesam atdalīti! Gadsimtiem ilgi cilvēcei to ir mācījuši Skolotāji, gudrie, filosofi, šamaņi, Daba.. Un pat mēs katrs pats gadsimtiem ilgi riņķojam dzīves ciklā, ko sauc par piedzimšanu un nomiršanu, lai saprastu vienu, ka mēs varam būt, ka mēs esam Gaisma un Mīlestība. Jo mūsos jau IR Dievišķā dzirksts. Labi zināmais indiešu filozofs Ošo saka „Jūs neesat kļūšanas process, jūs esat būtne, jūs jau esat tas, par ko varat būt, viss, par ko jūs jebkad varēsiet būt – jūs jau esat tas. Jūs esat pabeigts.” Tātad būtībā piedzimstot par cilvēku uz Zemes šajā laikā mēs jau esam ļoti tuvu mērķa sasniegšanai. Tikai mēs to esam pazaudējuši fiziskajā pasaulē un nevaram atcerēties. Bet kā atcerēties? Ir jāatbrīvo ceļš. Ceļš jāatbrīvo tā, kas pat, manuprāt, ļoti atvieglo šo te mūsu esamību uz Zemes. Ir jāatbrīvojas no vēlmēm. No tām vēlmēm ar kurām nemitīgi sevi sasaistām un tādejādi nemaz neļaujam atvērties Smalkākai pasaulei sevī. „Vēlēšanās nozīmē kļūšanu. Vēlēties nozīmē būt par kādu citu.” Tādēļ Buda pastāvīgi atkārtoja  „Kamēr neatmetīsiet nesasniegsiet.” Arī cits gudrais ir teicis „Nekā nevēlēšanās ir Gudrība. Tās ne ar ko neatšķiras. Nekā nevēlēšanās attur prātu no pievēršanās objektam. Gudrība nozīmē to, ka nav neviena objekta. Tiekšanās vienīgi pēc patiesā Es, norobežošanās un nevēlēšanās. Palikšana pie patiesā Es ir Gudrība.”

Pat izrādās it kā labas un prestižas izglītības iegūšana augstskolā vai universitātē vēl nenozīmē, ka cilvēks ir gudrs. „Īsta izglītība ir tā, ar kuras palīdzību cilvēks var izprast savu dabu. Grādiem nav nozīmes, svarīgas ir zināšanas, kas iegūtas ārpus izglītības. Īsta izglītība ir tā, kurā plūst patiesība un mīlestība. Ir viena grāmata, no kuras tev jāmācās, un tā ir šī pasaule” saka Sai Baba.

It kā vienkārši, bet reizē tik sarežģīti tādas lietas apjaust parastam mūsdienu, it kā reālajā pasaulē dzīvojošam cilvēkam. Bet tas ir tas ceļš. Tā apzināšanās, skaistums, atklāsme, ka mums ir atļauts uzzināt, kas mēs varam būt. Un jo lielāki šķēršļi ceļā, jo lielāka iespējamība, ka ceļš ir pareizs, ja vien šis ceļš vispār tiek meklēts. Lai gan pārlieku liela centība arī var nedot cerēto risinājumu. Tas pats Ošo par sevi ir teicis „Daudzas dzīves es strādāju ar sevi cīnoties, darot visu iespējamo – un nekas nenotika. Pati cenšanās bija šķērslis.. Nav arī tā, ka kāds var sasniegt nemeklējot. Meklēšana ir nepieciešama, bet pienāk brīdis, kad tā ir jāatmet.. Un dienā, kad meklēšana apstājās.. tas sāka notikt, pacēlās jauna enerģija.. tā nāca ne no kurienes un no visurienes. Tā bija kokos, klintīs, debesīs, Saulē, gaisā, un es domāju, ka tas viss ir tik tālu..”

Ikdienā par obligātu dzīves sastāvdaļu pieņemam vēršanos kādā no ekrāniem tv, dators, lai uzzinātu ko jaunu, kas notiek pasaulē. Bet dzīvajam ekrānam, kas mums ir visapkārt un par brīvu, un kas sniedz daudz vairāk informācijas nekā visas ziņu pārraides kopā, nepiegriežam diez ko lielu vērību. „Jūs dodaties pastaigās un pa ceļam redzat akmeņus, klintis.. Vai kādreiz jums ienāk prātā apstāties, lai tos aptaustītu, paņemtu rokās, ar tiem parunātos?.. Nē, diezin vai, jo jūs ļaujat, lai jūs apmāna redzamais; jūs domājat, ka akmeņi ir miruši, ka tiem nav dvēseles. Jūs pat iedomāties nevarat, kādus neparastus stāstus tie varētu izklāstīt, ja vien jūs prastu tajos ieklausīties! Jo viss jums apkārt ir dzīvs, un Visuma vēsture ir ierakstīta akmeņos, klintīs un it visur dabā.”

Tātad ne taustāmajā – cilvēku veidotajā pasaulē mums sevi ir jāmeklē un jāpierāda, bet dzīvajā Dabā ar kuru saplūstot visdrīzāk var tik sasniegts mērķis. „Cilvēka dzīves mērķis ir darīt visu, lai atbrīvotos no dzimšanas un nāves cikla.” Kas nozīmē atbrīvošanos no negatīvajām īpašībām, no atkarībām, no piesaistes fiziskajai pasaulei. Tāds ir mūsu dzīves uzdevums šajā kārtējā starpposmā uz Zemes. Bet atkal rodas jautājums kā to panākt un kas ir jādara ? „Zeme ir skola, un viss, ar ko mēs te sastopamies ir mācību stundas… mācību stundas it no visām pusēm. Kamēr cilvēce to nesapratīs, to neatlaidīgi vajās ļaunais liktenis. Lai atvieglotu cilvēku attīstību, neredzamā pasaule sūta mums Skolotājus. Bet, ja cilvēki nevēlas tos atzīt, atradīsies citi vadītāji: neveiksmes, slimības, nabadzība. Kad dievišķos likumus cilvēki negrib mācīties labprātīgi, mūs piespiež mācīties.”

Ir cilvēki, kas šo vajadzību mācīties sajūt kā vienīgo risinājumu ( tai skaitā arī es). Un ir cilvēki, kas par tādām lietām tik pasmaida, ir kas nosoda. Bet tā kā cilvēce ir viens vienots veselums, tad ir pietiekami, ja ir vēlme mācīties un mainīties pašam… tālāk pārējais pasaulē jau ir viena vienīga ķēdes reakcija. Mums katram ir sava Apziņa, kas ir augstāka par prātu. Un sirdsapziņa, kas ir Dieva balss mūsos. Mūsu būtības daļas, kuras jau zina, kā vajadzētu norisēt mūsu dzīves darbībai, lai sasniegtu veiksmīgāku augšupeju. Bet ikdienā jau ir tā, ka dzīvojam savā fiziskajā pasaulē un ja arī sirds balss teikto sadzirdam, ne vienmēr uzskatam to par vērā ņemamu, jo ir taču pienākumi, ir jāmaksā rēķini un ir jādzīvo. Jo kā tad savādāk būs iespējams izdzīvot? „Ļoti vienkāršas lietas, ko jūs varat izdarīt savā dzīvē, un kuras ne tikai neprasa lielus finansiālus izdevumus, bet atbrīvo jūs no daudziem izdevumiem un ir spējīgas novest pie burtiski revolucionārām izmaiņām, pie jūsu apziņas lēciena. Pārlūkojiet savas tradīcijas, savus ieradumus un atrodiet sevī spēku atbrīvoties no visa nevajadzīgā, kas neveicina jūsu garīgo attīstību. Aizvāciet no savas dzīves visu nevajadzīgo, bez kā jūs varat eksistēt. Padomi ir ļoti vienkārši un to īstenošana novedīs jūs pie garantēta rezultāta.” Tā ir tā paļaušanās Dievišķai kārtībai. Dzīve ir spēle, kā filma. Jo vienkāršāku lomu izvēlēsimies spēlēt, jo ātrāk atradīsim savu patieso Es.

 „Patiesā Es piepildījums nav iespējams, kamēr pasaule tiek uzskatīta par īstu.” „Mūsu dzīve ir ilgs ceļojums. Jo lielāku kravu mēs esam sakrājuši savu vēlmju veidā, jo lielākas rūpes un nemiers piepilda ceļojumu. Samazini bagāžu, tad tavs ceļojums kļūs viegls.” Un veids kā panākt šo neatkarību no savām vēlmēm ir paļaušanās uz saikni ar Augstāko un Ticība. Ticība sev, jo kā jau minēju mūsos jau ir visa informācija par to, kas mēs varam būt. Tas, kas mūsu ķermenī it kā veidojas kā „Es” ir prāts. Prāts, kurš vērtē, analizē, lemj, pieņem lēmumus, bet nez kāpēc bieži vien cilvēku ieved tādā strupceļā, ka vai nu. „Lai iegūtu Gara mirdzošās gaismas redzējumu, ir jāatbrīvojas no ego cēloņa, kas pārklāj prātu.” Mums jāmācās iztukšot savu prātu. Metodes kā to panākt neesot. „Prāts apklusīs pats, kad meklēšana būs izbeigta un mērķi atmesti.”

Tas ir ceļojums, kura meklējumu rezultātā ir cerība, ka reiz nonāksim pie Apziņas – Es Esmu Gaisma. Apziņa – Tā esmu Es.

Interesants man atradās arī venecuēlieša psihiatra, psiholoģijas virziena psihosintēze dibinātāja Roberto Asadžioli sistematizējums par to kā atspoguļojās cilvēka domāšana un tā sastāv no vairākām daļām.

1.        Zemākā bezapziņa ietver pamatinstinktus, kaislības, sapņus un fantāzijas, zemākos nekontrolējamos parapsiholoģiskos procesus, dažādas patoloģiskas izpausmes – visu, ko ikdienas dzīvē mēs neapzināmies.

2.        Vidējā bezapziņa – emocijas, domas, tēli, kas gatavojas kļūt par apziņas daļu, arī tās vēlmes un fantāzijas, kuras teju, teju iekļūs apziņā un taps par mūsu mērķiem, un tās domas, kas tiek iznēsētas, pirms noformējas par skaidru ideju.

3.        Augstākā bezapziņa ir cilvēka psihes daļa, kurā atrodas intuīcijas un iedvesmas augstākās formas – filozofiskās, zinātniskās, mākslinieciskās. Te mīt altruisms, mīlestība, atklāsme, apskaidrība un garīgā ekstāze. Šī daļa ir garīguma, mīlestības, humānisma un varonības avots.

4.        Apziņa – tā ir mūsu psihes daļa, ko apzināmies. Vairumam cilvēku tā sastāv no nebeidzamiem tēlu, sajūtu, domu, jūtu un vēlmju plūsmas.

5.        Apzinātais Es – sevis apzināšanās centrs. Cilvēki ir pieraduši identificēt sevi ar savām jūtām, domām un vēlmēm. Psihosintēzē Es centrs tiek salīdzināts ar baltu ekrānu, uz kura projicējas visi cilvēka pārdzīvojumi un domas. Tieši šāds priekšstats ļauj sevi vērot no malas, labāk sevi kontrolēt, bet galvenais – labāk saprast, kas esam patiesībā.

6.        Augstākais Es – cilvēka personības patiesais centrs, kas atrodas aiz tās fiziskajām un psiholoģiskajām robežām. To neietekmē ne mūsu pārdzīvojumi, ne mūsu domas. Tas atrodas citā dimensijā, un mums pazīstamais Es personības līmenī ir tikai tā projekcija reālajā pasaulē. Augstākais Es nodrošina mūs ar iekšējās pasaules vērtībām, ievirza mūs noteiktā attīstības ceļā ( par kura esamību bieži nenojaušam ), vēršoties pie mums caur mūsu reālo „Es.” Par to, ka tāds augstākais Es pastāv, liecina cilvēku pieredze, kuri paši spējuši panākt tā apzināšanos, izmantojot garīgās izaugsmes tehnikas – psiholoģiskās ( K. G. Jungs individuāciju) vai parapsiholoģiskās (meditāciju).

7.        Kolektīvā bezapziņa – psiholoģisks lauks, kas apvieno cilvēkus. Tajā atrodas visiem pieejama informācija – vai nu tās ir domas, jūtas vai tēli. Cilvēki ir savstarpēji saistīti, un visiem ir kāda kopēja psihes daļa, ar kuras starpniecību var noritēt informācijas apmaiņa un mainīties viena cilvēka stāvoklis, ja ir mainījies, kāda otra cilvēka stāvoklis.

„Psihosintēzes mērķis ir cilvēka garīgā attīstība, viņa dzīves uzdevuma, unikālā individuālā ceļa apzināšanās un īstenošana.

Kontakts ar savu augstāko Es un garīgā attīstība iespējama tikai pēc visu reālā „Es” daļu apzināšanās un pieņemšanas. Beigu beigās par personības centru kļūst nevis personiskais „Es”, kas ir egocentrisks un materiāls, bet augstākais Es, kam ir pavisam citas prioritātes – garīgums, mīlestība, harmonija.”

Skaisti. Lūk, arī atslēga cilvēka esamībai uz Zemes. Garīgā attīstība. Un absolūta savstarpēja visaptveroša Harmonija.

Šis nezināmais spēks man vēl joprojām ir pie rokas… es Viņu jūtu. Viņš mani ved un es Viņam ļauju to darīt. Šķiet pirmo reizi dzīvē kādam tik ļoti uzticos.

Autore: Inese Tobe

Izmantotā literatūra ,informācijas avoti – grāmatas, internets un Sokrata tautskolā iegūtās zināšanas:

Omārs Mikaels Aivanhovs „Dabas grāmatas noslēpumi.”

Elvita Rudzāte „Piedošanas mācība”

Šrī Rāmana Mahāraši mācība.

Daiņa Ozoliņa antroposfijas lekcijas.

Zandas Erbss teosofijas lekcijas.

Valda Svirska filozofijas lekcijas.

Šri Satja Sai Baba.

Ošo

Roberto Asadžioli..

Rozāriji.