Kā es atbrīvojos no vēlmes izpatikt 22.05.2013
Tas sākās pirms, aptuveni, 6 gadiem. Man radās iespēja pakāpties pa karjeras kāpnēm un protams, tas likās interesanti un izaicinoši. Sākumā apguvu visu lēnām un pakāpeniski, bet vēlāk šis amats mani ierāva tādā kā papīru, pienākumu un atbildības virpulī. Jutos par visu personiski atbildīga, noguru, jo naktīs slikti gulēju – domāju par darbu. Skatoties no šodienas skatu punkta varu izsekot kā visi lēnām man „uzrausās uz pleciem”. Priekšnieks sākumā ieteica kādus darbus, bet vēlāk diezgan kategoriski norādīja uz problēmām, kas man jārisina. Kolēģe rīkoja sapulci pēc sapulces un vēl sapulces par to, ka jātaisa sapulces….. Papīra kalni, birokrātija, pārbaudes, akreditācijas, pārrunas, konfliktu risināšana, ikdienas darbi, dienas koordinēšana iestādē…..
Kā es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā?
- Pasliktinājās veselība, bet nedrīkstēju slimot – regulāri izstaigāju saslimšanas (jo es taču esmu neaizstājama);
- Iestājās pilnīgs bezmiegs naktīs no 3.oo-5.oo – miega bads;
- Kļuvu īgna, neiecietīga;
- Par sīkumiem varēju sākt raudāt un krist izmisumā;
- Garderobē bija tikai melnas drēbes;
- Pie katra telefona zvana sarāvos, jo pirmā doma, ka zvana kāds darba biedrs, kuram kārtējo reizi ir „jāizpalīdz”;
- Rītos sāku saprast, ka ienīstu iet uz darbu;
- Pirmdienas rītā ilgojos pēc piektdienas pēcpusdienas;
- Arī brīvajās dienās nespēju nedomāt par darbu;
- Sāku saprast, ka man nepatīk tas ko es daru.
Kā es mainīju savu dzīvi?
Es uzdevu sev jautājumu KĀPĒC? Kāpēc es to daru? Kāpēc man to vajag? Izrādījās, ka to vairāk vajag citiem, ne man….. Radiem patika, ka man ir statuss – direktora vietniece, kaimiņi mani pazemīgi sveicināja, padotajiem patika labā priekšniece, kura visu izkārtoja pēc katra vēlmēm un vajadzībām, priekšniekam patika darbiniece, kura visu izdara perfekti, vienmēr laikā un īpaši viņu neapgrūtina ar lūgumiem pēc palīdzības. Vai es tik daudz gadus mācījos savu profesiju, lai darītu pavisam ko citu? Man patīk komunikācija ar cilvēkiem – bērniem, jo esmu skolotāja nevis administratore, dispečere, grāmatvede….
Sāku savu atkāpšanās ceļu – jau laicīgi brīdināju priekšnieku par saviem nodomiem (viņš nenoticēja, jo domāja, ka man ir vājuma brīdis no pārslodzes). Sāku sakārtot visas lietas un lēni izvākties no kabineta. Šī atkāpšanās man prasīja gadu. Mani mocīja vainas sajūta, sirdsapziņas pārmetumi – ko citi padomās un tā jau neviens nedara…
Kāda bija citu reakcija?
- Spiediens no kolēģu puses – nedari to!!! Ko mēs bez tevis darīsim??? Mums būs beigas…
- Priekšnieks vairakkārt aicināja palikt un pārdomāt;
- Radi šausminājās, ka es zaudēšu posteni un statusu;
- Paziņas bija neizpratnē, ka karjerā speru soli atpakaļ;
- Vīrs uztraucās, ka mana alga samazināsies uz pusi.
Es neatkāpos un iemācījos pateikt vēl vienu vārdu – NĒ!!! Tas bija ļoti grūti, jutos tiešām riebīgi, bet kāda iekšējā balss man teica, ka daru visu pareizi.
Tad pienāca diena, kad atgriezos pie sava iepriekšējā amata, ar uz pusi mazāku algu, ar brīvu laiku, kurš pēkšņi parādījās, ar telefonu, kurš klusē, ar kaimiņiem, kuri vairs nesveicina un sapulcēm uz kurām vairs nav jāiet.
Kā es tagad jūtos?
BRĪNIŠĶĪGI!!!
Es vairs neslimoju (pat iesnas man gada laikā ir bijušas 1x uz 2 dienām).
Man atkal atliek laiks adīt, gleznot, lasīt.
Manā garderobē ir krāsas.
No rīta mostos ar baudu un ar prieku dodos uz darbu.
Naktīs labi guļu.
Mācos to kas patīk man nevis ko vajag citiem (esmu Sokrata tautskolā ).
Varu smieties, jokot un neesmu vairs īgna.
Manī atgriežas radošums – rodas jaunas idejas, kuras varētu īstenot.
Ja pie manis pienāk kāds un par katru cenu vēlas deleģēt kādu darbu vai uzdevumu, tad es droši saku – NĒ un jau vairs no tā nekaunos un arī sirdsapziņa mani pēc tam vairs neurda. Īstenībā ir palicis ļoti maz tādu cilvēku, kuri nāk pie manis ar saviem „uzdevumiem”. Ja izskan kāds lūgums, tad tas ir pamatots un tāds, kurš man nav apgrūtinājums, bet padodas viegli. Ja mani aicina uz pasākumiem un sapulcēm, tad es kategoriski norādu laiku, cik ilgi varu tajā pavadīt, lai izvairītos no „tukšu salmu kulšanas” un liekas laika „nosišanas”. Ja pasākums ievelkas, tad spēju noteiktajā laikā piecelties un aiziet. Sākumā tas izraisīja neizpratni dažos kolēģos, kuri mīl garumgaras sapulces ar tukšu pļāpāšanu ne par ko, bet tagad tas ir piespiedis strādāt konstruktīvi. Tagad esmu droša, ka pie manis nāk tikai tie, kuriem patiešām to vajag.
Ja man kāds jautā kādas ir manas prioritātes dzīvē es droši atbildu – ģimene, mājas un mani mīļie…. Un ar smaidu noskatos uz niknu kolēģu reakciju ar strupi izmestu „es to nevaru atļauties…” un aizcirstām durvīm.
Es esmu lepna, ka es to varu atļauties. Un varu atļauties uzdot jautājumu Kāpēc? Un lepni pateikt Nē!, ja tas ir vajadzīgs.
ES MĀCOS BŪT BRĪVA!
Autore: Anda