Budisms 21.08.2012

Budisms piedāvā daudzas universālas patiesības un praktisku vingrinājumu sistēmas, kas var bagātināt mūsu dzīvi. Tomēr mums vajadzētu pārbaudīt katru mācību un katru ierosmi, vai tā ir noderīga mūsu izaugsmei, vai tā ir dziedējoša. Ja tā ir, varam šo mācību pieņemt un pielietot praktiski.

Budisma skolas

Budismā pastāv vairākas domāšanas sistēmas un pārmantošanas novirzieni. Tos var iedalīt divās galvenajās grupās: tā dēvētie mazie rati – hinajāna un lielie rati – mahājāna. Pie mazajiem ratiem pieder teravada budisms (vecajo mācības), kas  pārsvarā izplatīts Dienvidāzijas valstīs – Birmā (Mjanmā), Taizemē, Laosā un Kambodžā, kā arī Šrilankā. Tas izveidojās uzreiz pēc Budas nāves (ap 483.gadu pirms Kristus) un kā vienīgā no 18 budisma skolām, kas tajā laikā izveidojās, pastāv vēl šodien. Kad pirmajā gadsimtā pēc Kristus izveidojās mahājānas tradīcija, pie kā citu vidū pieder arī dzen budisms, budisms izplatījās arī Austrumāzijā un uz ziemeļiem līdz Himalajiem. Mūsdienās mahājāna izplatīta pārsvarā Mongolijā, Ķīnā, Japānā, Korejā, Tibetā un Vjetnamā.

Hinājānā priekšplānā izvirzīta sevis paša atbrīvošana, turpretī mahājānas tradīcijas piekritēji vēlas, lai no ciešanām tiktu atbrīvotas visas dzīvās būtnes. Tādēļ šeit īpaši liela loma ir Bodhisattvam. Bodhisattva ir cilvēks, kurš tiecas pēc apskaidrības un apsolās pēc sava mērķa sasniegšanas neaiziet pilnīgajā nirvānā, bet gan atgriezties atpakaļ uz zemes, lai citiem cilvēkiem palīdzētu sasniegt apskaidrību.
Cita skola, kas arī pieder pie mahājānas budisma, ir vadžrajāna, saukta arī par dimanta ratiem jeb tantru. Tā veidojusies Ziemeļindijā, sākot no trešā gadsimta pēc Kristus. Vadžrajāna papildināja līdzšinējo mahājānas tradīciju ar īpašām tantriskajām tehnikām – noteiktām meditācijās formām vai mantru skaitīšanu, kam skolas piekritējiem būtu jānodrošina ātra apskaidrības sasniegšana. Šī budisma tradīcija visvairāk attīstījās Tibetā un tur sasniedza savu uzplaukumu. Mūsdienās tā ir pārstāvēta arī Nepālā, Ķīnā un Japānā.

19. gadsimtā par budismu sāka interesēties arī Eiropā. Tagad trīs budisma skolas – terevada, mahājāna un vadžrajāna ir izplatītas visā Rietumu pasaulē.

Četras cildenās patiesības

Budisma mācības centrā atrodas četras cildenas patiesības. Tās izsaka, ka visa dzīve ir ciešanu pilna, bet ciešanām var darīt galu, ja mēs novēršam to cēloņus un ejam cildeno astoņu posmu ceļu, kas ved uz augstāko laimi un apskaidrību.

Pirmā cildenā patiesība: pasaule ir ciešanu pilna
Buda saskatīja, ka dzīve šajā pasaulē mums nevar sniegt noturīgu laimi un labklājību. Ja arī mums ir pozitīvi piedzīvojumi un prieka un piepildījuma pilni mirkļi, mēs tomēr vienmēr esam pakļauti ciešanām. Pēc Budas teiktā piedzimšana ir ciešanas, vecums ir ciešanas, slimības un nāve ir ciešanas, raizes, bēdas, sāpes un izmisums ir ciešanas, bezcerīgi ko vēlēties vai iegūt to, ko neesi vēlējies, ir ciešanas, tikt šķirtam no mīļota cilvēka ir ciešanas. Tā kā, īsi izsakoties, mums ir sliecība pieķerties lietām un mēģināt tās par katru cenu paturēt sev, mēs vienmēr piedzīvojam ciešanas. Esība šajā pasaulē ir pakļauta pagājībai. Nekas šajā pasaulē – ne pozitīvais, ne negatīvais nav ilgstošs. Un tā kā arī laime, apmierinātība un harmonija ir gaistošas, mēs allaž sastopamies ar vilšanos, bailēm un ciešanām.

Otrā cildenā patiesība: ciešanām ir cēlonis
Ciešanu iemesls ir mūsu vēlmes un mūsu iekāre un no tā izrietošā pieķeršanās lietām. Mēs tiecamies pēc lietām, kas mums šķiet iekārojamas, pēc īpašuma, varas, slavas vai pasaulīgām izpriecām, turamies pie tā, jo negribam atzīt, ka viss ir pārejošs. Gluži tāpat, kā mēs pieķeramies ārējiem objektiem, uzskatiem un domām, turamies arī pie priekšstata par pastāvīgo „pats”. Bet arī te mēs nošaujam greizi, jo arī „pats”, tāpat kā citi šīs pasaules fenomeni, nav ar nemainīgu būtību, nav ar pašu par sevi pastāvošu eksistenci.  Mūsu nezināšanas jeb apmātības dēļ mēs neizprotam savu patieso dabu, tāpat kā visu citu lietu dabu, un izmisuši cenšamies cīnīties pret objektu, domu, izjūtu un sajūtu pārejošo realitāti. Mums ir nesagraujams priekšstats par mūsu „pats” un mēs pie tā par visu varu turamies. Pie šiem priekšstatiem pieder rakstura īpašības, personības iezīmes, noteikti ieradumi, patika un nepatika, vēlmes un vajadzības. Tas viss un daudzas citas nianses veido mūsu izpratni pašiem par sevi.

Tā kā mēs tik ļoti – ar visām vēlmēm un ilgām- turamies pie priekšstata par savu „pats”, mēs nepārtraukti tiecamies apmierināt savas uz sevi vērstās alkas, turpretī no visa, ko nevēlamies iegūt, turēties pa gabalu. Tas neizbēgami noved pie ciešanām.

“Ir cilvēki, kas cieš, nezinādami, kādēļ. Viņi nezina, kā ciešanas rodas, kad tās beidzas un kā tās var izbeigt. Viņi nezina, ka pieķeršanās ir viens no ciešanu iemesliem. Cilvēki turas pie savas dzīves apstākļiem ar visiem zobiem un nagiem. Bet tieši tas noved pie jaunām ciešanām. Nezināšanas dēļ viņi mēģina turēties pie lietām, jo viņu gars ir apjucis un neskaidrs. Ja vien reiz viņi spētu izbeigt reaģēt uz saviem impulsiem, ja vien viņi spētu uzsākt iet pa gudrības ceļu un atteikties no savas pieķeršanās, tad viņiem vairs ciešanu nebūtu.” (Buda)

Trešā cildenā patiesība: ciešanas var izbeigt
Mēs varam ciešanas izbeigt, atbrīvojoties no savas pieķeršanās un savām alkām. Ja mēs izbeigtu turēties pie savas „pats” ilūzijas, apzinātos visu lietu mainību un atteiktos no mūsu egoistiskās tiekšanās, vēlmēm un iekāres, mums būtu iespēja sasniegt nirvānu (pāli valodā: nibbana – apdzišana). Nirvānu ir grūti aprakstīt, jo tā pārsniedz to cilvēku, kuri to vēl nav piedzīvojuši, priekšstatus. Tas ir stāvoklis, kurā nepastāv nekādas iekāres, kurā nav ne ilūziju, ne naida. Tā ir atbrīvošanās no nebeidzamā nāves un atdzimšanas loka atbrīvošanās no visām ciešanām, augstākā laimes forma, kas sniedz mūžīgu mieru.

Ceturtā cildenā patiesība: pastāv ciešanu izbeigšanas ceļš
Nirvānu iespējams sasniegt tikai caur apgaismību. Un sasniegt apgaismību mēs varam, ja ejam pa cildeno astoņu posmu ceļu. Tas mums piedāvā konkrētus norādījumus, kā varam veicināt savu garīgo attīstību, atbrīvoties no iekāres, pieķeršanās un tādējādi no visām ciešanām. Cildeno astoņu posmu ceļu dēvē arī par vidusceļu, jo tas ir izlīdzināts ceļš bez ekstrēmiem līkumiem.

Buda uzauga bagātībā, gandrīz vai paradīzē, kur netrūka nekādu izpriecu. Taču viņš no šādas dzīves novērsās un stingrā askēzē meklēja patiesības atziņas. Tad viņš saprata, ka arī šis ceļš neļauj virzīties uz priekšu. Viņš saprata, ka ne viens, ne otrs ekstrēmais veids neved pie apskaidrības, un ieteica saviem sekotājiem vidusceļu – majjhima patipada, jo tas ir visauglīgākais ceļš iekšējā miera un gudrības sasniegšanai. Tas sastāv no astoņiem elementiem jeb astoņu posmu ceļa sastāvdaļām.

Cildenais astoņu posmu ceļš

Cildenais astoņu posmu ceļš sniedz mums konkrētas norādes, pēc kurām varam virzīt savu domāšanu un rīcību. Turklāt tas nav veidots tā, ka noteikti katrs solis būtu jāveic cits aiz cita. Visiem aspektiem ir piešķirta vienāda nozīme, un tie cits citu papildina. Ideālā variantā visi norādījumi tiek uztverti kā kopums un, vadoties no tā, iets šis ceļš.

Cildenais astoņu posmu ceļš sastāv no šādiem elementiem:
1.    Krietni uzskati.
2.    Krietna domāšana.
3.    Krietna valoda.
4.    Krietna rīcība.
5.    Krietns dzīvesveids.
6.    Krietni centieni.
7.    Pareizs vērīgums.
8.    Pareiza meditācija.

Ar krietniem uzskatiem saprot spēju redzēt realitāti tādu, kāda tā patiešām ir, nevis  caur patikas vai nepatikas plīvuru saskatītu, mūsu izjūtu, vēlmju un priekšstatu vai nederīgo briļļu, kādas mums uzliek mūsu ego, pārveidotu. Ja mēs iegūstam krietnus uzskatus, mums veidojas dziļa izpratne par četrām cēlajām patiesībām un citiem budisma principiem, piemēram, karmu.

Ar krietnu domāšanu, bieži dēvētu arī par krietnu pārliecību, mēs veicinām gara atbrīvošanos. Mēs mēģinām nepieļaut, ka varu pār mums pārņem mūsu iekāre, un cenšamies izvairīties no kaitīgām domām – alkatības vai naida, kā arī veidot sevī labvēlību un līdzcietību pret citiem.

Krietnas valodas, krietnas rīcības un krietna dzīvesveida mērķis ir laba un ētiska izturēšanās, kā arī attīrīta sirds un gars. Šie ceļa elementi satur konkrētus uzvedības noteikumus. Mums nevajag melot un uzturēt baumas, toties sarunāties ar citiem tā, lai mēs veicinātu harmoniju. Turklāt mums nav jāzog vai jānogalina, ir jāizvairās no seksuālās uzvedības aplamībām (piemēram, seksuālās vardarbības). Iztikas līdzekļi mums pēc iespējas jānopelna ar tādu darbošanos, kas nav pretrunā ar ētiskas rīcības principiem un ideālā variantā ir sabiedrībai derīga – vismaz nekaitīga tai.
Ceļa sestais elements – krietni centieni, liek mums koncentrēties darbam pašam ar sevi un turpināt savu garīgo attīstību, izvairoties no postošām gara domām un veicinot pozitīvas gara aktivitātes.

Ar pareizu vērīgumu mēs mēģinām vienmēr būt modri, vērst uzmanību uz „šeit un tagad” un tādējādi katru darbību veikt apzināti, kā arī katru domu un prāta uzplaiksnījumu uztvert, tiklīdz tas radies.
Pareizā meditācijā mēs koncentrējam savu uzmanību vienā punktā. Mēs vingrināmies tā dēvētajā gara noturēšanā uz vietas. Ja mēs šo garīgo vingrinājumu pilnībā pārvaldām, mēs sasniedzam dziļās iegremdēšanās stāvokli, kas galu galā noved pie apgaismotības un tādējādi arī brīvības.

Astoņu posmu ceļu var iedalīt trīs galvenajās daļās. Pirmos divus elementus dēvē par gudrību. Tā ir pamats otrai ceļa daļai – ētiskajai rīcībai. Tajā ietilpst krietna valoda, krietna rīcība un krietns dzīvesveids. Pēdējā daļā ir runa par gara vingrināšanu. Tajā ietilpst krietni centieni, pareiza vērība un pareiza meditācija. Šo pēdējo daļu dēvē par apkopojumu vai krājumu.

“Kas dāsni dod, to visi mīl. Ir grūti to aptvert, bet, dodot iegūstam spēku. Kurš vēlas vingrināties došanas tikumā, vajadzētu to darīt īstajā laikā un pareizajā veidā. Kas to saprot, ir stiprs un gudrs. Ja dod ar cieņu pret visu dzīvi, dusmas un naids tiek padzīti, un tiek atrasts ceļš uz svētlaimi. Tāpat kā tam, kurš iestāda koku, pēc laika šis koks dāvā paēnu, ziedus un augļus, tā kādam, kurš devis, tiek dāvāts prieks. Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.” (Buda)

No prinča par apgaismoto

Sidhārts Gautama dzimis pirms vairāk nekā 2500 gadiem Indijas ziemeļos (ap 563. pirms Kristus). Pāli valodā, kurā, visticamāk, Buda mācījās, viņu sauca par Sidhātu Gotamu. Viņš bija sakju cilts valdnieka Sudhodāna un viņa sievas Mahamaijas dēls. Viņš uzauga karaļu pilī lielā bagātībā un pilnīgā bezrūpībā. Viņa tēvs rūpējās par to, lai princim nekā netrūktu un lai viņa sejā neatainotos nekādas ciešanas vai rūgtums. Atbilstoši tradīcijām jau 16 gadu vecumā Sidhārta tika salaulāts ar princesi Jasodhāru, kura viņam dāvāja dēlu Rahulu.

Nošķirts no reālās pasaules, Sidhārta tiecās iepazīt patieso dzīvi ārpus pils mūriem. Kopā ar ratu vedēju viņš slepus devās laukā un iepazina to, kas līdz tam viņam bijis nezināms. Savos izbraucienos, kā kāds priesteris viņam bija paredzējis, viņš ieraudzīja vienu slimu, vienu vecu un vienu mirušu cilvēku. Tad Sidhārta atskārta, ka visa dzīve ir ciešanu pilna, un sava atskārtuma dēļ vairs nespēja priecāties par savu pasargāto luksus dzīvi pilī. Kad beidzot kādā no pastaigām viņš sastapa ceļojošu mūku, kurš dzīvoja ļoti vienkāršu un atturīgu dzīvi, Sidhārta pieņēma lēmumu būt par askētu un doties pasaulē, meklējot ceļu, kā darīt galu ciešanām un kā nokļūt līdz apskaidrībai.

29 gadu vecumā viņš atstāja pili, savas smalkās drānas apmainīja pret vienkāršu apmetni un no tā brīža apceļoja savu zemi kā nabadzīgs mūks. Nākamos sešos gados viņš apguva mācību pie dažādiem viediem skolotājiem un vingrinājās visstingrākajā askēzē. Tomēr šie centieni nebija pietuvinājuši viņu mērķim – sasniegt nirvānu. Tad Sidhārta atteicās no gavēņa, atguva spēkus un devās pie vīģes koka, kas vēlāk tika nodēvēts par bodhi koku (Gudrības koks). Viņš apsēdās zem tā un nozvērējās piecelties tikai tad, kad būs ieguvis apskaidrību un tādējādi sasniedzis nirvānu. Zem koka sēdēdams, viņš sāka meditēt un nonāca dziļā iegremdēšanās stāvoklī, kas viņam ļāva nonākt pie būtiskām atziņām. Tādējādi viņš redzēja visas savas iepriekšējās dzīves un izprata atdzimšanas un nāves ritējumu. Kādā naktī viņš piedzīvoja pilnīgu apskaidrību un tādējādi kļuva par Budu – apskaidroto. Ieguvis apskaidrību, viņš vēl 49 dienas meditēja par dziļajām patiesībām, kas viņam pēc intensīvās meklēšanas atklājās. Sākotnēji vilcinoties, viņš tomēr nolēma savu mācību dharmu (pāli valodā: dammu) nodot tālāk citiem cilvēkiem. Nākamos 45 gadus viņš nenoguris savā nebeidzamajā līdzcietībā mācīja savus sekotājus un beidzot 80 gadu vecumā (ap 483.gadu pirms Kristus) aizgāja bezgalīgajā nirvānā, tā dēvētajā parinirvānā.

Materiāls sagatavots, izmantojot Betīnas Lemkes grāmatu “Mazā budisma un meditācijas grāmata” (Jāņa Rozes apgāds, 2010)