Nenopietni nopietni par sauli un dubli 24.04.2013

Uzreiz precizēšu – tā būs Jāņa Vītola saruna ar Agnesi (vārds mainīts) – meiteni, kura nejauši (taču zināms, ka nekas nav nejauši, vai ne?) bija lieciniece mūsu sarunai, bet vienā brīdī mūsu lomas mainījās un es kļuvu par liecinieci viņu abu diskusijai par neveiksmēm un veiksmēm, par slikto un labo, par pareizo un nepareizo. Interesantākais, ka, klausoties meitenes vārdos, es vienā brīdī atskārtu, ka atpazīstu runātājā sevi – būt saprastai, būt pieņemtai, būt mīlētai, būt labai alkstošo bērnu. Taču ne tikai šīs sakritības dēļ man saruna šķiet vērtīga un pārdomas raisoša. Viegli un rotaļīgi par „nopietnām” lietām.

Jānis – Cik tev gadi?

 Agnese – 11. Un, būdama maza, es dziesmās savā ģimenē esmu visgudrākā un man arī patīk būt visgudrākajai.

J. – Oho! Un kā tu to vari izmērīt?

A. – Ar to, ka neviens cits nedzied manā ģimenē.

J. – Tas tāpēc, ka tu esi visgudrākā, un viņi vienkārši kautrējas dziedāt tavā klātbūtnē.

A. – Ne jau tādā ziņā visgudrākā… Man ir tāda zema balss,  es varu dziedāt vairākos toņos, dažādas dziesmas vienalga kā.
Es arī esmu uzrakstījusi dziesmu. Tā bija visnelaimīgākā diena manā dzīvē. Es to sacerēju, lai aizmirstu, kas noticis starp mani un māsu. Tā ir dziesma par tādām izjūtām  – ko tu spēj, esi nodarījis citiem…  

J. – Tad jau tā ir skumja dziesma. Ja to izdos, tad klausoties tu paliksi atkal skumīga.

A.  – Es šo dziesmu gribu izdot, lai māsa saprot, lai man pašai sirdsapziņa… Es to vispirms pateikšu māsai un viņa man ir ļoti svarīga, jo man ar māsu visvairāk un visātrāk sabruka attiecības.

J. – Pilnīgi sabruka?

A. – Ne pilnīgi, bet nu tā, ka …

J. – Žēl. Tad jau varētu veidot pavisam jaunas.

A.  – Es gribu, lai tā sirdsapziņa aiziet prom.

J. – Un kas nāks vietā?

A.  – Māsa vairs nebūs dusmīga un mēs atkal varētu dzīvot laimīgi.

J.  – Tad tās ir sirds sāpes, ko tu gribi , lai aiziet prom, jā?

A. – Nē, lai aiziet prom tā sajūta, ka es māsai kaut ko sliktu esmu nodarījusi.
Es to vēlos šo dziesmu izdot, lai tādi bērni kā es saprot to sajūtu, kas var notikt ģimenē. Vienalga – liels vai mazs, tu vienmēr radīt sāpi kaut kur… Skumjas…

J.  – Kā tu domā, vai visiem cilvēkiem apkārt var izdarīt tā, lai viņiem kļūtu sāpīgi, būtu skumji?

A. –  Es domāju –  visiem, tāpēc, ka katram no mums reiz ģimenē ir bijušas kādas lielas skumjas – vai nu kāds ir aizgājis, vai kāds ar kādu ir sastrīdējies, vai viens otram ko sliktu pateicis – tas jau arī bēdīgi.  Cilvēks jau nekļūs dusmīgs, ja draugs vai mīļš cilvēks viņam ko sliktu pateiks, bet bēdīgs gan.

J. – Tagad iedomājies cilvēku, kuram ir bijis tik daudz skumju piedzīvojumu, ka viņš nolemj- nē, es vairs tā negribu. Viņš sevi aizver ciet un vairs nereaģē, viņam nekas vairs nevar nodarīt pāri, bet toties viņš dara visiem citiem pāri. Varētu būt? Mēs tādus cilvēkus parasti saucam par ļauniem. Viņu nekas vairs nespēj ieskrambāt, viņš kļūst skarbs tikai tāpēc, lai sevi pasargātu.

A. – Es domāju, ka tā nav viņa vaina, ka viņš tāds kļuvis. Tur jāskatās kopš bērnības, kāda ir bijusi bērnība – sevišķi pirmie trīs dzīves gadi…

J. – Bet tāds cilvēks varētu būt, vai ne? Un tagad – vai tu varētu iedomāties tādu cilvēku, kurš ir tik labs, tik mīlošs, ka arī viņam nevar nodarīt pāri – viņš arvien paliek tikpat labs un tikpat mīlošs un laimīgs… Kā saulīte!

A. – Mans viens tāds ir. Manā ģimenē

J. – Tavā ģimenē ir tāds brīnums?!?

A. – Tētis – viņš vienmēr ir smaidīgs.

J. –Un tu iepriekš teici, ka tev reizēm veicas, reizēm- nē. Tev vienkārši visu laiku veicas!

A. – Nav jau tā, ka man nav tās veiksmes. Mamma man arī ļoti daudz māca, un tā ir veiksme. Māsa  –  ar viņu es šobrīd ļoti daudz strīdos, un man tā nav veiksme.

J. – Es gan domāju, ka māsa ir tava lielākā veiksme, jo, pateicoties viņai, tu vari kaut ko mācīties, sevī izmainīt.

A.  – Es ļoti daudz mācos no mammas, jo viņa ir tā, kas mani iedvesmo kaut kur doties, kaut ko mācīties, būt gudrai kā viņai. Mammā un māsā man visvairāk patīk,  ka viņas vienmēr cenšas  – vienalga, vai ir labs brīdis vai slikts. Viņas tic veiksmei.
Tas ir tāpat kā man, kad es domāju, ka dabūšu kaut ko labu, taču ne vienmēr  tik ļoti veicas.
Tas ir tāpat, kad tu pirmo reizi ieraugi saulrietu. Man vienmēr patīk redzēt saulrietu – tā ir kā mana otrā puse – tāds labs, starojošs, mīļš, tāds, ko nevar aizskart, jo sauli jau nevar aizskart. Tu vari peldēties saules apstarotā ūdenī, bet tik un tā tu netiec tai klāt – peldot, tu to nesaskati, sataustīt arī nevari…tikai vari sajust siltumu. Tas ir tā, tu no malas vari skatīties, bet sajust saulrietu tu vari tikai sevī.

J. – Kāpēc, kā tu domā, sauli nevar sataustīt? Tāpēc, ka tā visu laiku rodas no jauna, viņai nekad nevar tikt klāt, viņa tikai staro, staro un staro!

A.  – Mjā, bet siltumu var sajust.

J. – Vai tu mani vari sataustīt? Pamēģini!

A.  – Jā, varu.

J.  – Taču tas ir tikai mans ķermenis, mana roka.

A.   – Cilvēku var sataustīt tikai no ārpuses.  No iekšpuses- to var tikai saredzēt.

J.  – Un kas tev ir iekšpusē?

A.  – Dvēsele. Sirds.

J.  – Un kā tu zini, ka tava dvēsele nevar sataustīt manu dvēseli? Varbūt var?

A. – Varbūt! Bet es pati savu dvēseli nevaru sataustīt…un nevienu citu. Bet es zinu, ka dvēsele var sataustīt cilvēku.

J. – Un kas esi tu pati?

A. – Cilvēks.

J. – Cilvēks – galva, rokas, kājas, kas staigā…Hm…Taču sava dvēsele tu neesi, jā? Tā ir kaut kāda citplānētiete, jā? Tavs ķermenis, tava dvēsele. Un kas esi tu pati?

A. – Es. Es neesmu tā domājusi. Es zinu, ka es esmu cilvēks, es zinu, ka es esmu sieviete, es zinu, ka man ir dvēsele. Es zinu, ka es esmu mīļa, es zinu, ka es varu būt arī ļauna pret citiem. Es zinu, ka man ir daudzas veiksmes. Es zinu, ka es daudz ko protu. Bet kas es pati esmu? – Tas tāds sarežģītāks jautājums.

J. – Nu redz! Ja tu nezini atbildi uz šo jautājumu, kā tu tik droši vari apgalvot, ka nevari pieskarties otram?

A. –  Mani vienreiz kāds noķēra. Es klupu un kāds mani noķēra. Un tā nebija mamma. Viņa teica, ka varbūt tā bija vecmāmiņas dvēsele…

A. – Mēs varam iet pa grūtu ceļu, bet tad atkal nogriezties uz vieglu. Es zinu, lai tu būtu pirmais, tev ir jābūt pietiekami spēcīgam. Tev ir jāiegulda smags darbs, lai būtu pirmais.

J. – Un es domāju, ka pirmajam ir jābūt spēcīgam, lai palīdzētu vājākajiem, kas ir aiz viņa, nevis lai noturētos pirmajā pozīcijā un izrautos..

A.  – Skatoties kā. Piemēram, manā klasē man būtu vienalga, ka viņi paliek aiz muguras. Tieši tāpat kā viņiem par mani.

J.  – Kas bija pirmais – vista vai ola?… Vienkārši interesanti, kā tu vari zināt, vai viņiem nav interese par tevi tāpēc, ka tev nav interese par viņiem, vai – otrādi?

A. – Man vairs nav interese. Viņi ir pierādījuši , ka viņi mani ienīst, viņiem nekas manī nepatīk.

J.  – Iedomājies, kas notiktu, ja Saule apvainotos uz tiem, kas uz viņu neskatās, un nekad vairs neuzlēktu? …Nevajag būt kā Mēnesim! Vajag būt kā Saulei!  Mēness ir tas, kas atstaro: „ Ak tā! – Viņi tā, tad es arī tā. Viņi neņem vērā, es arī neņemšu!”

A. – Bet Saulei ir grūti būt…

J. –  Gluži otrādi!  Viņai ir tikai jāstaro. Viņai pat ne ar ko nav jārēķinās.  Un tas ir tik viegli! Bet tu laikam gribi, lai tev būtu grūtāk…

A. –Var viegli kļūt par Sauli, vismaz mēģināt…

J.  – Bet tu jau esi!

A.  – Lūdzu! Ļauj man pabeigt domu. Es esmu saule. Bet katram cilvēkam es esmu kaut kas cits. Es varu būt mīļa, laba un starojoša, taču no malas es kādam varu izskatīties citādāk. Un manā klasē skatās nevis pēc tā, kā cilvēks izturas pret citiem, vai – kā viņš jūtas, kad viņam pasaka ko sliktu… Taču, ja cilvēki tavā klasē ar tevi nerunā, tas tevi var neuztraukt un var ļoti uztraukt, ko par tevi domā citi. Un tu vari turpināt meklēt savu, kā es to daru..

J.  – Bet tu vienmēr turpini spīdēt kā saulīte, vai tad nē?

A. – Protams, es varu turpināt savu ceļu, visi var. Taču es varu iet un vienlaicīgi izstāstīt, kā izturas citi pret mani, ko man darīt, lai citi saprastu, ka es neesmu tāda, kas būtu jāatstumj, kuru var neievērot, vienmēr apbēdināt. Man patīk, ka cilvēki dzīvē man smaida, nevis ar riebumu skatās uz mani tā, ka var redzēt, ka tu viņiem nepatīc. Man nepatīk, ka uz mani tā skatās, nekad arī nav paticis.
Es jau arī cilvēkā neredzu pilnīgi visu, bet es vismaz pa pusei redzu… Tāpēc tu vari kā visi, vai tomēr kaut kā citādi – būt gudrākai, labāk mācīties, vairāk lasīt…

J.  – Ja tu izlasīsi simts un tūkstošs grāmatu, vai saulīte no tā paliks spožāka?

A. – Īsti jau nē…

J.  – Tur jau tā lieta!

A.  – Es tomēr domāju tā, ka saule vienmēr spīdēs tik un tā – varbūt uzlēks savādāk, norietēs savādāk

J. – Tas tikai tā izskatīsies, ka savādāk.

A. – Jā, tiem , kas no malas uz viņu skatās. Taču tie, kas skatās dziļāk saulītē, redz labāk. Arī to, ko saulīte domā par cilvēkiem, kas uz viņu skatās no malas.

J. – Ko saulīte domā (pieņemsim, ka viņa domā), kad viņa ar saviem stariem pieskaras dubļiem? Vai atraujas riebumā „Phē!” ?

A. –  Man arī ir sanācis iekāpt dubļos ne tur, kur gribēju. Nav jau pretīgi. Tāpat, kā  mēģini uz cilvēku paskatīties.

J.  – Un tagad iedomājies – kāds cilvēks ir juties kā dublis, viņš jau ir nodubļojis arī visus riņķī. „Jūs domājat, ka esmu dublis, nu tad saņemiet arī!” –  Un tad viņš satiek tādu saulīti, kuru viņš nodubļo, bet viņai nekas nepielīp.  Viņai pieskaras, bet viņa neatraujas – spīd kā spīdējusi. Dublis sāk domāt: „Hmm…kas tas tāds?!” Viņš kļūst ziņkārīgs un sāk domāt, kā lai viņai tiek klāt. Un tā ir iespēja mainīties, ieiet procesā:  vai nu domāt „Neesmu pietiekami liels dublis, man vajag kļūt vēl dubļainākam!”, vai domāt –„Varbūt es nemaz neesmu tik briesmīgi dubļains?” Un viņš ieraudzīs sevi savādāk.

A. – Skatoties, kā kurš cilvēks.

J. – Bet saulīte paliek saulīte.

A.  – Bet cilvēks jau nevar paskatīties, kā viņš izskatās no malas, kā tu izstaro savus starus. Viņiem nav noteikti jābūt mīļiem, jaukiem, maigiem un pūkainiem stariņiem.

J.  – Tāda saules, no kuras nāk ārā zibeņi un pērkoni? J

A. – Bet dubļu pikucis varbūt pats negrib mainīties.

J. – Nevajag arī viņam to spiest darīt!

A. – Bet viņš saprot, ka nevar ievainot saulīti,  un viņš vienmēr mēģinās to tomēr izdarīt.

J.  – Neviens nav tik dumjš, lai turpinātu darīt to, ko nav iespējams izdarīt. Ja viņš par katru cenu gribēs pieskarties saulītei, viņš mainīsies – vai nu paliks vēl dubļaināks dublis, vai tomēr mēģinās saprast, kas tur tajā saulītē tāds ir, un centīsies atrast kopīgu valodu. Mēģinās viņu atšifrēt. Un nevar sauli atšifrēt nekā citādi, kā tikai pašam kļūstot par sauli.

A. – Tur jau tā problēma, kā kuram cilvēkam. Es arī agrāk biju dubļu pikucis, arī mani mainīja draudzene.

J. – Nebiji tu dubļu pikucis! Vienkārši tev varbūt bija aplipuši dubļi. Tu biji izdomājusi pavāļāties dubļos, lai noskaidrotu, kā tas ir  – būt par dubļu pikuci? Vienkārši interesanta pieredze. Un tāpat arī tavi klasesbiedri.

A. – Nē! Manā klasē ir viens, kurš nemainās, lai gan izskatās solīds… kamēr viņu neiepazīst tuvāk.

J.  – Interesanti! Mēģinu iedomāties – solīdu saulīti…

A. –  Solīds ir tāds apzīmējums, ka tu esi jauks pret citiem, proti uzvesties, ja tu klausi.

J.  – Man nav īsti skaidrs – prot uzvesties…
Paskaties, es šobrīd kāju turu tā – vai drīkst tā darīt, vai tas ir pareizi? Kā lai es tagad izdomāju? Tad jau man pie visiem cilvēkiem jāiet un jākonsultējas, kā  man ko pareizi darīt, lai neizrādos nesolīds. Visi jau nedomā vienādi par šo tēmu.

A. – Nē!  Tu esi solīds cilvēks. Solīds cilvēks nozīmē, piemēram, skolā ievērot noteikumus.

J. – Un kurš rakstījis tos noteikumus? Tātad viens uzrakstīs noteikumus, un visiem jāseko? Nē! Es tā neesmu ar mieru!

A.  – Nē! Tu nesaprati jēgu! Katram tas ir katrā ģimenē citādi. Man mamma saka, lai uzvelku kleitu, jo tā ir solīdāk.

J. – Tik vienkārši! Uzvelc kleitu un esi solīda!

A. – Nē! Kleitai ir jābūt tīrai, pašai jābūt tīrai, izmazgātiem matiem. Tu nedrīksti būt bez jaciņas, ja ir lencīšu kleita.

J.  – Neko nesapratu! Labāk stāsti, kā tas ir pie puikām!

A. – Puišiem uzvalks…

J. –  Bet man uzvalks nav jau vismaz 30 gadus. Es uzvalku pēdējo reizi uzvilku vidusskolas izlaidumā. Vairāk nav bijis un nebūs! Viss! Sapratu, esmu kļuvis totāli nesolīds!

Autore: Alda Rusiņa