Sirds slimību cēloņi 08.06.2013

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Sirds medicīnas skatījumā

Sirds (latīņu valodā Cor) ir asinsrites sistēmas centrālais orgāns, kas dzen asinis pa lielo un mazo asinsrites loku. Sirds atrodas krūškurvī virs diafragmas.  

Sirds garums ir 12—13 cm, platums 9—10,5 cm, biezums 7—8 cm, tās masa vīriešiem vidēji 300 g, bet sievietēm apm. 250 g.

Nepārtraukta starpsiena sirdi sadala 2 daļās — labajā un kreisajā. Pa labo plūst venozas, pa kreiso — arteriālas asinis. Katrai sirds pusei ir savs priekškambaris un kambaris. Starpsienā starp abiem priekškambariem embrionālajā periodā ir ovāla atvere, kas pēc dzimšanas aizaug, pārvērzdamās ovālajā bedrītē. Dažreiz tā neaizaug, tad jaundzimušajam venozās asinis sajaucas ar arteriālajām asinīm un no kreisā priekškambara caur kreiso kambari nonāk lielajā asinsrites lokā. Šo defektu novērš ar operāciju. 

Sirds labajā priekškambarī pa augšējo un apakšējo dobo vēnu ieplūst venozas asinis no lielā asinsrites loka, bet kreisajā priekškambarī pa plaušu vēnām arteriālas asinis no plaušām.

Sirds garīgajā skatījumā

Sirds ir mīlestības orgāns. Ja jums kaut kas nav kārtībā ar sirdi, tas nozīmē, ka mīlestības jomā kaut kas nav kārtībā – mēs nevaram mīlēt tā, kā gribētos. Bet, ja mēs saprotam, ka citi šo situāciju nevar mainīt, tad mēs paši varam visu izdarīt. Ja es atbrīvoju savu vēlmi saņemt mīlestību, tad tajā brīdī mīlestība kļūst par nepieciešamību, es pārstāju gribēt mīlēt un tikai no tā es jau mīlu, tāpēc, ka bez mīlestības nevar eksistēt.

Sirds pēc izskata atgādina divstāvu māju. Pirmais stāvs domāts zemes dzīvei, bet otrais stāvs – garīgajai dzīvei. Tas nozīmē, ka problēmas sirds kambarī ir saistītas ar privātīpašniecisku mīlestību, bet problēmas priekškambarī ir saistītas ar garīgo mīlestību. Zemes jeb laicīgo vēlēšanos sekas ir redzamas sirds kambarī. Garīgo vēlēšanos sekas, t.i., ilūzijas, ir redzamas priekškambaros. Kas vēlas kļūt laimīgs vīrišķīgā veidā (ar spēku), tas ievaino kreiso sirds pusi un otrādi, kas vēlas kļūt laimīgs sievišķīgā veidā (ar emocijām), tas ievaino labo sirds pusi.

Vesels cilvēks būs tad, ja gan sievišķā, gan vīrišķā enerģija būs līdzsvarā. Tas, kurš mīl abus vecākus, tam sirds ritms ir 70 sitieni minūtē.

Sirds ritma traucējumus izsauc bailes izrādīties vainīgam, t.i., sākotnējā aritmijas attīstības enerģija ir bailes kļūt par vainīgo.

Sirds aritmija rodas, kad cilvēks nav spējīgs būt pats, nevar darīt to, ko grib, bet ir spiests darīt to, ko no viņa pieprasa apkārtējie. Skaidrāk izsakoties, aritmija rodas, kad cilvēks mīl mērķtiecīgi – kad aiz mīlestības cenšas izpildīt tuvāko vēlēšanās, vēlas tos aplaimot. Ritma traucējumi nebeidzas, kamēr cilvēks cenšas aplaimot tos, kuri vēlas kļūt laimīgi, bet tomēr nekļūst, jo tas nav iespējams, jo cilvēks nevar otru cilvēku padarīt laimīgu.

Lai labāk izprastu aritmiju, iztēlojieties zirgu, kurš ved kalnā smagu vezumu. Ja zirgs varētu izlemt, viņš vezumu vestu pa daļām, bet ne visu uzreiz. Ja zirgs prastu runāt, viņš pateiktu saimniekam: „Atļauj man atpūsties pirms rāpšanās kalnā. Dod laiku un parādi man savu mīlestību. Arī iestiprināties man nekaitētu. Un pēc izpildīta darba neaizmirsti pabarot mani un ļauj tā pailgāk atpūsties, lai man varētu atjaunoties spēki un būtu griba doties tālāk.”

Daudzi cilvēki dzīvo pastāvīgā spriedzē, gaidot to, kas varētu notikt, un ja tas tiešām notiek, par vainīgu viņi uzskata sevi, jo nespēja novērst slikto, savukārt no tā viņi secina, ka viņi nebija pietiekami gudri un apķērīgi. Cilvēks, kurš dzīvo ar tādu domāšanu, visdrīzāk sūdzas par pastāvīgu tahikardiju, kura liks par sevi manīt aizvien vairāk pie vismazākās piepūles. Tahikardija ir bailes būt vainīgam, un šīs bailes dzen mūsu sirdi, kamēr neizdzīs no sirds visu dzīvības sulu.

Ja cilvēkam pulss ir mazāks par 50 sitieniem minūtē, tas nozīmē, ka viņš pastāvīgi sevī nes vainas izjūtu. Ja pulss ir palēnināts, sirds cilvēkam sauc: „Nomet no sevis vainas izjūtu”. Medicīnā palēnināts sirds ritms saucas bradikardija.

Ja sirds skrien pārāk ātri (80-90-100 sitieni minūtē), tas nozīmē, ka sirds saimnieks naktīs neguļ nepadarīto darbu dēļ.

Sirds somiņa jeb perikards izsaka ar mīlestību saistīto atbildību, t.i., cilvēks mīl aiz atbildības, jo tā ir pareizi. Pienākums mīlēt ierobežo neierobežoto mīlestību jeb iesloga to. It kā sirds būtu ievietota slēgtā kārbā, un kārbai jāsaplīst, lai mīlestība no jauna varētu izplūst ārā. Tātad mīlestība neplūst brīvi, bez piespiešanas. To izsaka perikarda saslimšana.

Miokardīts jeb sirds muskuļu iekaisums nozīmē, ka mīlestības deficīts ir novārdzinājis sirds čakru. Cilvēks visu savu mūžu mokoši gaida, lai tieši viņam no sirds tiktu sacīts: „Es tevi mīlu.” Arvien gaida un gaida, bet pašu vajā stress: „Es neesmu mīlestības cienīgs.” Tas kavē šo jūtu izpausmi vārdos, aizšķērsojot vārdiem ceļu. Gaidas ir sirds čakras stress. Mīlestības gaidīšana var kļūt par alkatību.

Pastāvīgi nospiedoša sajūta, kuru izsauc tas, ka kaut ko gaida no citiem, pakāpeniski pāraug sirds slimībā, kuru neizbēgami pavada asinsapgādes traucējumi visā ķermenī. Vilšanās, ka vēlmes nepiepildās, ievaino gludos muskuļus gremošanas traktā un traucē gremošanu.

Samierinoša mīlestības un vēlmju piepildīšanas gaidīšana taupīgam cilvēkam, kurš domā, ka arī viņam kādreiz uzsmaidīs laime, izsauc viņā pastāvīgu sirds muskuļu samazināšanos līdz brīdim, kad sirds vairs nespēj strādāt. Stāvoklis, kad cilvēks samierinās ar bezizejas situāciju, kuru izjūt taupīgs cilvēks, izsauc sirds muskuļu atslābšanu. Bezizeja pāraug bezjēdzības izjūtā. Bezjēdzība ir stress, kas izsauc palielinājumu. Mīlestības bezjēdzības izjūta pret kādu noved pie sirds palielināšanās. Jo lielāka sirds, jo sliktāk aizveras sirds vārstuļi, kā dēļ asins netek pa asinsvadiem tālāk, kā tas nepieciešams dzīvei. Ja cilvēkam domās dzīve nevirzās uz priekšu, tad viņa asinis, izejot caur sirdi, arī necirkulē tālāk. No asins sastinguma sirdī sirds kļūst vēl lielāka pēc izmēra. Cilvēkam veidojas sajūta, ka sirds kļūst arvien smagāka. Ja cilvēks izjūt šausmas un vilšanos, ka viss ir beidzies, ka tālāk nekā nebūs, cilvēks var arī nomirt.

 Autore: Elvita Rudzāte