Mans ceļš… 19.06.2013

Mans ceļš, mana dzīve, manas domas, mana rīcība – bieži es par to nedomāju tiešām kā par savējo. Es uz to skatos, kā uz cita cilvēka ceļu – analizējot, salīdzinot, rēķinot, pielīdzinot normām – visu ar prātu. Bet man taču ir dota sirds…

Aptuveni pirms divām nedēļām biju veikusi šādu pierakstu:

„Es šobrīd esmu tukšumā – tukša, pamestībā – pamesta, izstumtībā – izstumta. Es eju pa ceļu tikai uz priekšu, nezinot, kur tas mani ved, nezinot, kur es gribu nokļūt. Es drīzāk rāpoju, lienu, pēdējiem spēkiem uz priekšu, jo tā vajag. Vajag, jo ir pienākums, apziņa, noteikumi, nolikumi… Ir daudz kas, izņemot mani pašu. Es nejūtu sevi, es neredzu sevi, es nedzirdu sevi…

Esmu sapratusi, ka tālāk tā vairs nevar turpināties. Ar ko sākt? Vakar domāju, ka meklēšu palīdzību ārpusē – pie saviem padomdevējiem, kuri bieži man ir palīdzējuši. Bet tomēr manī iekšā ir spīts, ka pašai ir jāstrādā, jāmeklē izeja, jāpamostas, jāatrod sevi.  ”

Šādi es jutos pirms divām nedēļām un šobrīd nekas īpaši nav mainījies, un, atskatoties atpakaļ pagātnē, man bieži ir bijušas šādas izjūtas.  Skumji, bet izejai ir jābūt, es to zinu un es to meklēju. Tāpēc es eju…

Manas domas pēdējā laikā visu laiku ir pie Mana ceļa – kāds tas ir, kāds ir bijis, kāds būs un kādam tam vajadzētu būt? Jautājums ir skaidrs, bet atbildes nav. Cik vien sevi atceros, manā apziņā nav informācijas par to, kas esmu, kas vēlos būt. Gribu saprast, kad šo informācīju sevī  apspiedu, kad pazaudēju, kad noklīdu no sava ceļa? Domāju, ka tas ir noticis kaut kad bērnībā, skolas gados? Varbūt brīdī, kad piekritu vecāku izvēlei par augstskolu, kur turpināt studijas? Bet es taču biju laimīga, pat nebiju gaidījusi, ka vecāki man kaut ko tādu (dārgu, prestižu) piedāvās. Bet man pašai laikam toreiz bija citas domas, kuras mammai pat nebiju izteikusi. Paldies vecākiem un Piedod mamma par to, ka man bija bail Tev izteikt savas domas. Es piedodu sev, ka manī bija Bailes mani nemīl, ja nu es kļūdos savā izvēlē. Es piedodu sev un lūdzu piedošanu par vēlmi izcelties, jo augstskola, kur studēju bija dārga. Es piedodu vecākiem, par to, ka viņi man tā arī nepajautāja (nejautāja bieži, nerosināja domāt), ko es pati gribu? Bailes mani nemīl, Lepnība, Kauns.

Es noteikti esmu bijusi uz Sava ceļa, jāmēģina atcerēties… Kas gan varētu bloķēt šīs manas atmiņas un sajūtas? Nekas, tikai es pati, negribot, nesajūtot un nevēloties neko mainīt. Varbūt man ir labi tā, kā ir – skumjās, bezcerībā, rutīnā? Gribas jau sevi pažēlot, gribas, lai kāds pažēlo, gribas paslēpties un nolīst kaut kur dziļi… Atkal Bailes mani nemīl, brīžam jautāju sev, kur viņas radušās – piedzimstot, augot, dzīvojot? Mana Vainas izjūta, par to, ka es esmu vainīga, ka manī ir šīs bailes. Nē, es neesmu vainīga, es esmu atnākusi iemācīties. Paldies Bailēm mani nemīl un Vainas izjūtai, un Žēlumam, par to, ka esat bijuši ar mani, bet ir pienācis laiks celties un doties tālāk, man  vajag savu ceļu. Lūdzu ejiet savās gaitās, es Jūs atbrīvoju. Es piedodu vecākiem, ka ieņemot mani, gaidot un dzemdējot mani Jūsos bija bailes, par to, kā tiksiet galā, kā viss izdosies. Es piedodu mammai par to, ka mani dzemdējot viņā bija lielas bailes un sāpes. Lūdzu piedod, ka nodarīju Tev sāpes. Es piedodu Tev, ka Tu man to atgādināji vairakkārt dzīvē. Es piedodu mammai, ka viņa man neticēja, ka bija agresīva pret mani, ka mani sāpināja. Es Piedodu sev, ka izjutu Aizvainojumu, es atbrīvoju savu Aizvainojumu. Es zinu, ka mammai un tētim bija daudz nodarīts pāri no viņu vecākiem un tuviniekiem. Es Piedodu saviem vecvecākiem un tuvākajiem radiem par to, ko viņi savas nezināšanas pēc ir nodarījuši pāri gan manai mammai, gan tētim, gan man, gan manai māsai. Bailes mani nemīl, Aizvainojums, Žēlums.

Liekas, ka es ar sevi strādāju jau sen, eju garīgās attīstības ceļu jau vismaz 10 gadus, bet kāpēc esmu tur, kur esmu? Kas man traucē būt laimīgai un piepildītai. Nu lūk – Mana ceļa mērķis – Būt laimīgai un piepildītai. Bet kas tas ir? Noteikti vēl nezinu, vismaz šobrīd nē. Varbūt tomēr zinu – Mans ceļš? Jā, man ir mērķis – es meklēju Savu ceļu un, viņu atrodot, un ejot pa to, es būšu laimīga. Es piedodu savām bailēm, ka neatradīšu mērķi, nesapratīšu, ka esmu to atradusi. Es piedodu savam Slinkumam, ka brīžam aizmirstu par garīgās attīstības ceļu un par to, ka esmu uz tā. Bailes.

Brīžam  man liekas, ka tik daudz jau esmu saņēmusi, kāpēc nejūtu pateicību? Kāpēc dzenos pēc vēl  kaut kā, ja paskatoties apkārt, man jau tik daudz ir dots. Laikam tā ir mana materiālisma mācību stunda, mana pakaļdzīšanās, mana atkarība. Es Piedodu savam stresam mantrausība, vēlmei iegūt vairāk un labāk un es lūdzu piedošanu par to, ka neesmu pateicīga, par to, kas man ir dots. Es Piedodu mammai, par to, ka viņa man ir rādījusi, ka nauda un manta ir galvenais, jo viņa savā bērnībā ir tā cietusi no naudas trūkuma, ka viņai tas bija stress visu mūžu. Es pateicos, par to, kas man ir dots. Paldies Dievs! Materiālisma mācību stunda.

Šobrīd daļu no savām sajūtām esmu uzrakstījusi. Tas ir tas, kas darās manā galvā minūtēs, sekundēs, pusstundās, stundās, dienās, manā ikdienā. Bet neseko pats svarīgākais – darbs… Šobrīd varu rezumēt, ka galvenais manā ceļā iztrūkst, jo nav rīcības, nav kustības, nav darba. Ir zināšanas, ir grāmatas, ir pārdomas, ir secinājumi, bet pietrūkst rīcības. Arī šobrīd jūtos labi, jo esmu uzrakstījusi vismaz daļu no savām domām un sajūtām, kas arī ir daudz, bet… Vai es būtu to darījusi, ja tas nebūtu piespiedu kārtā, tāpēc, ka tādi ir noteikumi? Jāatzīstas, ka nebūtu gan. Es būtu tikai domājusi un viss… Man ir jārīkojas… Disciplīna.

Es apņemos gada laikā ieviest savā dzīvē:

1.       Ikdienas lūgšanas

2.       Ikdienas stiepšanās vingrinājumus

3.       Lūgšanu vietu (altāri) savās mājās

4.       Piedošanas un stresu atbrīvošanas rituālus pēc tam, kad esmu sapratusi kļūdas, identificējusi stresus savā ikdienā

5.       Veidojot attiecības ar cilvēkiem, atcerēties, ka „Dievs ir katrā no mums. Katrs no mums ir Dievs.”

6.       Iemīlēt un nepārstāt mīlēt sevi!

Es ļoti vēlos, lai man viss izdodas!

Autore: Zane