Kāpēc un kā attīstīt cēlsirdību, cieņu, iecietību un empātiju? 15.08.2018

Neviens no mums nevar izbēgt no negatīvām situācijām un konfliktiem. Nav absolūti pozitīvu vai negatīvu cilvēku. Katrs cilvēks ir unikāla personība. Katrā cilvēkā ir kaut kas labs, un katram ir savi trūkumi. Svarīgi ir koncentrēties uz pozitīvo īpašību attīstību, tad negatīvās īpašības izzudīs pašas jeb “aizbēgs projām”.

Ļoti daudzi cilvēki ir dzirdējuši pozitīvo īpašību nosaukumus, bet diemžēl neizprot to dziļāko būtību un nepieciešamību tās attīstīt un likt lietā ikdienas dzīvē. Jo vairāk sabiedrībā būs cilvēku, kas attīstīs pozitīvās īpašības, jo sabiedrība kopumā kļūs labāka, augs kolektīvais apziņas līmenis, un mazināsies konfliktsituācijas, jo visu strīdu pamatā ir savstarpēja neizpratne, bet savstarpējā neizpratne rodas no nezināšanas. Cik bieži cilvēki pēc gadiem atskatoties uz izjukušas laulības iemesliem vai izjukušas draudzības iemesliem saka vārdus – ja es toreiz būtu zinājis… Tas pats attiecas uz darba attiecībām un visa cita veida attiecībām, kas veidojas starp cilvēkiem. Tieši neizglītotības dēļ tiek pieļautas ļoti daudz kļūdas. Lai neitralizētu negatīvas situācijas sekas un nerastos konfliktsituācijas, svarīgi ir attīstīt pozitīvās īpašības – cēlsirdību, cieņu, iecietību un empātiju.

Cēlsirdība ir spēja ar interesi un uzmanību pievērsties jebkurai būtnei, ļaujot tai izpausties visā tās īpatnībā. Cēlsirdība liek uztvert ikviena cilvēka individualitāti kā neaizskaramu gara izpausmi cilvēka sirds dziļumos. Cēlsirdīgs cilvēks jūtas atbildīgs par katru individualitāti kā par savu augstāko būtību.

Skolā cēlsirdība izpaužas skolotāja spējā neierobežot skolēnus izpaust savu būtību, bet gan palīdzot skolēniem pašiem ieraudzīt savu būtību – labo sevī un arī slikto sevī. Skolotājs jūtas atbildīgs par skolēnu, lai tas kļūtu labāks, jo apzinās katra indivīda lomu sabiedrībā, valstī un pasaulē, tāpēc skolotājs centīsies saprast savus skolēnus un palīdzēt viņiem attīstīt labās īpašības.

Cēlsirdība cilvēkā attīstās, ja viņš redz, ka citi neierobežo viņa būtību, pieņem viņu tādu kāds viņš ir – bez nosacījumiem. Tā bērni no piemēra mācās pieņemt citus tādus kādi viņi ir, un vislabāk to varētu bērni iemācīties, ja viņi ikdienas situācijās būtu kopā ar bērniem, kuriem ir invaliditāte. Tas pats attiecas uz pieaugušajiem, arī viņiem būtu ieteicams ikdienas atrasties sabiedrībā, kur ir kāds ar īpašām vajadzībām, ieraugot, ka arī cilvēks ar īpašām vajadzībām ir unikāla būtne.

Cieņa ir spēja pietiekami augstu vērtēt gan cita cilvēka paveikto, gan viņu pašu – tādu, kāds viņš ir, ar visiem viņa sasniegumiem un trūkumiem. Tas nozīmē arī cita cilvēka devuma augstu novērtēšanu; viņa ievērošanu, smalkjūtību pret cita cilvēka iespējamām īpatnībām; citu cilvēku tiesību atzīšanu uz atšķirīgu viedokli vai uzskatiem; neuzmākšanos; klausīšanos bez aizspriedumiem;  gatavību izprast otra viedokli un vajadzības; iecietību pret vājāko un atšķirīgo.

Cieņpilna attieksme vajadzīga ne tikai pret citiem cilvēkiem, bet arī pašam pret sevi. Ja cilvēks nespēj cienīt pats sevi, tad diezin vai to izdosies sagaidīt no citiem. Cilvēkam ir jādzīvo tā, lai viņš spētu sevi cienīt, – saskaņā ar sirdsapziņu, maksimāli izpaužot visas savas labās īpašības un nemitīgi cenšoties sliktās pārveidot labajās. Tas ir nepārtraukts darbs ar sevi, bet tikai tas var paaugstināt apziņu un sniegt apmierinājuma izjūtu pašam ar sevi.

Ir pilnīgi dabiski, ka kāds cilvēks var arī  nepatikt, jo ne visi cilvēki ir savstarpēji saderīgi, taču cilvēks, kam piemīt spēja cienīt citus, nesāks izturēties slikti pret to, kas viņam nepatīk, bet mēģinās saprast, kāpēc pret šo cilvēku radusies nepatika. Lai kāda būtu cilvēka izturēšanās, tas, kurš ciena citus un sevi, vienmēr izturēsies ar cieņu arī pret to, kas viņam nepatīk, respektējot viņa viedokli, uzvedību un rīcību.

Piemēram, ja skolēns izturas necienīgi pret skolotāju, tad skolotājs pret šo skolēnu izturas ar lielu cieņu, parādot skolēnam cieņpilnas attieksmes paraugu.

Iecietība ir sapratne un cieņa pret īpatnējo un atšķirīgo citos cilvēkos, arī pret viņu trūkumiem un slikto īpašību izpausmēm, kā arī citu paveiktā darba kvalitāti. Iecietības pamatā ir draudzīgums, labsirdīgums un mīlestība pret visiem.

Attiecībās ar dažādu tautu un valstu pārstāvjiem iecietība ir jo svarīgāka, un tā nozīmē saprast un cienīt mūsu pasaules bagātīgās un daudzveidīgās kultūras, ļoti dažādo cilvēku pašizteiksmi un cilvēka individualitātes izpausmes, kā arī pieņemt tās un pareizi izprast. Iecietība ir harmonija daudzveidībā. Iecietība ir tikumiska pozīcija, kas sniedz iespēju sasniegt mieru un veicina kultūras vērtību apmaiņu, jo miera kultūra pretstatā kara nekultūrālībai un barbarismam ir tas, pēc kā alkst cilvēki un kā tik ļoti pietrūkst modernajai civilizācijai uz Zemes.

Iecietība attīstās, ja veidojas izpratne par dažādo. Savukārt izpratni par dažādo var attīstīt, tikai iepazīstinot ar dažādo. Tomēr ir jābūt ļoti uzmanīgiem dažādības skaidrošanā, jo tas var radīt arī negatīvas sekas. Piemēram, mums ir jābūt iecietīgiem pret homoseksuālistiem, izprotot, kāpēc cilvēks ir kļuvis par homoseksuāli, un sniedzot palīdzību, lai atbrīvotos no šā netikuma. Taču iecietībai pret negatīvo nevajag ļaut pāraugt negatīvo īpašību vai parādību atbalstā. Atbalstot homoseksuālismu, tas sāk izplatīties, jo tiek uztverts par dzīves normu.

Cits piemērs: mums ir jābūt iecietīgiem pret skolēnu, kas sācis lietot narkotikas, izprotot, kāpēc tā ir noticis, un sniedzot palīdzību, lai skolēns atbrīvotos no narkotiku atkarības. Atbalstot kādas narkotikas, piemēram, marihuānu, skolēnam tiek pateikts, ka narkotikas nav kaitīgas, kas rada skolēnos neizpratni, kāpēc tad tās ir aizliegtas? Tas pats sakāms par cigaretēm. Grūti cīnīties par to, lai skolēni nesmēķētu, ja viņi mājās to dara kopā ar vecākiem. Mums ir jābūt iecietīgiem, izprotot viņu problēmu dziļāk, bet tas nenozīmē, ka mums ir jāatļauj skolēnam smēķēt.

Iecietība vislabāk attīstās, ceļojot pa pasauli un iepazīstot dažādus cilvēkus, iepazīstot dažādas kultūras un dzīves veidus. Jo vairāk cilvēks ir redzējis, jo iecietīgāks viņš spēj būt pret dažādo un atšķirīgo. Tāpēc ceļojumu nodrošināšana, iepazīstot Latvijas visus nostūrīšus, kaimiņvalstis un visas citas valstis, ir ļoti audzinošs faktors. Par laimi ceļošanas kultūra ir sākusi attīstīties arī Latvijā un citās valstīs, kas vieš cerību, ka cilvēki kļūs cits pret citu arvien iecietīgāki.

Empātija vai spēja saprast citu cilvēku ir spēja iejusties cita cilvēka emocionālajā stāvoklī, izjust to pašu pārdzīvojumu, ko otrs, iedomāties sevi viņa vietā – spēja redzēt otra acīm, dzirdēt otra ausīm. Empātija ļauj izjust otra cilvēka situāciju viņa esamības līmenī, nevērtējot viņu zemāk par sevi, bet gan just līdzi, esot viņam it kā cieši līdzās.

Pazīstamākais piemērs rietumu kristīgās civilizācijas vēsturē: kad Jēzus Kristus bija piesists krustā un lemts mokpilnai nāvei, viņš spēja saprast savus spīdzinātājus un bendes, viņš lūdza par viņiem Dievu: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!”

Lai attīstītu empātiju, skolēniem ir jāuzdod jautājums – kā tu jūties? Tikai tad, kad citi dzird, kā jūtas kāds no viņu skolas vai klases biedriem, skolēnos sāk veidoties labāka izpratne, ka noteiktā situācijā kāds var justies arī slikti. Tāpēc ieteicams skolā mācību dienu sākt, apsēžoties pedagogam ar skolēniem aplī, lūdzot katram īsi pastāstīt par šā brīža izjūtām, tās nekomentējot, tikai uzklausot. Tas pats attiecas uz pieaugušajiem. Ir ieteicams ik rītu ģimenē, darba kolektīvā pajautāt – kā tu jūties, cenšoties izprast, kāpēc kāds jūtas labi vai slikti, kas tieši ietekmē jūtu pasauli jeb dvēseli. Jo cilvēks labāk pazīst otra cilvēka dvēseli, jo viņam vieglāk pieņemt otra cilvēka trūkumus. Jo cilvēks labāk izprot otra cilvēka izjūtu cēloņus un sekas, jo viņam vieglāk to grūtā brīdī atbalstīt.

Autore: Elvita Rudzāte