Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.
Infarkts (miokarda) medicīnas skatījumā
Infarkts (miokarda) (Latīņu val.: infarctus myocardii) ir sirds muskulatūras daļas pamirums nepietiekamas asins pieplūdes dēļ. Galvenais infarkta (miokarda) cēlonis ir sirds vainagartēriju ateroskleroze. Ja aterosklerozes process stipri pārveidojis kādu vainagartērijas zaru, sirds muskulatūra nesaņem pietiekami daudz skābekļa. Gan aterosklerozi, gan arī infarktu (miokarda) veicina vieni un tie paši faktori: mazkustīgs dzīves veids, sasprindzināts garīgs darbs, pārmērīgs uzturs, it īpaši dzīvnieku tauku daudzums uzturā, paaugstināts asinsspiediens un smēķēšana.
Arī pārliecīga fiziska piepūle var būt kaitīga, jo tad sirds muskulatūrai vajag vairāk skābekļa, ko aterosklerozes pārveidotās vainagartērijas nespēj pievadīt. Vairāk skābekļa sirds muskulatūrai vajag arī uztraukuma brīžos, jo tad virsnieru dziedzeri spēcīgāk izdala hormonus adrenalīnu un noradrenalīnu, kas paātrina sirds muskulatūras vielmaiņu un palielina vajadzību pēc skābekļa.
Visbiežāk infarktu (miokarda) rada kāda vainagartērijas zara tromboze. Tikai retos gadījumos infarkts (miokarda) rodas bez trombozes. Tad tā cēlonis ir ilgstošas spazmas. Infarkta (miokarda) lielums var būt dažāds: no dažiem mm diametrā līdz plašam sirds muskulatūras atmirumam, kas aizņem lielu daļu kreisā kambara sienas. Ja infarkts (miokarda) sniedzas cauri visai sirds muskulatūrai no endokarda līdz epikardam, var rasties sirds plīsums.
Infarkta (miokarda) galvenā pazīme ir stipras sāpes sirds apvidū, kas rodas samērā pēkšņi un saistās ar baiļu izjūtu. Sāpes parasti izstaro uz kreiso plecu, kreiso roku vai kakla kreiso pusi, bet var izstarot arī uz krūšu labo pusi, pakrūti vai vēderu. Dažreiz infarkts (miokarda) rodas bez sāpēm, manāma tikai smaguma izjūta vai spiediens sirds apvidū. Var būt arī liels nespēks, elpas trūkums, reibonis un ģībonis. Nereti infarkts (miokarda) sākas ar sirds ritma traucējumiem.
Infarkts (miokarda) garīgajā skatījumā
Infarktsrodas no ļoti lielām bailēm izrādīties vainīgam. Ja cilvēks sirds dziļumos nodarbojas ar sevis pašattaisnošanu, ja meklē vainīgos un aplej tos ar žulti, ja bailēs meklē izeju un iztēlē zīmē briesmīgas bildes par nākotni, tas arī noved pie sabrukšanas.
Vainas izjūta tā vai citādi noved pie sirds saslimšanas. Sākumā ir tikai nogurums, vēlēšanās vairāk atpūsties, bet kā par nelaimi rodas daudzi nepadarāmi darbi. Pēc tam papildus nogurumam parādās smaguma sajūta krūšu rajonā. Tas samazina darba spējas, bet šāds cilvēks vairs nespēj darīt labo tik daudz, cik gribētos, tāpēc viņš ir neapmierināts ar sevi, jo vairs nespēj kalpot ģimenei un sabiedrībai pilnā apjomā. Nemanāmi pieaug apvainojumi, kas ir cēlonis citu apvainošanai. Spēki turpina samazināties.
Ja pēc pirmā infarkta, kas cilvēkā mēģina atjaunot vēlēšanos dzīvot, viņam pilnīgi zūd šī vēlme, viņu piemeklē jauns infarkts, un cilvēks dodas uz viņsauli, jo viņš tā ir gribējis.
sending...
