Pirms diviem gadiem manās attiecībās iestājās krīze. Tam iemesls bija mana vēlme pēc bērna. Un iemesls tam, ka es savu vēlmi nevarēju realizēt nebija medicīnisks, bet tas, ka mana otra pusīte kategoriski atteicās no domas par bērnu, jo viņš nevarot savam bērnam nodrošināt labus dzīves apstākļus. Mēs uz laiku pašķīrāmies, bet es pie viņa atgriezos, jo sapratu, ka mums abiem no šīs situācijas ir kaut kas jāiemācās un ka šķiršanās neko neatrisinās.
Kāpēc es vēlējos bērnu?
Tajā laikā es izjutu sabiedrības spiedienu, ka tam obligāti ir jābūt! Mēs taču dzīvojām kopā un tas taču ir tikai loģisks turpinājums. Manām kursa biedrenēm sāka dzimt mazuļi un man likās, ka arī man tā būs. Visur apkārt paziņām jau bija pa vienam, diviem bērniem un bieži mums nācās uzklausīt šo vecāku spriedumus par to ka bērni ir vajadzīgi. Kad aizbraucām ciemos pie radiem, vienmēr bija šis jautājums: „Nu un kad tad jums būs?”. Man bija labs iemesls vienmēr pateikt, ka otra pusīte negrib, nevis atzīt, ka patiesībā pati neesmu tam gatava.
Pirms gada pavasarī mēs kopā ar māsas ģimeni (viņai ir 2 mazi bērni) bijām aizbraukuši uz siltajām zemēm atpūsties. Bērni viņai bija līdz, un manī jau atkal vīdēja dusmas un skumjas, ka man nekad nebūs tāda ģimene. Tad arī sākās manas sāpes kreisajā sānā.
Atgriežoties Latvijā steidzīgi gāju pie dakteriem, jo sāpes nepārgāja. Rezultātā man konstatēja, ka sākotnēji konstatētā cista kreisajā olnīcā nemaz nav cista, bet tā ir endometrioze.
Protams es uzreiz arī skatījos Elvitas Rudzātes „Piedošanas mācības” grāmatā, ko tas nozīmē. Tur bija šāds skaidrojums: „Jūs jūtaties neaizsargāta kā sieviete. Jums pastāvīgi ir sajūta, ka jums uzbrūk, jūs gaidāt no vīrieša slikto. Jūs nevarat un nezināt, kā realizēt sevi kā sievieti. Turklāt visu laiku adresējat pārmetumus sev. Tāpat arī pārmetumus, pretenzijas un aizvainojumus vīriešiem.”
Izlasot šo skaidrojumu es nesapratu patieso iemeslu manai slimībai. Drīzāk negribēju to atzīt.
Īsto iemeslu man palīdzēja saprast Elvitas Rudzātes konsultācija, kurā viņa norādīja:
vispirms vajadzētu sakārtot attiecības juridiski, jo mēs nebijām oficiāli reģistrējuši laulību, un tikai tad sākt domāt par bērniem;
ka jāatbrīvojas no dusmām uz otru pusīti, ka viņš negrib bērnu;
piedot otrai pusītei, ka viņam ir bailes no ekonomiskajām problēmām.
Es to darīju. Dievs man visu laiku sūtīja pārbaudījumus, jo es tajā laikā visapkārt sabiedrībā redzēju mazus jaukus bērniņus. Tad viens apsēdās man blakus trolejbusā, vēl kāds mammai sēdēja klēpī. Visur, kur es gāju kaut kā tā sagadījās, ka pastiprināti redzu, satieku bērnus. Es varēju salīdzināt savu reakciju pēc piedošanas un pirms tam. Ja pirms tam manī bija skumjas, ka man tā nekad nebūs, tad pēc piedošanas es neizjutu skumjas, kad paskatījos uz bērnu un viņa ģimeni.
Tajā laikā man nebija ticība, ka es spēšu atbrīvoties no savas slimības ar piedošanu. Tā kā ārsti man ieteica operāciju, jo mani mocīja sāpes, es tai piekritu. Operāciju man piedāvāja pēc 3 mēnešiem. Uz to laiku jau mani vairs nemocīja sāpes, jo es biju izpratusi patiesos slimības iemeslus un piedevu savam puisim, bet tomēr nolēmu, ka operēšu. Operācija noritēja labi, un lai gan ārsti praktizē pēc tam norīkot hormonu terapiju, man tā netika nozīmēta, lai gan tā bija III pakāpes endometrioze.
Šobrīd es esmu pateicīga savam puisim, ka viņš nepiekrita maniem ultimātiem, jo es pilnīgi noteikti nebiju gatava bērnam, jo pavisam vienkārši vēlējos to nepareizo iemeslu dēļ.
Zandas Erbss lekcijās par „Savas būtības atmodināšanu” guvu apstiprinājumu tam kāpēc es neesmu gatava bērnam, jo viņa uzsvēra, ka kļūšana par māti ir māksla un, ka vispirms ir jārada kvalitāte sevī, jo bērns ir mātes turpinājums.
Es nedalos ar šo pieredzi, kā kaut ko ļoti veiksmīgu, bet es vēlētos uzvērt, ka apzinos, ka varu būt pateicīga Dievam, ka viņš man ir palīdzējis apgūt to, ko spītīgi nevēlējos atzīt. Es ticu, ka izdarīju pareizo izvēli – tādu, kādai tajā brīdī biju gatava.
Pieņemiet jebkuru situāciju, kuru Dievs Jums piedāvā, jo nekad nevar zināt, ko tā mums māca.
sending...
