Ko es daru nepareizi? 31.07.2018

Kristīne jautā: Vēlētos lūgt, lai Jūs man palīdzat saskatīt un atrisināt radušās problēmas, attiecībās ar vīru. Ar vīru esam kopā jau 12 gadus, piecus no tiem laulībā. Manā skatījumā ideālā laulība nav tā, kurā viss ir skaisti un rožaini, bet tā, kurā ir arī strīdi, domstarpības, viedokļu atšķirīgums utt. Es uzskatu, ka tas ir pilnīgi normāli, jo mēs cilvēki, esam tik dažādi un atšķirīgi un citam ir ilgāk, citam mazāk jāmeklē veidus, kā viens otram „pieslīpēties”. Tomēr, mums ar vīru tas neizdodas.

Vīrs nav mana pirmā mīlestība, bet pateicoties viņam, es aizmirsu savu nelaimīgo pirmo mīlestību. No sākuma man nebija romantiskas jūtas pret viņu, bet laika gaitā es viņu iemīlēju un mīlu joprojām. Mēs nevaram rast kompromisu, jo viņa izpratnē, es vēlos kašķēties, lai gan es vienkārši vēlos izrunāties. Pēc vīra domām, vienmēr viss ir kārtībā un lieliski un viņš izvairās no konfliktu risināšanas vai mēs sastrīdamies. Tā arī mūsu ģimenē ir, konflikti netiek izrunāti un tie paliek. Jāpiebilst, ka esmu mēģinājusi visādi, mierīgi bez pārmetumiem runāt ar viņu, ar pārmetumiem, strīdoties, dusmojoties, rakstot viņam vēstuli, vispār nerunājot ar viņu- rezultāta nav.

Man nepatīk, ka vīrs spēlē azartspēles. Nav līdz tādam līmenim, kad tiek paspēlēti tūkstoši, vai mantas pazūd no mājām un nav arī tā, ka tiek katru dienu iets uz turieni, bet vismaz reizi mēnesī šī „iestāde” tiek apmeklēta. Ir bijuši arī vinnesti, bet zaudējumi, protams, ir vairāk. Sākotnēji, protams, bija meli par pazaudētu maku vai apzagšanu utt., tad tagad jau ir tā, ka vienkārši pēc viņa mīmikas es redzu, kur viņš ir bijis. Vīrs nesaskata, ka tā ir problēma, nesaskata, ka tā ir atkarība. Tādēļ vairāk vai mazāk vīra makā nauda neturas. Mani satrauc šāda vieglprātīga attieksme pret naudu. Es neskaitu katru kapeiku, bet tomēr pieskaitu sevi pie taupīgiem cilvēkiem. Vīrs mierīgi var nospēlēt pēdējo naudu makā, zinot, ka ledusskapis mājās ir tukšs un bērniem nav ko ēst. Es nevarētu atdot pēdējo naudu, piemēram, par jaunām, skaistām kurpēm, zinot, ka maniem bērniem nebūs ko ēst. Protams, ka vīrs pelna un turklāt labi pelna, viņš mūs uztur, jo pašreiz dzīvoju mājās ar otru mazu bērniņu, nedzīvojam badā un arī neknapināmies, bet tādēļ, jau nav naudu jānotriec šādā iestādē.

Man reizēm vispār liekas, ka vīrs grib būt brīvs cilvēks. Es saprotu, ka viņš strādā, daudz un smagi strādā, bieži vien arī brīvdienās. Es saprotu, ka gribas atslābināties un kādreiz gribas tā teikt veču kompāniju. Bet viņa gadījumā, tas ir vismaz divas reizes nedēļā. Viņš nav alkoholiķis, bet tomēr tas tiek lietots. Vienkārši sēdēt bārā un sūkt kokteiļus. Tas viņa skatījumā ir atpūta no darba. Es viņam piedāvāju iet sportot vai atrast citu veidu kā atslēgties. Bet nē. Visam citam nav spēka, taču sēdēt bārā pēc darba līdz rīta gaismai spēks ir. Mani pilnībā viņš neinformē par saviem vakara plāniem, uz zvaniem neatbild, uz sms neatbild, citreiz vispār ir atslēgts telefons. Mani visvairāk sāpina viņa attieksme. Es viņu gaidu mājās, uztraucos, bet viņš vienkārši var atslēgt telefonu. Es nekad tā nevarētu atļauties izdarīt. Īpaši, ja mājās ir divi mazi bērniņi un viens no tiem ir zīdainītis. Mazums, kas var atgadīties vai notikt.

Man reizēm liekas, ka mūsu attiecības, mēs esam katrs par sevi. Es neesmu sajutusi viņa atbalstu. Piemēram, esmu beigusi divas augstskolas, es uzskatu, ka izglītībai ir nozīme. Tā tomēr ietekmē tālāko nākotni, darba iespējas. Turklāt, es gribu motivēt bērnus. Kad ir jāmācās, ir dzīvē kaut kas jāsasniedz. Tādēļ, kad bērni paaugsies, noteikti vēl ko apgūšu. Auklēju pirmo bērniņu un paralēli pa naktīm rakstīju kursa darbu, kad teicu, ka man ir par grūtu, vai nevar paauklēt zīdainīti, atcirta- pati gribēji mācīties. Ja es pateiktu, ka iešu vēl kaut kur mācīties, es zinu, ka atbalsta nebūs, bet sāks uzskaitīt, kam man to vajag, tādas profesijas ir simtiem, vai dabūsi darbu utt. Tikai pats knapi ir pabeidzis vidusskolu.

Mani sāpina vīra attieksme pret mani. Es esmu augusi ģimenē, kurā apskaujas, samīļojas. Es esmu tā tipa cilvēks, kam ir svarīgi šī fiziskā izpausme kā pieskaršanās, samīļošanās. Vīrs ir audzis citādāk, ģimenē, kurā tēvs dzer, paceļ roku pret māti, arī pret bērniem, un kurā šādas izpausmes nav. Es to visu saprotu un gribu visu to dot, bet vīrs vai nu mani atgrūž vai ignorē. Un, jo mani vairāk atgrūž, jo vairāk pie viņa tiecos. Reizēm, vispār atnākot mājās liekas, ka viņš mani neredz, neklausās ko es stāstu. Es saprotu, ka viņš ir piekusis, bet man arī gribas parunāties ar sava vecuma cilvēku, nevis tikai ar bērniem. Labi, ka vismaz bērnus redz, viņš ir ļoti labs tēvs un mīl savus bērnus – apskaujas un mīļojas. Arī seksuālā ziņā, es nejūtu no vīra iekāri pret mani. Saprotams, ka esot par māju ar diviem maziem bērniem maz laika atliek sev, bet tomēr mēģinu sevi savest kārtībā un sakopt. Tādēļ uzskatu, ka neesmu nolaidusies.

Reizēm liekas, ka vīram vienkārši ar mani ir ērti. Māja sakopta, ēdiens gatavs silts galdā, sieva pienes, sieva aiznes. Veļa izmazgāta, izgludināta, salikta pa plauktiem. Nekur neeju izklaidēties, jo pašreiz man svarīgāki ir mani mazie. Bet domāju, ka vīrs tāpat to nenovērtē. Jo viņa attieksme ir tāda, ka viņš nesaprot kā sēžot mājās var piekust, jo pēc viņa domām, mājās tāpat īpaši nav ko darīt. Mani sāpina šāda attieksme, jo ne jau vienmēr fiziski, arī morāliski var nogurt. Mana ikdiena nemainās, un katru dienu tā ir vairāk vai mazāk vienāda, bet saprotu, ka vienmēr tā nebūs, bērni paaugsies, un paspēšu arī es izklaidēties.

Un vēl man nepatīk, ka vīrs mazāk pazīstamu cilvēku klātbūtnē izliekas labāks, kārtīgāks utt. nedaudz nosodot citus, nedaudz pasmejoties par citiem. Turklāt viņam patīk tā nedaudz mani nolikt zemāk. It kā piezīmes, nav rupjas, netiek piesaukti ne dzīvnieku nosaukumi ne krievu valodas  žargons, bet ja visu vakaru jāklausās, tāpat pie sirds pieķeras. Es esmu dzimusi strēlnieka zvaigznājā un man ļoti izteikti ir šī taisnības meklēšana un mani satracina šādi cilvēki ar divām sejām.

Varbūt problēma ir tajā, ka kaut kur salīdzinu vīru ar savu tēvu. Tēvs bija kārtīgs cilvēks, kurš ļoti reti lietoja alkoholu, uz viņu vienmēr varēja paļauties. ( Tēvs jau trīs gadus kā miris). Tēvs bija mana drošība, mans aizsarga mūris, mans miers. Tēvam nebija ne bakalauri, ne maģistri, bet viņam bija gudra galva, viņš bija dvēseliski gudrs un dziļš. Ar viņu bija interesanti sarunāties, tēvs daudz lasīja, viņam daudz kas interesēja. Mums ar tēvu bija ļoti labas attiecības. Tēvs arī daudz strādāja, ļoti daudz un smagi, lai mums bērniem nekas netrūktu, bet vienalga viņš atrada laiku savām izklaidēm un tās nebija sēdēšanas bāros. Viņš bija lielisks vīrs un ļoti labs tēvs. Un es gribu, lai arī manā ģimenē tā ir.

Tādēļ, es gribu lūgt, Jūsu skatījumu uz manu situāciju. Ko es daru nepareizi? Kās man būtu jāsaprot un jāmācās? Un kā tālāk sadzīvot?

Elvita Rudzāte atbild: Dievišķais Polaritātes likums nosaka, ka pretējie poli pievelkas. Ja Kristīnei ir svarīgi izrunāties, tad viņas vīram tas nav nepieciešams. Ja Kristīnei svarīgs ir fiziskais kontakts, tad viņas vīrs no tā baidās. Ja Kristīne ir taupīga ar naudu, tad viņas vīrs ir izšķērdīgs utt.

Ko šādas situācijas māca? Pretējie poli pievelkas, lai mācītos labo no pretējās puses. Kristīnei jāmācās mazāk runāt, bet vairāk izjust. Nevis viņai jāmēģina no vīra izvilkt vārdus, bet jāmācās vīru izjust bez vārdiem. Cilvēks, kas mīl, nespēj to pateikt vārdos, bet otrai mīlošai pusei šie vārdi nav nepieciešami, jo mīlestību jūt.

Cilvēki, kas aizraujas ar azartspēlēm, izjūt mīlestības trūkumu. Kristīnei ir jāmācās vīru mīlēt bez nosacījumiem, pieņemot vīru tādu kāds viņš ir, nesalīdzinot ne ar tēvu, ne ar citiem vīriešiem. Katrs pārmetums no Kristīnes puses, vīram ir kā naža dūriens, kas viņā rada šaubas par sievas patiesajām jūtām un vēl vairāk viņu stumj azartspēļu purvā.

Vīra vieglprātīgā attieksme pret naudu norāda, ka iespējams Kristīnei piemīt skopums, ko viņa sauc par taupību vai varbūt Kristīne kādā citā jomā ir ļoti vieglprātīga.

Kristīnes vīrs nejūtas brīvs ģimenē, tāpēc brīžos, kad sev dod brīvību, pilnībā ignorē sievu. Kristīnei ir jāmācās paļauties uz Dievu, ka Tas viņas vīru sargā, jo sievas kontrole un pārmetumi vīru “smacē” un rada nevēlēšanos atgriezties mājās.

Kristīne zināšanās sevi vērtē augstāk par vīru, tāpēc dažkārt viņas vīrs viņu pazemo saviesīgos pasākumos. Kristīnei jāmācās nepazemot savu vīru domās, tad viņš nepazemos savu sievu vārdos.

Kristīne nejūt vīra iekāri, bet vīrs nejūt Kristīnes mīlestību. Iekāre ir sekss, tā nav mīlestība. Vīrs vēlas mīlēt, bet sieva vēlas baudīt. Jo ātrāk Kristīne spēs ieraudzīt sava vīra dvēselē slēpto mīlestību, jo vieglāk viņai būs mīlēt vīru bez nosacījumiem un izprast savu aplamo domāšanu, kurai nepalīdz augstskolās gūtā izglītība, jo augstskolās attīsta prātu nevis jūtziņu. Tāpēc Kristīnei ir jāturpina garīgās attīstības ceļš, attīstot jūtziņu. Kad tā būs attīstīta pietiekami augstā līmenī, tad Kristīne uz dzīvi raudzīsies pavisam citām acīm.