Kāpēc skolā bija vardarbīgs kolektīvs? 11.04.2018

Juris jautā: Gribēju uzprasīt, par ko varētu liecināt, ka skolā bija ļoti vardarbīgs kolektīvs jau no 1.klases. Kolektīvs nebija vienots un saticīgs, bet gan pretējs, par mazāko sīkumu bija kašķis savā starpā. 1.klases audzinātāja pateica, ka
tādu kolektīvu savā 50 gadu ilgajā darbā nav redzējusi. Skola pārsvarā tur neko nerisināja. Deva tik stingrākās audzinātājas visā skolā, kuras arī tika „ novāktas ” no ceļa dēļ klases kolektīva. Dažām tas piegriezās un viņas tur neko vairs pat neņēma galvā un nerisināja.

Ikkatrs bija intrigants un gribēja būt galvenais. Nepārtraukti viens pret otru kūdīja un apmeloja. Tur bija sitēji, kodēji, izrīkotāji un komandieri. Arī rupjības gāja vaļā. Kā notika kādi nedarbi ( vismaz pāris reizes nedēļā ) attiecīgās personas nejutās vainīgas un bija jātaisa bez maz vai visas dienas garumā izmeklēšana ar kriminālizmeklēšanas metodēm, jo visi iesaistītie bieži meloja. Puikas regulāri un diezgan bieži izkāvās aiz skolas stūra. Un, nebija neviens skolotājs, kurš centās izšķirt strīdu. Vīriešu kārtas skolotāji bezpalīdzībā un acīmredzot no
bailēm noskatījās tik pa logu.

Bija gadījums, kad kolektīvs pateica, ka attiecīgais skolotājs, kad bija kautiņš, varēja atnākt un izšķirt kašķi, nevis skatīties aiz loga. Un tieši pateica, ka viņš visvairāk vainīgs esot. Mikroklimats bija briesmīgs!!! Tad vēl tādu psihologu nebija pirms gadiem 15. No skolas puses tika pateikts, ka tas ir tikai normāli, jo notiek cīņa par līderību. Ikviens gribot būt par līderi un galveno. Es nesaprotu, it kā viņi visi būtu mājās apspiesti bijuši. Kas biju es. Atstumtais kolektīvā jau no pašas pirmās dienas. Negribēju būt vardarbīgs. Nebiju arī komandieris un situācijas noteicējs. Kolektīvs bija hiperaktīvs, bet tie, kuri bija mierīgi, tika atstumti.

Iespējams, kādas karmiskas attiecības no iepriekšējās dzīves. Nē, es nekādu ļaunu prātu neturu un naidu neturu. Tik nesapratu vienu, maniem zināmiem radiem un draugiem un paziņām neviena tāda klase nebija. Visi bija ļoti saticīgi.

Elvita Rudzāte atbild: Ir zināms, ka šobrīd iemiesojumā ir nākuši liela daļa I. un II. Pasaules karā kritušie. Tie, kas bija pretējās frontēs, satiekas vienā skolā vai vienā klasē vai vienā darba vietā un cīņas turpinās. Es saprotu, ka cilvēkiem, kas netic reinkarnācijai, tam grūti noticēt, bet tā tas diemžēl ir, jo Karmas likums darbojas neatkarīgi no tā vai cilvēks tic vai netic Karmas likuma eksistencei.

Otrs iemesls šādai situācijai ir parādīt pieaugušajiem sekas, kas notiek ar bērniem un jaunatni, ja tiem netiek mācīta Ticības mācība un netiek skaidroti Dievišķie likumi. Cilvēces attālināšanās no Dieva situāciju izglītības iestādēs pasliktinās tieši uzvedības jomā. Vēl zemākais punkts nav sasniegts, bet tendences situācijas pasliktināšanās virzienā turpinās un turpināsies.

Kaut arī IZM pārraudzības institūcijas uzskata, ka Sokrata tautskolas sagatavoto grāmatu “Bērnu un jauniešu tikumiskā audzināšana” nedrīkst izmantot bērnu audzināšanā, tomēr agrāk vai vēlāk arī viņi nonāks pie secinājuma, ka atzītās audzināšanas metodes vairs nestrādā uz jaunā laika bērniem. Man tiešām žēl, ka būs skolās jāpiedzīvo grūti brīži, kādiem bērniem būs ļoti jācieš un kādam būs ļoti jāraud tikai tāpēc, ka ierēdņi nesaprot, kas patiešām ir vajadzīgs, lai apturētu vardarbību skolās un izaudzinātu godīgus cilvēkus. Mēs, Sokrata tautskolā, to esam sapratuši un tāpēc īpaši sāp sirds, ka sabiedrībai tiek liegtas vērtīgas zināšanas un pieredze, tomēr mēs ticam, ka sabiedrība modīsies un mēs izmantosim visas likumīgās iespējas, lai sabiedrībā modinātu sirdsapziņu.

Ne psihologi, ne sociālie pedagogi nevarēs mainīt situāciju izglītības iestādēs, ja sabiedrība kopumā nesāks izprast cilvēciskās vērtības. Bērni nāk no ģimenēm, kur viņi redz netikumīgu dzīves veidu. Kā mēs varam gaidīt, lai viņi uzvestos tikumīgi? Šie bērni pieaugs un viņu dzīves veids būs vēl briesmīgāks, ja tikai viņi nemācīsies no savu vecāku kļūdām. Cerēsim, ka daļa tomēr mācīsies.

Kad 10 gadus atpakaļ, es sāku sniegt cilvēkiem palīdzību, es Dievu pieminēju ļoti maz, jo man šķita, ka ar visām problēmām iespējams tikt galā ar prātu. Līdz noteiktam attīstības līmenim tiešām var nonākt tikai ar prāta palīdzību, bet pienāk brīdis, kad tu jūti, ka tālāk tu vairs netiec. Tad ir nepieciešamas daudz dziļākas garīgās zināšanas, kuras sniedz tikai Dievišķā zinātne jeb Gaismas Skolotāju Mācības un reliģijas. Domāju, ka nebūs pārāk ilgi jāgaida, kad sabiedrībā atgriezīsies jautājums, vai pareizi nodalīt Valsti no reliģijas. Diemžēl šādas sarunas atgriezīsies tikai pēc piedzīvotām ciešanām. Kamēr viss ir daudz maz ciešami, neviens neko negribēs mainīt.

Pēc visiem notikumiem manī ir izveidojusies stingra pārliecība, ka sabiedrību spēs pārliecināt tikai paraugi. Neviena gudra grāmata nespēs mainīt sabiedrību, ja nebūs piemēri no kā mācīties. Tāpēc vēl vairāk kā jebkad agrāk es saprotu, cik nozīmīgs ir Sirdsapziņas skolas attīstības projekts. Diemžēl šis projekts sastopas ar lielu pretestību, kas tikai liecina, ka viņš patiešām veiks lielas pozitīvas pārmaiņas izglītības sistēmā. Tāpēc nedrīkst padoties, ir jāturpina meklēt iespējas īstenot šo projektu un es ticu, ka viss izdosies un mēs varēsim sākt jaunu ēru izglītības jomā.