Šķiršanās 08.05.2013

Šķiršanās……dzīves neatņemama sastāvdaļa.

Ir patiesi grūti nonākt līdz apziņai, ka viss, kas dzīvē notiek, notiek uz labu!

Ne vieglākais temats par ko runāt, bet tā apcerēšana  nepieciešama man, lai palīdzētu sev ar to sastapties, iepazīties, pieņemt,  gūt mācību, izdarītu secinājumus  un visbeidzot iemācītos kā dzīvot tālāk pēc visa tā.

Šķiršanās mūsu dzīvēs mēdz būt dažādas, sākot no tā mirkļa, kad škiramies no siltā mātes klēpja pēc piedzimšanas, kur jutāmies drošībā, siltumā un labsajūtā, šķiršanās no skolas biedriem, kad pabeidzām skolu un dzīve turpinājās tālākās gaitās, kuras vienlaicīgi daudziem apvienojās ar šķiršanos no ģimenes, lai mācītos tālāk arodu un citas dzīves gaitas ārpus mājām, taču visu laiku nepameta sajūta, ka ir kur atgriezties, kad ir vecāki, ģimene pie kuras atgriezties, jo īpaši brīžos, kad liekas – paliek grūti vai gluži pretēji piedzīvoti prieki un gribas ar tiem dalīties. Sāpīgi ir piedzīvot tuva cilvēka aiziešanu mūžībā, pirmoreiz ar to saskāros, kad pēkšņi nomira mans mīļotais tētis. Zaudējums sākotnēji bija milzīgs, bet ar laiku, apzinoties, ka visus tas reiz piemeklēs un, kad:

„Nekas nesākas tajā brīdī, kad mēs piedzimstam un nekas nebeidzas tanī mirklī, kad mēs nomirsim” arī ar šo šķiršanos samierinājos un dzīve turpinājās tālāk.

Par tādiem šķiršanās variantiem, saukšu tos par „materiālajiem”, kad nākas šķirties no kādas mīļas, ērtas, it kā vajadzīgas lietas – nozagtas rokassomiņas, nozaudēta mobilā telefona, un tamlīdzīgām lietām pat negribu kavēties, jo tas ir TĀDS nieks, salīdzinot ar to, kas pārņēma mani, kad piedzīvoju negribētu šķiršanos no mīļotā cilvēka, vīra, drauga – visu vienā personā,  ar kuru biju iedomājusies nodzīvot līdz mirklim –“līdz nāve mūs šķirs”. Šī šķiršanās  emocionāli  līdzinās pilnīgam sabrukumam. Atvadu rūgtums šķiet pasaules gals un līdzi nes  ļoti plašu emociju gammu.

Atceroties notikumu gaitu nākas secināt, ka iekšēji domas par šķiršanos mani piemeklējušas jau dažus gadus atpakaļ, kad saskāros ar krīzi attiecības. Tad pēc visa spriežot iestājās pirmā fāzē – NOLIEGUMS. Mēs to pārdzīvosim! Viss vēl nokārtosies!

Ar to sākās mani meklējumi kā vērst visu uz labu – problēmas analīze,  izprašana, kāpēc  noticis tā, kurš vainīgs, ko darīt, kā rīkoties. Sekoja periodi, kur attiecības it kā uzlabojās un tad atkal sašķobījās. Mani vadīja mīlestība… un cerība, taču nākas atzīt, ka ar ticību bija kā bija, spēcīgas bija bailes, ka mani nemīl, ka neesmu pietiekami laba, par pašvērtējumu pat nerunājot – tas bija nokrities līdz minimumam. Taču šajā mirklī bija pārliecība, ka mīlestība uzvarēs visas nebūšanas un tas mani vadīja tālāk….līdz nākamajām attiecību krīzēm.

Klasiskā variantā nākošā emociju fāze ir DUSMAS, visbiežāk vērstas uz otru cilvēku, taču man grūti par to izteikties. Iespējams ģimenes, sabiedrības un citu ārēju faktoru ietekmē neesmu iemācījusies šīs emocijas sevī sajust, atpazīt, atzīt, pieņemt un atbrīvot. Pieļauju, ka savā ziņā neapzināti esmu no tām atbrīvojusies caur fiziskām nodarbēm, meditāciju, piedošanas mācību, kam pievērsos šajā posmā. Bet varbūt tās vēl tikai vienā jaukā dienā lauzīsies no manis ārā kā gadsimtiem vecs un ārēji šķietami dusošs vulkāns? Izdzīvojot šo fāzi, sajutu sev tuvojošos depresijas vēso elpu, kad liekas, neko vairs negribas, kad vēsums ir ne tikai tāpēc, ka aiz loga ir ziema, bet arī tāpēc, ka dvēsele salst. Un tas jau liecina par dusmām, negatīvām emocijām, kuras neesmu atbrīvojusi un kas vēl sliktāk, tās vērsušās pret mani.

Te nu vietā būtu runa par tādām ne mazāk spilgtām emocijām, kurās jūtos kā lietpratēja. Skumjas, vilšanās…viss,viss, kas vēstīja par to, ka izsapņotais par „laimīgo kopdzīvi, ģimenes ligzdiņu utt. ir beidzies. Tam visam sekoja asaru jūra, nē – okeāns…

„Skumjas rada smaguma izjūtu… Ja cilvēks uzkrājis pārāk daudz skumju, viņam var rasties dažādas veselības problēmas – emocionālajā plānā – depresija… Skumjas ir dusmu enerģija… Dusmas ir enerģija, ar ko cilvēks iesaistās dzīves cīņā….Asaras liecina par ilgi glabātām skumjām….Asaras palīdz atbrīvoties no skumjām.” (E. Rudzāte „Piedošanas mācība. Kā ar piedošanu atbrīvoties no depresijas”)

Tagad nu nākas atzīt, ka neesmu es savādāka kā citi, esmu piedzīvojusi arī šo fāzi un pateicoties dzīvesgudriem cilvēkiem, kurus esmu iepazinusi un sastapusi ejot pa šo dzīves pieredzes taku, mācos atbrīvot šīs emocijas un rezultātā pāriet pie nākamā….

SAMIERINĀŠANĀS.

Pēc Dievišķajiem likumiem – „Ģimene ir jāsaglabā līdz pēdējam brīdim, kamēr vien ir ceības, ka varētu būt labāk” (E. Rudzāte „Piedošanas mācība”)

Taču mūsu gadījumā pienāca brīdis, kad cerība izgaisa.

„Laulātiem labāk šķirties:

-ja cerību vairs nav,

– ja laulāto dvēselē ir tukšums un nepatika vienam pret otru,

– ja kopdzīvē vairs nav neviena pozitīva momenta,

– ja kopdzīve kļūst graujoša.”  (E. Rudzāte „Piedošanas mācība”)

VISS ir beidzies, pienācis brīdis, kad arī juridiski tiek noformēts mūsu šķiršanās jautājums.

„Laulību var šķirt tikai tiesa vai notārs. Laulību var šķirt tikai tad, ja laulība ir izirusi.” (Civillikuma 69. Panta 1. Daļa)

„Laulība uzskatāma par izirušu, ja nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos.” Civillikuma 71. Pants

Abi iepriekš izklāstītie likumi nepārprotami ir mani noveduši pie samierināšanās. Un pārsteidzošākais man bija tas, kad rakstot šo rakstu šī samierināšanās fāze mani pārņēma „līdz kaulam”. Pēkšņi atskārtu, ka prāts ir palicis skaidrs un viss, kas palicis sirdī, ir mīlestība, siltas atmiņas par kopā nodzīvoto laiku, par jaukajiem mirkļiem, par visu labo, ko piedzīvojām un arī slikto – pateicība  par mācību stundu, ko mūsu attiecības man sniegušas.

Nobeigumā pāri paliek jautājums:

Kāpēc pār mani nācis šis pārbaudījums, ko tas man māca?

Iepsējams, ka manā gadījumā tā ir PIEĶERŠANĀS. Tik ļoti ir gribējies, lai kāds man piederētu un kādam es piederētu, utt. Tikai pēc piedzīvotā atskārtu, ka nav nekā lielāka par BRĪVĪBU – domās, jūtās, attiecībās, it visā. Bet tik pierasti ir bjis dzīvot stereotipos, kamēr neiepazinu garīgo ceļu.

Mēs piedzimstam brīvi – mēs piederam sev,  nevienam nav tiesību šo brīvību ierobežot. Un arī man nav tiesību kādu citu ierobežot, bet esmu tikai cilvēks, kurš kļūdās, un kas pats svarīgākais, manī ir vēlme un spējas kļūdas atzīt un gūt mācību no tām un darīt visu, lai nepieļautu to atkārtošanos.

Paldies Dievam! Esmu iepazinusi dzīvi tādu kāda tā ir, piedzīvojusi emocijas tādas, kādas tās ir, esmu atvērta piedošanai un tas nozīmē, ka droši varu pāriet uz nākamo fāzi:

IEMĪLĒŠANĀS?!?!?!

Esmu gatava atkal būt laimīga! Esmu atvērta dzīvei!

Vislabāk par to būtu turpināt pēc LAIKA!

„Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.” (Z. Mauriņa)

 Autore: Laima