Kā veselīgi atbrīvot negatīvās emocijas? 25.05.2018
Amanda jautā: Radās jautājums par emociju atbrīvošanu. Man no bērnības bijis ieaudzināts savas negatīvās emocijas slēpt, jo nav pieklājīgi būt dusmīgam vai skumjam. Skatos, kā šo mācību pārņem bērni un redzu, cik tas ir nepareizi un arī no savas pieredzes zinu, cik postoši tās cilvēku ārda no iekšpuses. No otras puses redzu kā citi tuvu stāvoši cilvēki nespēj savas emocijas savaldīt un sprāgst par daudz sīkumiem. Redzu, cik šāda izlāde arī ir postoša, tāpēc nesaprotu: kā veselīgi atbrīvot dusmas/ skumjas/ vilšanās sajūtu un jebkuru citu negatīvu emociju?
Zinu, ka iepriekš ir rakstīts par to, ka vislabāk ir sliktās emocijas nemaz neuzņemt, bet pagaidām vēl neprotu to vienmēr īstenot. Viena ideja bija izlādēt emocijas kā bērnam-izdusmoties un tad tas pāriet. Ja tas ir pareizi, tad nesaprotu kā novilkt robežu, kurā brīdī dusmām jāpāriet, jo brīžam rodas sajūta, ka, ja ļauju vaļu dusmām vai skumjām, tās tikai vairojas, kļūstu arvien dusmīgāka un grūtsirdība ieilgst. Tā kā pats sevi uzkurinātu.
Elvita Rudzāte atbild: Ja negatīvās emocijas jeb stresi ir uzņemti, tad svarīgi ir sākt izprast to sniegto mācību. Tanī brīdī, kad cilvēks sāk domāt, ko viņam māca negatīvā emocija, viņš jau nomierinās. Nav pareizi emocijas atbrīvot kliedzot, jo tās patiešām tikai vairojas.
Apskatīsim piemēru, kā atbrīvot stresu dusmas.
Situācija: cilvēks ir sadusmojies uz darba devēju, kas nenovērtē viņa darbu, aizrādot par sīkumiem.
1) Sarunājieties ar stresu kā ar savu vislabāko draugu. Pasakiet stresam paldies par to, ka tas ir atnācis celt jūsu garīgās attīstības līmeni. Lūdziet tam piedošanu, ka esat stresu uzņēmis un ieslodzījis savā cietumā.
2) Domājiet paši vai lūdziet Dievam padomu, ko tieši neesat sapratis, ko dusmas māca? Konkrētajā gadījumā cilvēks nav izpratis Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu, kas māca negaidīt novērtējumu par tavu sniegumu un ar pazemību pieņemt situāciju, turpinot strādāt tik labi cik spēj.
3) Kad mācība ir izprasta, lūdziet stresam, lai tas iet projām. Iztēlojieties, kā stress no jums aiziet.
4) Lūdziet piedošanu savam ķermenim, ka ar savu stresu esat tam nodarījuši pāri.
5) Lūdziet piedošanu visiem tiem, kam ar savu stresu esat nodarījis pāri (vēlams lūgt piedošanu katram atsevišķi par konkrētiem notikumiem). Konkrētajā gadījumā lūdz piedošanu (domās) darba devējam, ka esi viņa virzienā raidījis dusmas, jo nesaprati, ka viņš ir tikai instruments Dieva rokās, lai vestu tevi pie prāta – lai tu saprastu, ka nekad neko nevajag gaidīt un, ja dod, tad dod nesavtīgi, bez nosacījumiem.
6) Piedodiet tiem, kas jūsos ir šo stresu radījuši (vēlams piedot katram atsevišķi par konkrētiem notikumiem). Konkrētajā gadījumā piedod darba devējam, ka viņš ar saviem aizrādījumiem, tevī radīja dusmas.
7) Vēlams piedot visiem pārējiem, kas dzīves laikā jūsos šo stresu ir pastiprinājuši (vēlams piedot katram atsevišķi par konkrētiem notikumiem).
8) Piedodiet paši sev savas kļūdas. Mīliet sevi!
Piezīme: Nav tik svarīgi, ko un kādā secībā jūs runājat. Pats svarīgākais ir to darīt no visas sirds.
Stresa – dusmas atbrīvošanas piemērs
1) Mīļās dusmas, paldies, ka pie manis atnācāt, lai celtu manu garīgo attīstības līmeni. Piedodiet, ka es jūs piesaistīju, bet citādi es nebūtu kļuvis gudrāks, es nebūtu sācis interesēties par garīgo pasauli, apguvis Piedošanas mācību. Es nebūtu sapratis, ka manī ir ne tikai dusmas, bet arī bailes „mani nemīl” un vainas izjūta. Paldies, ka esiet mani vedušas pie prāta. Šodien ir tā diena, kad es jūs atbrīvošu no sevis. Lūdzu, piedodiet man, ka es jūs tik ilgi turēju savā cietumā un nelaidu laukā. Diemžēl es līdz šim nesapratu, ka manī ir dusmas. Jūs savu darbu esat izdarījušas, tādēļ tagad varat būt brīvas un iet savu ceļu. Es jūs atbrīvoju no sevis. Lūdzu, ejiet savu ceļu tur, kur jums ir jāiet. (Mēģiniet domās redzēt, kā dusmas aiziet projām.)
2) Mīļais ķermeni, lūdzu, piedod man, ka es tev ar savām dusmām nodarīju pāri. Piedod man, ka tev nācās ciest tikai tāpēc, lai es kļūtu gudrāks.
3) Mīļie vecāki, es piedodu jums, ka jūs manī jau bērnībā radījāt stresu bailes „mani nemīl”, kas pārauga vainas izjūtā un pēc tam dusmās. Es zinu, ka jūs bijāt tikai mani skolotāji un apzināti nevēlējāties manī radīt šos stresus. Es jums no visas sirds piedodu jūsu kļūdas.
4) Jāpiedod visiem pārējiem, kuri dzīves laikā pastiprinājuši dusmas vai veicinājuši kļūdu pieļaušanu (vēlams piedot katru notikumu, kas palicis atmiņā).
5) Lūdzu, piedodiet man visi, kam es ar savām dusmām esmu nodarījis pāri (piedošana jālūdz katram atsevišķi par konkrētiem notikumiem).
6) Es piedodu sev, ka esmu tāds, kāds esmu. Es tikai mācos. Es esmu skolnieks, kurš no savām kļūdām mācās. Es darīšu visu, lai apgūtu mācību stundas un turpmāk vairāk nedusmotos. Es mīlu sevi! Es piedodu sev visas savas kļūdas.