Pasaules kārtība latviskās kultūras skatījumā 06.05.2013

Vai Patiesība mums ir sasniedzama?

Latvijā mēs bieži vien redzam situāciju, ka paši latvieši noliedz savas kultūras vērtības, kaunas no tām. Kāpēc? Mūsdienās plašā klāstā ir pieejamas tik dažādas pasaules kārtības paradigmas, kuras nākušas gan no rietumiem, gan no austrumiem, kuras uzrunā cilvēkus mūsdienīgā valodā. Tās neprasa iedziļināšanos sakrālajos simbolos un Dabas tēlos, tās prasa vienkārši pieņemšanu. Ja simboli nav saprotami, tad arī tajos apslēptās zināšanas ir nesasniedzamas un līdz ar to nešķiet ne vērtīgas, ne nozīmīgas. Postmodernisma laikmeta pašā uzplaukumā, visapkārt mēs dzirdam apgalvojumus, ka katram indivīdam mūsdienās ir savs pasaules uzskats, paradigma. Šāds uzstādījums mūs noved pie tā, ka indivīdus kolektīvā vieno vairs tikai sociāla līmeņa jautājumi, kuru galvenais problēmloks ir fiziskā izdzīvošana. Arī kultūra šādā situācijā ir piesātināta ar šī līmeņa tēlainību, tās radošajām interpretācijām, jo pieprasījums nosaka piedāvājumu.

Analizējot situāciju, rodas pamatots jautājums: vai eksistē daudzas patiesības, vai eksistē viena Lielā Patiesība, viena Realitāte? Dažādas kultūras, reliģijas, garīgās mācības, zinātnes novirzieni šo jautājumu apcer savā veidā.

Seno kultūru vienojošais elements parādās sakrālajā ģeometrijā, sapratnē par simboliem. Savukārt, reliģijas, kuras pretendē uz augstāku attīstītas pakāpi, nekā pagāniskās kultūras, savā starpā pat karo, jūt naidu šī jautājuma dēļ, pasniedzot savu Dieva iemiesojumu kā vienīgo Patiesību.

Zinātne cenšas pietuvoties reliģijai, rada jaunas teorijas. Tā, piemēram,

20. gadsimta ietvaros Lielo Patiesību meklējumi zinātniekus noveda pie modernas kvantu fizikas, vispārīgās relativitātes teori¬jas, Gedela teorēmas, kosmosa evolūcijas Lielā Sprādziena modeļa, haosa teorijas, sinerģētikas — visjaunākās mūsdienu integrālās zinātnes, ka arī netradicionālas fraktāļu ģeometrijas — ģeometrijas, kas apraksta kā dzīvās, ta nedzīvās dabas daudzveidīgās neregulārās formas. Kvantu fizikas un vēlāk arī visas modernās zinātnes un dabas filozofijas pamatpostulātu, t. s. komplementaritātes principu, 1927. gadā formulēja kvantu mehānikas pamatlicējs dāņu fiziķis Nilss Bors. Komplementaritātes principu viņš filozofiski postulēja: „Lielā Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir Lielā Patiesība.” Ikviena Liela Patie¬sība bez sava pretmeta ir tikai puspatiesība-, tikai papildināta ar savu komplementāro pretmetu, tā kļūst par īsteni pilnīgu Lielās Patiesības iemiesojumu. (E.Siliņš „Lielo patiesību meklējumi”2011)

Šeit ir stāsts par pasaules dualitāti tās pirmsākumā. Un katram šim principam ir sava Lielā Patiesība, kas neapgāž viena otru, bet papildina. Latviešu dainu simbolos dualitāte, kuru mēs jau pazīstam kā ķīniešu iņ un jan principu, atspoguļojas dainā:

33874-0

No jūriņas izpeldēja

Divi sirmi kumeliņi;

Vienam bija zvaigžņu deķis,

Otram zvaigžņu iemaviņi.

Tie zināja zemei galu,

Tie jūriņas dibeniņu.

Kumeļa simbols – gan universālā enerģija, gan tās kustība. Šajā dainā mēs redzam, ka vienam kumeļam ir zvaigžņu deķis – matērija, sievišķais princips kā zvaigžņu sistēmu, galaktiku iemiesojums, bet otram kumeļam – zvaigžņu iemaviņi – gars, vīrišķais princips, kas kontrolē jeb pārvalda ar savu saprātu haosu.

Bet dainā:

33769-0

Divi bēri kumeliņi

Uz akmeņa auzas ēda:

Dieva dēla kumeliņi,

Saules meitas precinieka.

mēs varam domāt, kas tad ir tas akmens un, kas ir auzas. Vai Lielā Patiesība ir kā pamatakmens šai Realitātei? Varbūt tā ir tā Visuma matrica, kurā ir ierakstītas visas likumības, kuras nosaka kārtību gan Visumā/Universā, gan Pasaulē, Dabā un cilvēkā? Vai auzas ir kā domu graudi par Lielo Patiesību? Varbūt, katra no auzu skarām ir viena pasaules kārtības paradigma?

Modernākās garīgās mācības, to sludinātāji, pravieši apgalvo, ka Pasaule ir pietuvojusies situācijai, kad mēs pāriesim no 4.dimensijas un 5.dimensiju, kurā neeksistēs dualitāte. Vieni stāsta, ka tas notiks 2012.gada 21.decembrī, citi -2013.gada martā, citi vēl kaut ko. Cik daudz mēs varam šīm ziņām ticēt? Tie, kuri raksta par 12 eksistences dimensijām un smalki tās apraksta, manā skatījumā, tik un tā neko jaunu nepasaka, jo par to visu mēs varam atrast norādes mūsu pašu sakrālajās zintīs un simbolos. „Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais”, saka paruna. Ja Pasaule un mēs iziesim no šīs dualitātes, tad pavisam noteikti mēs vairs neeksistēsim šādās formās, kādas ir redzamas. Mūsu asinsritē pat šī dualitāte ir izpaudusies kā arteriālā un venozā sistēma, mūsu nervu sistēmā šī dualitāte ir kā veģetatīvā un simpātiskā nervu sistēma. Mums ir labā un kreisā roka, kāja. Arī Daba bez dualitātes nebūs tāda Daba, kādu mēs esam pieraduši redzēt. Par ko šie pravieši runā? Uz ko mūs aicina? Un kāds ir viņu patiesais nolūks, sludinot savas atklāsmes? Minētie transformācijas laiki nav tālu – drīz mēs uzzināsim Patiesību!

Senā mitoloģija – mūsdienu cilvēka psihes struktūra.

Mūsdienu pasaules paradigmas pārsvarā ir sakņotas zinātnē. Lai mainītu kādu atklāto postulātu ar jaunu atklājumu, ir jāpierāda sava teorija ar praktiskiem, izmērāmiem rādītājiem. Kad mēs koncentrējamies uz pētniecisko objektu, mēs redzam tikai šo objektu. Mums zūd kopveseluma apjausma. Gadsimtiem plūstot, mēs tikai konstatējam, ka esam pazaudējuši senču tēlaini-simbolisko domāšanu, kura spēja redzēt kopsakarībās un spēja visai apkārtējai pasaulei, Dabai piešķirt simbolisko nozīmi. Cilvēks mūsdienās ir kļuvis varenāks par Dabu un sācis to izmantot kā sev kalpojošu resursu. Attālinoties no Dabas izjūtas, arī rodas visādas teorijas par eksistēšanu citās dimensijās, atrauti no Dabas. Arī lielās reliģijas savā filozofijā izslēdz Dabu, paceļoties tai pāri.

Pazaudējot tēlaino un simbolisko domāšanas veidu, cilvēks arī kļūst neradošs. Viņš kļūst par labu reproducētāju un izpildītāju bez savām idejām, pieņem jebkuru paradigmu, kuru viņam kāds pilnā pārliecībā stāsta, iemācās patērētāja dzīves filosofiju. Lai atgūtu šo svarīgo spēju – redzēt savām acīm, dzirdēt savām ausīm, domāt neatkarīgi, pētīt pasauli visaptveroši un radoši sevi izpaust, jāaktivizē sevī pasaules tēlainā izjūta, domāšana simbolos.

Mūsu senču latviskais Pasaules redzējums (izpratne un izjūta) bija ciešā saistībā ar redzamo Dabu Latvijā. Pirms cilvēce savā ikdienā sāka strauji apaugt ar tehnoloģijām, cilvēka maņas bija spējīgas vairāk, niansētāk, uzmanīgāk, dziļāk pamanīt un uztvert Dabu un norises tajā. Par to liecina mūsu latviešu tautasdziesmu lielā daudzveidība.

5 cilvēka uztveres instrumenti – redze, dzirde, garša, smarža, tauste dainās atspoguļojas 5 bēru kumeliņu simbolos:

29886-0

Pieci bēri kumeliņi

Uz akmeņa auzas ēda;

Visi pieci piederēja

Jaunajam bāliņam.

Dabas fenomens ir kā atvērta likumību grāmata, kurā ir atstātas mums cilvēkiem daudzas vēstules.

Es uziešu debesīs

Pa pūpoļa zariņiem,

Zelta kokles koklēdama,

Grāmatiņu lasīdama.

(LFK 1341,31557)

Tas, kurš dziļi izjūt un plaši izprot Dabu, var uzzināt arī eksistenciālas patiesības, likumības un likumsakarības gan mikrokosmosā, gan makrokosmosā – gan sevī, gan sabiedrībā, gan kosmosā, sāk domāt kopsakarībās, lielformāta tēlos, simbolos, spēj izsekot visdažādāko apziņas līmeņu pamatstruktūru atkārtošanās fenomenam- fraktāļiem dažādos palielinājumos un izvērsumos. Un tikai tas, kurš ir ar plašu Dabas iekšējo redzējumu sevī, var arī izcili savas sajūtas, pārdzīvojumus atspoguļot savā radošajā izpausmē un ikdienā.

Mēs nekad vairs nebūsim senie cilvēki ar viņu pasaules uzskatu. Un mums vairs nav jāpielūdz mitoloģiskās dievības ārpus sevis. Mēs nebīstamies no Dabas. Mēs esam pietiekoši attīstīti, lai saprastu, ka visas dievības, parādības, pat gadskārtu svētki ir vienkārši mūsu psihes struktūras. Viss Visums ir mūsos! Un arī Pats Visuma radītājs ir mūsu pašu Augstākā Būtība, kura sevī jāatklāj kā Patība.

Psiholoģija kā zinātnes nozare ir izpētījusi psihi, psihiskos procesus un nosaukusi to terminoloģijā, kas mūsu kultūras valodai ir sveša. Taču, šos jēdzienus mēs varam nosaukt latvisko tēlu un simbolu valodā. Un tad visa senā mitoloģija brīnišķīgi var ienākt modernajā psihioloģijas zinātnē un kalpot mūsdienu personības attīstībai latviskā kultūras vidē. Tā, piemēram, Dievs ir mūsu augstākā Patība, Dieva dēli – dažādie domāšanas procesi (Jānis – individualitāte), Saules meita – personība, Pērkons – gribas, emociju aspekts, Laima – jūtu, attieksmju, dievišķā nodoma aspekts, Māra – vieliskais ķermeņa procesu aspekts utt. (šo tēmu ritināsim visā rakstu sērijā).

Senie cilvēki visus šos aspektus pielūdza „ārpus sevis”, juta viņu palīdzību „no ārpuses” . Cilvēku ar šādu paradigmu var viegli arī ietekmēt „no ārpuses”. Bet, tas, kurš jūt visus šos aspektus kā sevī mītošās struktūras, pats kļūst par dzīves, noteikumu, matricu radītāju. Viņam nav jāpielūdz šie aspekti, bet tikai tie jāapzinās sevī.

Personība.

Personība kā Saules meita. Ja Saule varētu būt Patiesības simbols, tad katras personības dzīves uzdevums ir aizaugt savā attīstības pakāpē līdz Patiesībai. Tāpēc mēs katrs esam daļina no Saules – Saules meita – Gaismas iemiesojums.

33944-3

Saule savus kumeliņus

Jūriņā peldināja;

Pati sēd kalniņā,

Zelta groži rociņā.

Arī Saulei ir savi kumeļi – enerģija, kura uztur visu dzīvo Pasaules jūrā. Šīs dainas kontekstā „zelta groži” ir kontrole pār Pasaules jūrā notiekošajiem procesiem. Mēs varam teikt arī, ka viņa ar savu elektromagnētisko lauku piesaista sev planētas, Zemi, kas ap viņu griežas – peld pa savu orbītu.

Latviskajā kultūrā ‘Saule’ ir sieviešu dzimtes vārds. Citās kultūrās un reliģijās ‘Saule’ ir vīriešu dzimtē un kā Patiesības, Gaismas simbols, iemiesojies konkrētā pravietī, vīrietī (Kristus,u.c.). Šo fenomenu var plaši apcerēt. Šķiet, ka galvenais vienojošais kods būtu: intuitīvā Patiesības izjūta, kas savā būtībā piemītoša sievišķajam pirmsākumam cilvēkā (vīrietī vai sievietē). Domāšana, kas ir vairāk vīrišķā pirmsākuma aspekts (Dieva dēls cilvēkā – vīrietī vai sievietē) mūs nenoved pie Patiesības atklāsmes. Tas ir arī instruments, kurš palīdz atklāsmes transformēt izpratnē jeb saskalda tās. Jā- domāšanas process var kalpot gan kā kāpnes ceļā uz Patiesības atklāsmi, gan arī, galējā stadijā, traucēt sasniegt patiesības atklāsmi jeb pārdzīvojumu. Lai aptvertu Patiesību un iekšēji to ieraudzītu visos tās aspektos vienlaicīgi ir jāklusē. ‘Ticība’ ir jēdziens, ar kuru tiek daudzajās kultūrās, reliģijās apzīmēts Patiesības intuitīvās atklāšanas fenomens. Ticība faktiski apzīmē domāšanas procesa pāriešanu kontemplācijas procesā jeb vērošanas un pieņemšanas stāvoklī. Tāpēc – personība-Saules meita sava brieduma kalna virsotnē nonāk tad, kad Dieva dēls ir vērotāja stāvoklī (ar apkaltu kumeliņu).

33960-0

Saules meita dvieļus aude

Augstā kalna galiņā.

Es nevaru klātu kļūt

Ar nekaltu kumeliņu.

Saules meita- personība savos pašattīstības meklējumos brien Pasaules jūrā. Šinī gadījumā simbols „Pasaules jūra” varētu nozīmēt zināšanu, pārdzīvojumu, pieredžu jūru. Dieva dēls šinī gadījumā viņai palīdz saglabāt pasaules veseluma vainaga, kroņa sajūtu ar savu zināšanu zobenu:

33964-0

Saules meita jūru brida,

Matu galu neredzēja;

Dieva dēli kroni nesa

Zobeniņa galiņā.

Un atkal – veseluma sajūta parādās zināšanu zobena pašā „galiņā”. Mēs zinām, ka domāšanas procesā mēs gan analizējam – sašķeļam, gan sintezējam – apvienojam. Ar zobenu var sašķelt un var arī viņa galā „uzmaukt kroni” veseluma simbolu.

33754-0

Dieva dēli klēti cirta,

Zelta spāres spārēdami;

Saules meita cauri gāja,

Kā lapiņa drebēdama.

Klēts simbols šinī gadījumā ir kā pieredzes ēka. Un zelta spāres – tas jau varētu būt simbols jēgas sapratnei, izpratnei par eksistences duālismu. Saprast savas eksistences un Visuma eksistences jēgu ir personības brieduma pakāpes pazīme. Saules meita tuvojas mērķim, tāpēc dreb savās nojautās. Kad mūsu iegūtās zināšanas pārbauda eksāmenā, mēs arī mazliet drebam…

34017-0

Trīs dieniņas, trīs naksniņas

Saul’ ar Dievu ienaidā:

Dieva dēli nomaukuši

Saules meitas gredzeniņu.

33905-1

Bīstaties, Dieva dēli,

Skabargota Saule lēca,

Kam vakar nomaucāt

Saules meitas gredzeniņus.

Šīs dainas stāsta par pretējo – Dieva dēli ar savu analizēšanu, prātuļošanu ir atņēmuši Saules meitai veseluma (gredzena simbols) sajūtu. Saule- Patiesība līdz ar to nav sasniedzama jeb redzama. Un tas ir pretrunā ar šī Visuma Radītāja sākotnējo Nodomu. Trīs dienas un trīs naktis šīs dainas kontekstā vēl var simbolizēt arī tumsonības laikmetus cilvēcē, kas seko pēc Apgaismības laikmeta, kurā cilvēkiem piemīt pilnīgās zināšanas.

Savukārt dainā:

33763-0

Dieva dēli, Saules meitas

Vidū gaisa kāzas dzēra;

Mēnestiņš tecēdams,

Tas pārmija gredzeniņus.

Mēs varam nojaust, ka Saules meitas ir ieguvušas pilnīgas zināšanas – apprecējušās ar Dieva dēliem. Un gredzeni- cēloņseku izpratnes, pasaules vienotības izjūtas simboli ir abiem, nevis vienam! Te ir tikai jautājums, kāpēc Mēnesis pārmij gredzentiņus. Mēness ir Augstākā prāta simbols, intelekta simbols kurš tikai atstaro Saules- patiesības gaismu. Bet, varbūt, ka tieši šeit mēs varam nojaust iepriekš minēto Lielās Patiesības komplimentaritātes principu. Saule nav pilnīga Patiesība bez Mēness patiesības!

Personība un tautas kultūra.

Konkrētā laikmeta personības ir tās, kas ar savu darbību, rīcību nosaka kultūras tendences jeb to, ko tautas vairākums uztver un pieņem kā savu personīgo mērauklu, kultivējot jeb atkārtojot kā pozitīvu, patīkamu jūtu, emociju, sajūtu izraisošu pārdzīvojumu, kas ar laiku kļūst par pārbaudītu tradīciju.

Ja senāk katrai nelielai ciltij varēja būt savas tradīcijas, piemēram, pat laika skaitīšanas īpatnības, tad mūsdienās izdzīvo tās tradīcijas, kuras ir pieņemamas dažiem miljoniem cilvēku. Tās ir milzīgas nācijas, kuras saista kopīga teritorija, politika un ekonomika. Kultūras sadrumstalotība šādā situācijā neizdzīvo jeb, ilgstoši nīkuļojot, lēnām izzūd. Ja nācija, tās pamattauta grib saglabāt vērtīgāko garīgi-tradicionālo mantojumu, tad tas ir strukturēti jānodefinē, jāaizsargā ar likumu un jāizstrādā stratēģija tā tālākai izplatīšanai jeb apzinātai mācīšanai-kultivēšanai. Nācija kopumā no tā var iegūt, jo tai ir visi priekšnoteikumi kļūt garīgi un emocionāli saliedētākai. Taču, ja skatāmies uz katru nācijas personību atsevišķi, tad no šāda procesa dvēseliskā individualitāte var ciest, jo neizbēgami tā saskaras ar ierobežojošu nonivelēšanu, vienādošanu, pielāgošanu vairākuma pasaules uztverei un izpausmēm. Pie šādiem apstākļiem individualitātes ārējā izpausme-personība var kļūt deformēta jeb neatspoguļot dvēseli pilnā apjomā. Dvēselei arī ir nepieciešama lielāka piepūle, lai izpaustu savu individuālo uzdevumu kopējā evolūcijas kontekstā. Taču šis process ir nepieciešams, lai personība augtu savā attīstībā un nobriestu, atmetot visu lieko, sekundāro, paturot tikai būtisko. Cits jautājums, ja politika ir apzināti veidota tā, lai nemanāmi grautu personību nobriešanu, jo tas ir bīstami, skatoties no varas pozīcijām.

Taču, jo vairāk mēs izaudzināsim brīvu un radošu personību, kuras caurstrāvo dvēselisks individuālisms, nevis personības egocentrisms, jo spilgtāka un garīgāka kļūs visa nācijas, tautas kultūra, jo augtāka būs visas sabiedrības morāle un ētiskās vērtības.

Izsekojot personības egocentrisma veidošanās cēlonim sabiedrības norisēs, nākas secināt, ka tieši izglītības un kultūras jomas ir tās, kuras nosaka šo tendenci. Veidojot izglītības sistēmu, būtu jāizsver visi audzinošie aspekti, kas veicina vai neveicina pozitīvas, radošas personības veidošanos. Ja mūsdienās tautas jeb tradicionālā kultūra ir viennozīmīgi kļuvusi par skatuves kultūru nevis eksistences ikdienišķo pamatu, tad tā ir pirmā pazīme, ka kaut kas ir jāmaina izglītības un sabiedrības kultūras pamatprincipos, pamatuzstādījumos. Mūsdienu spilgtās personības gūst baudu, prieku un gandarījumu no skaļiem aplausiem, prestižām balvām un sevis pacelšanas pār ļaužu masām. Iespējams, ka vissenākais cilvēks-personība-vadonis guva baudu, prieku un dievišķo piepildījuma sajūtu no tā, ka harmonijā ar Dabu un kopā ar sabiedrību veica periodiskus, kolektīvus apziņas attīrīšanās jeb vertikalizēšanās rituālus. Mēs tos pazīstam kā gadskārtu ieražu svētkus, tradīcijas. Tieši šajos apziņas un dvēseles svētkos atsevišķās individualitātes varēja izpaust savu neatkārtojamību, negaidot par to aplausus un balvas. Visi kopīgā, vienotā, radošā iedvesmā gatavojās svētkiem, kas pēc būtības bija atgriešanās savā cēloniskajā eksistencē gan simboliskā, gan tiešā nozīmē. Individuālās eksistences galējais mērķis ir visiem kopīgs- apzināta nonākšana Radīšanas sākumpunktā, kur viss Dabā eksistējošais ir vienots kopveselumā –Dievā. Šo sajūtu ir regulāri jāapzinās, jākultivē, jāattīsta, jānostiprina caur jebkuru ikdienas norisi. Tieši ikdienas norises, to secības, kombinācijas ir tās, kas mūs padara atšķirīgus. Tātad- atšķirīgs ir katra individuālais ceļš, bet galamērķis visiem ir viens.

Latviskais – kolektīvais Pasaules redzējumus, izpratne par Visuma procesiem – ir kā ideāls, uz kuru visiem tautas indivīdiem tiekties. Un kā to sasniegt, kādā secībā, intensitātē izjust, pārdzīvot – tas ir katras personības jautājums un arī brieduma-pieredzes pakāpes jautājums. Briedums jeb viedums ir vienāds ar dzīves pārdzīvojumu un atklāsmju kvalitatīvo daudzumu. Tam ir mazs sakars ar kvantitatīvi iegūto izglītību. Tam ir sakars ar paškontroli un pašapziņu un savas Patības, Visuma eksistences jēgas izpratni.

Visuma matrica kultūras simbolos.

Jēdziens: „Visuma matrica” ir mūsdienīgs. Lai saprastu, kā tas saistās ar kultūras simboliem, ielūkosimies dažās definīcijās:

„Visums jeb Universs ir viss laiktelpas kontinuums, kurā mēs pastāvam, ieskaitot visu tajā atrodošos matēriju un enerģiju”.

„Kosmiskā telpa, reizēm saukta vienkārši par kosmosu, ir Visuma relatīvi tukšie apvidi ārpus astronomisko objektu atmosfēras. Kosmiskā telpa nav pilnīgi tukša (t.i. ideāls vakuums), bet ir aizpildīta ar elektromagnētisko starojumu, plazmu (elektroniem, protoniem un citiem joniem), kosmiskajiem stariem, mikroskopiskajām daļiņām u.c)”

„Visu eksistējošo mēdz dēvēt arī par pasauli . Lai arī mūsdienās “pasaule” gandrīz visās valodās pamatā nozīmē “Zeme”, agrāk šo vārdu lietoja, lai apzīmētu visu pastāvošo.”(www.vikipedija.lv)

Lai būtu saprotamāk – mēs varam runāt par Visuma matricu kā makrokosmu un Pasaules (Zemes) matricu kā mikrokosmu Visuma kontekstā. Par Pasaules matricu kā makrokosmu un par cilvēka matricu kā mikrokosmu.

„Matrica” – tas ir mūsdienu valodas jēdziens, kurš apzīmē sākotnējo struktūru, programmu, kas nosaka visus tālākos procesus, to norises kārtību jeb secību. Latviešu dainās šī jēdziena ekvivalents varētu būt simbols „Vaska pils”.   

Svētu rītu Dievs piedzima

Vaska pili uzbūvēja.

Jauni ļaudis veci tapa

Vaska pili neredzēja.

Zīme, kas atklāj šo jēdzienu – Dieva zīme:

Dieva kalna (Visuma) virsotnē mēs redzam trīs apļus – Dievs, Laima, Māra – Gars, matērija, svētlaime-eksistence-liktens. Šie trīs aspekti apvienojas ceturtajā – gribas aspektā, kas ir Pērkona simbols – četrstūris – pasaules laiktelpas 4 dimensijas.

Dažādu dimensiju kubu divdimensionāli attēlojumi plaknē: nulle dimensiju — punkts, viena dimensija — taisne, divas dimensijas — kvadrāts, trīs dimensijas — kubs un četras dimensijas —hiperkubs jeb teserakts. (www.vikipedija.lv)

Šis četrstūris Dieva zīmē zemāk atkārtojas dažādos palielinājumos – 10 četrstūros. Ar šo skaitli 10 mēs varam izteikt visu, kas eksistē gan mikrokosmā, gan makrokosmā (Pitagora tetraktija- pirmo 4 mazāko skaitļu summa).

Vistiešākā tēlainā asociācija šim „Vaska pils” simbolam ir ar bišu stropa kāri, kurā ir daudzi iedalījumi. Un, ja mēs pamatīgi iedziļinātos šajā zīmē, tad uzzinātu par pasaules kārtību latvieša skatījumā svarīgāko pamatprincipu – Gara un matērijas vienotību, jeb vīrišķā un sievišķā pirmsākuma vienotību, kas izpaužas vienā bišu šūnā.

Visuma likumi ir vieni un tie paši, atšķiras tikai skaidrojumi un pieejas, atkarībā no vietējām tradīcijām, kā arī laika, kultūras un ģeogrāfiskās vides īpatnībām. Šo likumu darbība matērijā latvju dainās atspoguļojas šādi:

Lēni lēni Dieviņš brauca

No kalniņa lejiņā.

Dieviņam rāmi zirgi,

Māras kaltas kamaniņas.

Visā turpmāko rakstu sērijā mēģināsim izpētīt Pasaules matricas struktūru, kas mums ir sajūtama mūsu ikdienā. Un tad jau katrs spriedīsim, vai šī struktūra patiesi ir Visuma matricas atspulgs.

Pasaules matricas struktūra dainās, kas nosaka pasaules uzskata veidošanos:

• Visuma rašanās, cēlonis, eksistēšanas nodoms.

• Lineārais un objektīvais laiks. Dabas cikli, likumības un to ietekme uz cilvēku.

• Indivīda psihiskie procesi (arhetipi, psihes simboli), liktens, dzīves jēga, dzīves uzdevums (darbs, radošais process), tikumiskās vērtības un personības mijiedarbība ar: sabiedrību (ģimene, tauta, cilvēce), Dabu (augi, dzīvnieki, dabas parādības),

• Sabiedrības (tautas, nācijas) kolektīvās apziņas vērtības, sociālā iekārta

Visuma rašanās, cēlonis, eksistēšanas nodoms.

Latvieši par Visuma rašanos daudz nefilozofē-folkloras materiālos nav pārāk daudz tautasdziesmu, kurās būtu vismaz kāda tēlaina norāde par sākumu Sākumu. Daudz vairāk par eksistences sākumu var atrast teikās.

Ieskatam un sajūtai –dažas dainas:

1.Svētu rītu Dievs piedzima

Vaska pili uzbūvēja.

Jauni ļaudis veci tapa

Vaska pili neredzēj.

2.Kas varēja to darīt

Vidū jūras kaudzi mest?

To darīja Dieva dēls,

Saules meitu precēdams.

3.Kas to teica, kas redzēja,

Ka jūrāi miežus sēja?

Tad jūrā miežus sēja,

Kad Saulīte meita bija.

4.Dieva dēlsi alu dara

Vizulīšu kanniņā,

Saules meita guni kūra

Vaska cimdi rociņā.

5.Dieviņš alu padarīja

No miezīšu graudiņiem,

Mīļā Māra raugu lika

Medū rokas mērcēdama

6.Dieviņš kannu sadauzīja

Pa vienam gabalam,

Mīļā Māra sastīpoja

Ar sudraba stīpiņām

Lasot šīs dainas, var nojaust, ka Visums kā izplatījums latviešu skatījumā ir zelta kanna – trauks jeb telpa. Vizuļi šajā kannā var būt arī visa zvaigžņotā debess. Visuma sākumā notiek vīrišķā un sievišķā principa saplūšana, tikai tad veidojas jeb radoši rodas jeb tiek radīta redzamā pasaule (kaudze vidū jūras). Sākotnējās apziņas domformas – miežu graudi tiek iesviesti Pasaules jūrā tad, kad Saules sistēma (Saule kā meita) tikai veidojās. Māra- izpaustā matērija, liekot savu attīstības raugu- universālo kustību un svētlaimes stāvokli – medu, sāk briedināt šos miežu graudus-domformas. Un no tiem šajā Pasaules dievišķajā Zelta kannā gan pats Dievs, gan Dieva dēls (individualitāte) dara alu jeb pasaules dzērienu, kuru baudot, cilvēks gan izjūt brīvību, gan arī iekļūst laimes sajūtā. Latvietis nerunā konkrēti –pirms cik gadu tūkstošiem Visums ir radies. Pietiek pateikt –„ Svētu rītu Dievs piedzima” – tātad, kaut kad viņš piedzima no nebūtības un kļuva par pašapzinošos Patību, lai apjaustu Pats savas iespējas. Vaska pils arī saistās ar noteiktu, definētu Telpu jeb izplatījumu, strukturētu daudzos stāvos, līmeņos, istabās, kambaros. Saules meita (personība) ir tā radošā, sevi apjautošā dzīvības uguns dzirkstele, kura ar savu mīlestību, prieku un sirds siltuma uguni, visdažādākā veida viļniem (skaņa, gaisma utt) caurstrāvo Pasaules Telpu –Zelta kannu.

Izpaustā Visuma eksistēšanas Nodoms vispilgtāk atspoguļojas 6.tautasdziesmā. Dievs sevi vēlējās redzēt neskaitāmi daudzās dzīvības formās(Dieviņš kannu sadauzīja….). Un katra no tām kļuva neatkarīga, patstāvīga. Taču katrai šai daļiņai tik ļoti gribas izjust Bezgalības piepildošo Vienotību, viengabalainību. Mīļā Māra – tā, kura ir Pasaules māte, ar vistīrākās mīlestības sudraba pavedieniem –apziņu, mūs visus sastīpo sākotnējā veselumā. Vienā teikumā varētu teikt, ka eksistences Nodoms ir gūt pieredzi un atgriezties sākumpunktā piepildītam, laimīgam, gandarītam ar pilnu sevis apziņu.

Šī cikla daudzkārtējo atkārtošanos latviešu tautasdziesmās simbolizē čūska, kura maļ pasaules miltus (tās pašas domformas).

Melna čūska miltus mala

Vidū jūras uz akmeņa….

Dievs mūs ir radījis par tādām būtnēm, kuras potenciāli savā apziņā var kļūt vienotas ar Viņa bezgalīgo Apziņu.

Nāc, Dieviņi , istabā,

Lielu platu mētelīti,

Lūdzu Tevi saņemies,

Šauras manas duraviņas.

Un lai šo stāvokli sasniegtu un padarītu priekš sevis kā noturīgu ir jāmācās:

• Gremdēties bezgalīgā apziņā regulāri

• Atšķirt subjektīvo no objektīvā.

• Koncentrēties ilgstoši (priekšnosacījums apziņas paplašināšanai)

• Dzīvot tikumisku dzīvi (fiziski, vitāli, emocionāli, mentāli)

Tie, kas ir sasnieguši šo apziņas stāvokli, jūt sevī biežus svētlaimes uzplaiksnījumus, dziļu mieru, bezgalīgu klusumu, milzīgu enerģiju, mīlestību, vienotību ar jebkuru pasaulē atrodamo būtni, izprot cēloņus un sekas jebkurai parādībai. Šis Diev-cilvēks izprot arī Visuma radīšanas, eksistēšanas jēgu.

Harmonija starp garīgo un materiālo, starp dievišķo un cilvēcisko, mīlestībā starp vīrišķo un sievišķo, starp atsevišķo un kopīgo, starp labo un ļauno, starp došanu un saņemšanu, starp jebkurām pretējībām, galējībām patiesi varētu būt Dieva Nodoms, radot Eksistenci. Izejot no šī, tomēr nākas secināt, ka dualitāte ir arī eksistence un neeksistence. Un tāpēc, loģisks secinājums ir, ka nav iespējama eksistence neeksistencē jeb nav iespējama nedualitāte izpaustā Visumā – 5.dimensijā, par kuru ieminējos šī raksta pašā sākumā.

Balansēšana līdzsvara punktā ir tikpat bezgalīga kā visa Eksistence. Tāpēc nevar pateikt, ka kāds cilvēks ir sasniedzis Dievapziņu tās galējā punktā. Šāda punkta nav!

Autore: Solvita Lodiņa

(raksts publicēts žurnālā Mistērija, janvāris 2013)