Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

Pasaka par Garu 15.05.2013

Garu pasaulē dzīvoja Gars, kurš nebija apguvis mācību stundu „mīlēt bez nosacījumiem”. Viņš vairākas reizes bija iemiesojies Zemes dzīvei, izvēloties dažādus vecākus un dažādus ķermeņus, bet nekādi nespēja saprast, kā var cilvēku mīlēt bez nosacījumiem. Garam bija savi Skolotāji, kuri skaidroja iepriekšējās dzīvēs pieļautās kļūdas un neapgūtās mācību stundas. Gars teica: „Es visu sapratu, es visu zinu, ļaujiet man doties uz Zemi, lai es varētu apgūt šo mācību stundu praksē.” Gara vecākais Pavadonis atbildēja: „Tu esi ļoti nepacietīgs. Tu vēl neesi apguvis teoriju, un tev vēl nav pienācis laiks doties uz Zemi apgūt praksi, taču – tā kā tev ir jāapgūst arī pacietības mācību stunda, es tev neliegšu šo prieku. No rītdienas tu varēsi sākt izvēlēties savus vecākus un vietu, kur piedzimt. Tikai tad tu varēsi doties uz Zemi.” Gars sāka lēkāt no priekiem un steidzās atvadīties no saviem draugiem – citiem Gariem, kuri vēl tikai mācījās pie saviem Skolotājiem un vēl neplānoja doties uz Zemi. Nākamajā dienā Gara vecākais Pavadonis paaicināja Garu pie sevis un uzsāka sarunu: „Pašlaik uz Zemes valda materiālisma laikmets. Cilvēki ir aizvēruši savas sirdis mīlestībai, jo par galveno uzskata materiālo labklājību. Tev ir jāizvēlas piedzimšanas vieta, kur vislabāk varēsi apgūt mācību stundu „mīlēt bez nosacījumiem”. Es tev iesaku izvēlēties vienu no divām lielvalstīm, kuras šobrīd savā starpā naidojas – PSRS vai ASV. Es iesaku doties uz vietu, kuru sauc par Latviju. Šobrīd Latvija ir okupēta un ar varu iekļauta Padomju Savienībā, bet pēc laika tā atgūs savu brīvību. Šobrīd cilvēkiem ir darbs, bet viņi dzīvo visai trūcīgi. Pastāvošā iekārta noliedz Dieva esamību, taču cilvēki tikai izliekas, ka klausa vadoņiem. Sirdī viņi jūt, ka Dievs pastāv, tikai viņiem nav zināšanu par Dievišķo pasauli. Kad Latvija atgūs brīvību, cilvēki drosmīgāk meklēs ceļu pie Dieva. Otra iespēja ir piedzimt Amerikas Savienotajās Valstīs. Tur cilvēki dzīvo materiāli nodrošinātu dzīvi, bet savstarpējā sacensība un vēlme dzīvot arvien labāk, šos cilvēkus aizver mīlestībai un iemāca divkosību. Cilvēki apgalvo, ka tic Dievam, bet ar savu rīcību rīkojas pretēji tam, ko runā. Kuru valsti tu izvēlēsies?” Gars padomāja un sacīja: „Tu man ieteici doties uz Latviju, tāpēc es pieņemšu tavu priekšlikumu, jo tev ir labāk zināms, kur es vislabāk apgūšu mācību stundu „ mīlēt bez nosacījumiem”. Gara vecākais Pavadonis turpināja: „Vietu, kur piedzimt, tu esi izvēlējies, nu pienācis laiks izvēlēties vecākus. Tagad ieskaties kristālā. Tu šobrīd redzi ģimeni, kura smagi strādā. Viņi par tevi rūpēsies, bet tu nesaņemsi mīlestību, jo viņi to būs atstājuši darbā. Tev būs jāiemācās viņiem piedot viņu aizņemtību un jāatver sava sirds mīlestībai. Parādīšu citu ģimeni – viņi šobrīd ir aizrāvušies ar komunisma celšanas idejām. Arī viņiem nebūs laika tevi mīlēt, jo galvenais, ko viņi mīlēs, būs Ļeņins un viņa idejas. Viņi pilnībā noliegs Dievu. Tev, dzīvojot pie šiem vecākiem, būs jāiemācās viņus iemīlēt bez nosacījumiem un atvērt savu sirdi Dieva mīlestībai. Un tagad palūkojieties uz šiem diviem jauniešiem. Viņi vēl nav precējušies, ir pavisam nabadzīgi. Sieviete ir iemīlējusies vīrietī, bet vīrietis sievieti nemīl. Viņš ir kopā ar viņu pienākuma pēc, jo sieviete glāba viņa dzīvību. Viņi apprecēsies, bet nebūs laimīgi, jo vīrietis nemīlēs savu sievu. Viņš klusībā visu dzīvi mīlēs citu sievieti. Vīrietis tic Dievam, bet sieviete netic. Vīrietis ir alkatīgs, tāpēc nespēs pieņemt tevi tādu, kāds tu būsi. Sieviete tevi mīlēs bez nosacījumiem. Kad tu iesi pie viņiem, viņi uzreiz tevi nepieņems. Neskatoties uz to, es tev iesaku izvēlēties šos vecākus, jo viņi vislabāk tev iemācīs mīlēt dzīvi, Dievišķo pasauli un palīdzēs apgūt mācību stundu – mīlēt bez nosacījumiem. Kurus vecākus tu izvēlies?” Gars atbildēja: „Es uzticos tavai izvēlei, jo zinu, ka tu zini labāk, kuri vecāki man vislabāk palīdzēs apgūt mācību stundu – mīlēt bez nosacījumiem.” Tad vecākais Pavadonis Garam uz pleciem uzlika spārnus un teica: „Laimīgu ceļu, uz drīzu redzēšanos!”  

     Gars lidoja pie saviem jaunajiem vecākiem, kuri nebija precējušies. Te priekšā viņš ieraudzīja lielas durvis. Durvis bija ciet. Gars mēģināja tās atvērt, bet viņam neizdevās. Tad viņš durvīs ieraudzīja atslēgas caurumu, caur kuru viņš veikli ieslīdēja telpā – tā bija mātes dzemde. Gars viegliņām, netraucējot vecākiem, iemanījās starp vecāku augumiem un sajuta patīkamu siltumu – viņš bija iekārtojies mātes dzemdes vissiltākajā vietā un gaidīja, kad vecāki atklās viņa esamību. Kad māte uzzināja par grūtniecību, viņa bija pavisam nelaimīga. Viņa zināja, ka vienai audzināt bērnu būs ļoti grūti, jo bija ļoti nabadzīga. Viņa sajuta kaunu, ka nebija pratusi izsargāties no grūtniecības. Kad viņa ziņu par negaidīto grūtniecību pateica savam draugam, viņš uzreiz atbildēja, ka tēva lomai vēl nav nobriedis. Gars izcieta milzīgas sāpes, lūdzās mātei, lai netaisa abortu, bet māte nedzirdēja savu bērnu. Sieviete devās uz slimnīcu un iztaisīja abortu.  

     Gars atgriezās Garu pasaulē, kur viņu jau sagaidīja vecākais Pavadonis un teica: „Es tevi jau brīdināju, ka viņi tevi uzreiz nepieņems. Aborta laikā tu izcieti tādas sāpes, kādas pats reiz biji radījis savam bērnam iepriekšējās dzīves laikā, kad atbrīvojies no nevēlamas grūtniecības. Tagad tu redzēji, cik tas ir nepatīkami un sāpīgi, ja tevi nogalina paša vecāki. Neskatoties uz to, tev būs jāiemīl šie vecāki, jo tā tu sāksi mācīties mīlēt bez nosacījumiem un attīstīsi pacietību. Piedod saviem vecākiem viņu kļūdas un gatavojies vēlreiz atgriezties pie viņiem.”

    Gars bija pavisam nelaimīgs, bet neko nevarēja darīt, jo pats bija izvēlējies šādus vecākus. Gars pacietīgi sāka piedot saviem vecākiem, ka viņi nogalināja viņa izvēlēto ķermeni. Pēc vairākiem mēnešiem vecākais Pavadonis paaicināja pie sevis Garu un teica: „Ir pienācis laiks. Tev vēlreiz jādodas pie izvēlētajiem vecākiem. Tagad viņi tevi pieņems, un tu varēsi apgūt nepieciešamās mācību stundas, kuras tavi vecāki, pieļaujot dažādas kļūdas, tev mācīs.” Vecākais Pavadonis iedeva Garam spārnus, un Gars aizlidoja pie vecākiem. Kad māte uzzināja, ka atkal ir stāvoklī, viņa teica draugam: „Šoreiz es vairs netaisīšu abortu. Ja vēlies būt kopā ar mani, tad mums jāprecas. Ja nevēlies, es bērnu audzināšu viena.” Draugs piekrita laulībām. Tomēr bērna Gars juta, ka tēvs to nemīl, un tas viņa vēl nedzimušajā ķermenī radīja stresu „bailes mani tēvs nemīl”. Kad piedzima bērniņš, tas bija puisītis, kuru nosauca par Rūdi. Rūdis auga, vecāki par to rūpējās, bet visvairāk par viņu rūpējās māte. Tēvs pildīja tikai savu pienākumu un pārsvarā laiku pavadīja strādājot. Rūdis redzēja, ka māte bieži raud un saprata, ka vecāku kopdzīvē nav saskaņas.

     Kad Rūdis sāka iet skolā, viņš bija ļoti palaidnīgs. Tas satrauca māti, bet tēvam tas bija vienaldzīgi. Rūdis redzēja, ka tēvam viņš ir vienaldzīgs, un tas radīja sāpes Rūda Dvēselē, palielinot stresu „bailes mani tēvs nemīl”. Pieaugot Rūdis bija kļuvis par ļoti izskatīgu vīrieti, kurš patika daudzām sievietēm. Tajā laikā Latvija ieguva neatkarību no Padomju Savienības, un daudzi cilvēki sāka apmeklēt baznīcu. Arī Rūda tēvs, bet māte atteicās to darīt. Rūdis, lai izpatiktu savam tēvam, arī sāka apmeklēt baznīcu. Tajā pašā laikā viņš sāka draudzēties ar skaistu sievieti, kura negaidīti palika stāvoklī. Sieviete pateica, ka abortu netaisīšot, un Rūdis, baidoties no grēka un pienākuma vadīts, nolēma sievieti precēt. Piedzima dēls. Rūdis nemīlēja savu dēlu, jo tas bija izjaucis visus viņa nākotnes plānus par mācīšanos augstskolā un karjeru darbā, kā arī sieva vairs viņam nešķita tik pievilcīga. Dēls pieaugot juta, ka tēvs viņu nemīl, un to ļoti pārdzīvoja. Viņš centās labi mācīties un citādi iegūt tēva atzinību, bet Rūdis vienmēr atrada par ko savu dēlu kritizēt. Sieva centās izpatikt Rūdim, bet Rūdis vairāk skatījās uz citām sievietēm. Rūdis bija neapmierināts ar savu sievu, jo saskatīja viņā daudz nepilnību. Savu dēlu viņš salīdzināja ar draugu dēliem. Viņam šķita, ka draugu dēli ir veiksmīgāki sportā un mācībās.

    Negaidīti ar sirdstrieku nomira Rūda tēvs. Rūdis sēdēja pie mirušā tēva gultas un raudāja, jo nekad nebija tēvam pateicis, ka mīl viņu, neskatoties uz to, ka tēvs pret Rūdi vienmēr izturējās vēsi. Tā raudot pēkšņi viņš saprata, ka arī viņš nekad nav mīlējis savu dēlu un sievu. Rūdis apglabāja tēvu un sāka interesēties par savu dēlu. Pamazām barjera starp Rūdi un viņa dēlu mazinājās. Rūdis dēlā redzēja sevi un ar to lepojās. Dēls bija tik laimīgs, ka tēvs beidzot viņu atzīst. Pamazām Rūdis mainīja arī attieksmi pret sievu, iemīlot sievas trūkumus. Attiecības starp Rūdi un sievu uzlabojās, un vecumā neviens vairs nevarēja pateikt, ka jaunībā starp abiem valdījušas vēsas attiecības.

     Rūda dēls laimīgi apprecējās, un viņam piedzima trīs bērni. Rūdis ļoti mīlēja savus mazbērnus. 80 gadu vecumā Rūdis kādu rītu vairs nepamodās. Viņa Gars atgriezās Garu pasaulē. Tur viņu sagaidīja vecākais Pavadonis un teica: „Man prieks, ka tu saprati mācību stundu – mīlēt bez nosacījumiem, iemācoties mīlēt savu tēvu, dēlu un sievu. Tagad ir pienācis laiks apgūt jaunas mācību stundas…”.

Pasaka mums māca, ka pirmo stresu „bailes mani nemīl” ķermenis jau uzņem mātes miesās, ja sajūt, ka kāds no vecākiem viņu nemīl. Stress „bailes mani nemīl” pieaug dzīves laikā, ja dzīves situācijas apstiprina, ka kāds no vecākiem, piemēram, pasakā tas bija Rūda tēvs, tevi nemīl. Rūda mācību stunda bija iemācīties mīlēt bez nosacījumiem, t.i., pieņemt un iemīlēt tēva, sievas un dēla trūkumus. Sākumā Rūdis atkārtoja tēva kļūdas, bet, zaudējot tēvu, saprata viņa kļūdu mācību un mainīja savu attieksmi pret sievu un dēlu. Tā kā Rūdis apguva savu mācību – mīlēt bez nosacījumiem, tad Dievs viņam ļāva nomirt pavisam viegli – miegā.

Ja arī jūs esat pieļāvuši līdzīgas kļūdas, jums ir dota iespēja tās labot. Lūdziet piedošanu tiem, kuriem esat nodarījuši pāri, un tagadnē mainiet savu attieksmi. Tad jūs saņemsiet Dieva žēlastību. Turpmākā dzīve būs pavisam citāda – bez ciešanām.

Autore: Elvita Rudzāte