Draudzība 28.05.2013

Sākšu ar atzīšanos, ka esmu izdzīvojusi draudzības krīzi un tagad pamazām rāpjos no tās laukā, uzzinājusi ļoti daudz ko par savām tumšajām pusēm, savām negatīvajām un arī pozitīvajām īpašībām. Laikam pats skumjākais ir tas, ka sapratu, ka es nemāku uzturēt draudzību ilgtermiņā. Tāpēc esmu tur, kur esmu.

Man šī krīze nesākās vienā dienā. Tā brieda jau ilgi. Ik gadu spilgtākais krīzes moments bija Jāņu laiks, kad mana neapmierinātība un vēlme pēc pārmaiņām bija visnegantākā, jo manī bija tāds nemiers, ka galva plīsa pušu. Tad nu pirms diviem gadiem visiem saviem draugiem pateicu, ka es negribu ar viņiem svinēt Jāņus kopā. Manī tas radīja tādu atvieglojumu! Izrādās, mana problēma bija būt godīgai pret sevi un nejusties vainīgai par savu godīgumu, kas, protams, tika pārbaudīta. Vēl es sajutu, ka jebkuru draugu tikšanos laikā mēs runājam par visu, tikai ne par sevi. Jo biežāk tikāmies ikdienā, jo tālāka es jutos. Manī aizvien virmoja šī sajūta, ka man pietiktu ar vienu, bet patiesu draugu, nevis ar 10 draugu baru, kas par mani neko īsti nezina. Šķita, ka pietiek, ir jābeidz sevi mānīt. Man bija sajūta, ka draudzības jūtas manā un draudzeņu starpā ir beigušās, bet retas tikšanās, kas bija samocītas, uzturēja šīs attiecības pie šķietamas dzīvības, bet nesniedz man piepildījumu jau ļoti ilgu laiku. Draudzības krīzes sākumā man šķita, ka draugi ir tie sliktie un ļaunie, kas no manis novērsās, kad manā ģimenē sākās grūtie laiki. Bet kā tautā saka: „Nav dūmu bez uguns”, un šāda krīze bija absolūti likumsakarīga un pat paredzēta manā izaugsmes ceļā, jo patiesībā tā krīze bija manī pašā, manās vērtības un uzskatos, kas tad ir draudzība.

Visa draugu situācija pasliktinājās, kad manā ģimenē bija grūti laiki. Abpusēji ar draugiem attālinājāmies arvien vairāk un vairāk. Pilnīgi viena bez draugiem es sevi sajutu pēc pāris mēnešiem. Tieši tik maz vajadzēja, lai deviņu-desmit gadu ilgā draugu pleca sajūta pazustu pavisam, it kā tā nekad nebūtu bijusi.

No draugu bara īpaši tuvas man bija divas draudzenes, bet arī viņas, uzklausot mani, bija pret mani, mani neuzklausīja un neatbalstīja grūtā brīdī, tikai pagrieza muguru. Tas manī radīja neizmērojami lielu tukšumu un vientulības sajūtu. Ar laiku es sapratu, ka man šī situācija māca rast ticību sev, atrast to spēka centru sevī un nesaplūst ar drauga spēka centru. Tanī pašā laikā vajadzības brīdī dalīties ar savu draugu spēkā un atbalstā, ja viņam tas ir nepieciešams. Tā man ir ļoti vērtīga atziņa!

Kad ir pagājis laiks un vētra ūdens glāzē norimusi, un emocijas apzinātas, es redzu, ka šī draudzības krīze bija man vajadzīga, lai paskatītos acīs visām tām lietām, kuras es negribēju ieraudzīt un atzīt sevī, un ar kurām es ilgstoši negribēju strādāt, jo vienmēr bija kaut kas svarīgāks. Kaut vai tas, cik labi es pati protu otru cilvēku atbalstīt. Vienmēr ir vieglāk pateikt teorētiski gudru frāzi, nekā tiešām no sirds atbalstīt bez moralizēšanas un nosodīšanas. Vienkārši klusējot būt otram blakus spēt sniegt atbalstu. Tagad es zinu, ka tā ir māksla, un es jau kādu laiku vēroju cilvēkus man apkārt, kā viņi atbalstu otru vai neatbalsta, un tāpat kā es ir tikai ceļā, lai kādreiz to iemācītos.

Tagad es sev varu noformulēt, ko man nozīmē draudzība ar otru cilvēku. Tā nozīmē došanas un ņemšanas likuma ievērošanu; godīgumu un atklātību; sava patiesā ES parādīšanu, nekaunējoties no tā; kopā pavadīti neviltotas sirsnības pilni mirkļi un uzticēšanās. Jāatceras, ka katram draudzība nozīmē kaut ko citu. Un mums vienmēr jāatceras šī vienkāršā patiesība.

Interesanti, ka pa visu šo grūto draudzības krīzes laiku man ne reizi neienāca papētīt šo jautājumu no astroloģijas puses. Līdz pavisam nesen, kad jau gāju ārā no draudzības bedres, es iedomājos par astroloģisko skatījumu. Jā, laikam jāsaka diemžēl esmu šo savu dzīves gadu dzīvojusi kā pēc grāmatas – neesmu varējusi pacelties pāri tam, ko jau kaut kad manas dzīves sākumā paredzēja Kosmoss.

Nesen bibliotēkā atradu grāmatiņu tieši man – Valerio Albiseti „Būt draugiem vai uzturēt draudzību”, kurā autors lasītājam palīdz saprast, kas ir patiesa draudzība. Man viņa grāmata palīdzēja salikt visu „puzli” un dziļāk izprast savas rīcības motīvus un nonākt pie vērtīgām atziņām:

1)      par šaubu spēku: kolīdz Tu sāc apšaubīt sevi, top saindēti pat vislabākie nodomi;

2)      par to, ka draudzēties dažiem cilvēkiem, piemēram, man, ir jāmācās. Lai drīkstētu sacīt „man ir draugi”, ir jāprot būt draugam. Kļūt par draugu, kļūt atvērtam draudzībai;

3)      es biju pārstājusi dzīvot, jo dzīvot nozīmē cīnīties un riskēt. Tagad es cenšos izturēt šo pārbaudījumu – gan draudzībā, gan savā ikdienas dzīvē;

4)      draudzībā es kaunējos pārbaudīt sevi, izrādīt savas vājības, saņemt kritiku.

5)      draudzība nenozīmē kompromisu! „Draudzībā pienāk brīdis, kad cilvēkam jāizšķiras: vieglais un ērtais izvairīšanās ceļš un kompromisu pieņemšana vai daudz grūtākais un smagākais patiesuma, īstuma un atbilstības ceļš”.

Katrs no mums ir oriģināldarbs, nevis kaut kāda kopija. Atcerēsimies, ka ikviens nācis uz zemes, lai izpildītu uzdevumu, misiju, lai arī kāda tā būtu. Viens no maniem uzdevumiem ir iemācīties draudzēties. Pirms es draudzējos ar citiem, ne mirkli nedrīkstu aizmirst, ka vispirms ir jābūt draugam pašam sev.

Autore: Aija