Kāpēc izjūk attiecības? – Klupšanas akmeņi attiecību veidošanā 24.07.2013

Atbilde nāca pēc bērnu baleta „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” izrādes, uz kuru aizvedu draudzeņu 4-5 gadīgajās meitiņas. Tas bija tik nepārprotami! – Kā visā zālē meitenes klusītiņām un sajūsmā noelsās: „Princis!”, varoņa tēlam uznākot uz skatuves brīdī, kad visi raudāja pie Sniegbaltītes zārka, un viņš atdzīvināja skaistuli ar mīlas skūpstu…

Pasmaidīju: „Re, no kurienes tās kājas aug…” – Stereotipi, aizspriedumi, ačgārni priekšstati un ilūzijas, ko no mazām dienām mums „iebaro” Holivudas pasakas, mēdiji, sabiedrība kopumā. Mūs iemāca ticēt, ka nāks kāds un mūs izglābs, pārvērtīs mūsu dzīvi laimes ielejā, ieprogrammē, ka attiecības ir nepārejoša romantika un dzirksteļošana, iemāca gaidīt no otra, meklēt laimi un mīlestību ārpus sevis. „Meli, kuriem esam iemācīti ticēt…”

Es neesmu pret pasakām, esmu tās aizrautīgi lasījusi bērnībā un labprāt lasu arī tagad. Jautājums ir, vai saprotam un iedziļināmies šo pasaku simbolu valodā un to dziļākā morālē? Vai meitenes bez prinču un princešu pasakām, kas beidzas ar „Viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” dzird arī dzīvesziņas pasakas, kas māca pacietību, drosmi, uzņēmību un sirds gudrību attiecībās.

Tieši tādas – „gudrās” pasakas – ceļ gaismā un skata grāmatas „Skrienošā ar vilkiem” autore Klarissa Pinkola Estesa. Un viena no atziņām skan, ka: „Gudrās pasakās mīlestība reti ir romantiska divu mīlētāju satikšanās. Piemēram, atsevišķās Tālo Ziemeļu tautu pasakās mīlestība atspoguļota kā divu savienība, kurās viņu apvienotais spēks ļauj vienam vai abiem nonākt kontaktā ar gara pasauli un kļūt par likteņa kā dejas ar dzīvi un nāvi dalībnieku.”//9.(133.lpp.)

Dzīvības- nāves- dzīvības ciklu ignorēšana, neapjaušana – mūsdienu cilvēku šķērslis attiecību veidošanā.

Pamatā „manu stāstu” veido pasvītrojumi grāmatas „Skrienošā ar vilkiem” nodaļā „Medības: kad sirds – vientuļš mednieks”, kurā, balsoties uz pasaku par Sievieti-Skeletu, tiek skatītas mīlestības attiecību veidošanās fāzes un kā nosacījums ilgstošām partnerattiecībām tiek prasīta spēja ielūkoties acīs Nāvei.

Taču, pirms iztirzāt, ko tieši nozīmē „spēja ielūktoties acīs Nāvei”, interesants ir pats attieksmes pret nāvi jautājums mūsdienu sabiedrībā. Šai ziņā tieši īstajā laikā un vietā nāca L.Kolnejas „Saruna par Māti Nāvi” vienā no pašapzināšanās mācības lekcijām. Ļoti uzrunājošs šķita aicinājums padarīt Nāvi par savu sabiedroto, atdot tai visu, kas mums traucē būt patiesiem, brīviem, apskaidrotiem. Nāvi uzlūkot kā tikai plūsmu, kas atgriež kaut ko sastingušu dzīvībā.

„Katram cilvēkam ir četras mātes. Māte dzemdētāja – tā, kas devusi fizisko ķermeni; laba vai šķietami slikta, tāda, kā Liktenis lēmis. Māte Dzīve – tas, kas kā pieredze vada mūsu gaitas šai dzīves ceļā; viņa par labiem darbiem atalgo, par sliktiem pātago – nežēlīgi, bet pamācoši. Garīgā Māte – simboliski kā Jaunava Marija; viņa ir ar mums kā bezgalīga mīlestība, dzīvība, piedošana, apziņas plūsma cauri visām inkarnācijām.

Māte Nāve – kā tilts starp iemiesošanās reizēm, atsevišķiem apziņas attīstības posmiem. Lai piedzimtu kas jauns (jebkurā līmenī), jāiet un jāmīl pats ceļš. Bez šī tilta nebūtu dzīvības nepārtrauktības, nebūtu mūžības Viņa ir tā, kas pavada mūs pēc šīs pasaules dzīves uz aizsauli un , kas ir sevišķi būtiski, arī no kāda zemāka apziņas stāvokļa uz augstāku.” /Līga Kolneja „Saruna par Māti Nāvi”, Zintnieks 13/2004 /

Klarissa Estess savas grāmatas lappusēs uzsver mūsdienu cilvēka izkropļoto vai nepilnīgo priekšstatu par Nāvi. „Rietumu kultūrā senseno Nāves dabas raksturu ir pieraduši piesegt ar dažādām teorijām un mācībām, līdz tas tika pilnīgi nošķirts no savas otras puses, Dzīvības. Sagrieztu mācību rezultātā mēs esam apguvuši tikai daļēju priekšstatu par vienu no svarīgākajiem un būtiskākajiem pirmatnējās dabas aspektiem. Mūs mācīja, ka pēc nāves seko tikai nāve. Taču nav tā. Nāve vienmēr rada jaunu dzīvi, pat ja no tās ir palikusi pāri tikai kaulu čupiņa.”//9. (137.lpp.)

Turpinot šo pavedienu, gribu atsaukties uz E.Tolles „Tagadnes spēkā” pausto nepieciešamību apzināties nāvi. „Tuvošanās nāvei un pati nāve – fiziskās formas izzušana – vienmēr ir lieliska iespēja iegūt garīgu atklāsmi. Šī iespēja vienmēr tiek palaista garām, jo mēs dzīvojam kultūras pasaulē, kas par nāvi nezina gandrīz neko, tāpat kā gandrīz neko nezina par patiesi nozīmīgām lietām.

Ikvienos vārtos ir ietverta nāve – mākslīgā „es” beigas. Izejot pa tiem, jūs vairs netiecaties veidot savu identitāti no psiholoģiskās, prāta radītās formas. Tad jūs saprotat, ka nāve ir tikai ilūzija, tāpat kā identificēšanās ar formu bijusi ilūzija. Šīs ilūzijas beigas – arī tā ir nāve. Tā sāpina tikai tik ilgi, kamēr esat pieķērušies šai ilūzijai.”//10.(168.lpp.)

Tāpēc bailes no zaudējuma, bailes no neveiksmes, bailes tikt sāpinātam un tamlīdzīgi E.Tolle raksturo kā tikai ego bailes no nāves, no iznīcības. „Ego vienmēr liekas, ka nāve jau gaida to aiz stūra. Stāvoklī, kad esat identificējies ar prātu, bailes no nāves ietekmē visus dzīves aspektus. Piemēram, tāda šķietami ikdienišķa un „normāla” lieta kā vēlēšanās uzvarēt strīdā un pierādīt, ka otrs cilvēks maldās, aizstāvot to mentālo pozīciju, kas ir kļuvusi par jūsu identitāti, ir tieši saistīta ar bailēm no nāves. Kļūdīšanās prātā balstītajam „es” nopietni draud ar iznīcību. Tāpēc jūs, tāpat kā ego, nevarat atļauties kļūdīties. Kļūdīšanās ir nāve. Šī iemesla dēļ ir izcīnīti daudzi kari un izjukušas neskaitāmas attiecības.” //10. (64.-65.lpp.)

Jautājums ir, vai cilvēki, pārskatot savas attiecības ar Māti Nāvi, prastu vieglāk un gudrāk pārdzīvot dzīves līkločus, robežsituācijas un pārmaiņu fāzes cilvēkattiecībās?

Vērojot vilku dzīvi, skatot ciešās saites viņu starpā, K.Estesa viņu attiecību spēku redz sinhronizācijā ar sensenu visas dabas kārtību:„Dzīves- Nāves-Dzīves daba – tas ir dzimšanas, attīstības, krituma un nāves cikls, pēc kura atkal ir jauna dzimšana. Šis cikls attiecas uz visu materiālo dzīvi un visām psiholoģiskās dzīves šķautnēm. Viss pasaulē – Saule, zvaigznes, Mēness, kā arī cilvēka darbi un mazākās radībiņas, šūnas un atomi – viss pakļaujas šim ciklam: pulsācija, pamirums un atkal pulsācija.

Cilvēkam, lai spētu dzīvot un saglabāt uzticību tikpat veiksmīgi, gudri, saudzīgi un smalkjūtīgi, jāsatiekas ar to, no kā viņš visvairāk baidās. (..) Ir jāpārguļ ar Kundzi Nāvi.” //9.(133-134.lpp.)

Laikam jau arī vilšanos, nepiepildītas vēlmes un gaidas ierindojamas ego nāves draudu sarakstā. Un tieši par tādām runā K.Estesa, daloties savā ilggadējā psihoterapeites prakses pieredzē. – „Atkal un atkal es novēroju pie mīlniekiem – neatkarīgi no dzimuma – vienu un to pašu fenomenu. Tas notiek aptuveni tā: divi uzsāk deju, lai noskaidrotu, vai vēlēsies iemīlēt viens otru. Un pēkšņi noķer uz āķa Sievieti- Skeletu. Kaut kas viņu attiecībās sāk zust un slīd entropijā. Visbiežāk notrulinās seksuālā uzbudinājuma kaisle, vai arī kāds no diviem ierauga partnera neglīto pusi, sāpīgu vai kroplu, vai ierauga, ka otrs nebūt nav tik apskaužams medījums, – te arī izpeld virspusē plikais galvaskauss ar dzelteniem zobiem.

Šķiet, ka tas ir atbaidošs skats, taču tā ir vislabākā iespēja izrādīt drosmi un iepazīt mīlestību. Mīlēt – nozīmē palikt kopā. Tas nozīmē pāriet no fantāziju pasaules uz pasauli, kur mīlestību var lolot – vaigu pie vaiga, kaulu pie kaula – barojot to ar uzticību. Mīlēt – nozīmē palikt, kad viss tevī kliedz: „Bēdz!”

Ja mīlošie ir spējīgi izturēt Dzīvības- Nāves- Dzīvības dabu, ja viņi spēj viņu uzlūkot kā nepārtrauktību, kā nakti, kas savieno divas dienas, kā tieši to spēku, kas rada mīlestību uz visu mūžu, viņi spēj izturēt Sievietes- Skeleta izskatu savā savienībā. Tad viņi abi kļūst spēcīgāki, abi saņem impulsu dziļāk saprast divas pasaules, kurās dzīvo: zemes dzīvi un gara dzīvi.”//9. (144.lpp.)

Domāju, dot vienkārši pasakas atstāstu, bet tad likās, nē! – tā ir vērta sniegt to pilnā versijā…

 Sieviete- Skelets.

Sens stāsts inuītu variantā

Viņa bija pastrādājusi ko tādu, par ko viņas tēvs saniknojās. Ko tieši viņa bija sagrēkojusies, neviens vairs neatceras, tikai tēvs aizvilka viņu uz jūras krastu un nometa lejā no klintīm. Zivis notiesāja viņas miesu un izēda acis. Palika skelets, kuru zemūdens straumes ripināja pa jūras dibenu.

Viendien zvejnieks devās ķert zivis. Jāteic, ka daudzi savā laikā iebrauca šai līcī, bet mūsu zvejnieks aizpeldēja tālu no savām mājām un nezināja, ka vietējie zvejnieki cenšas turēties no šīs vietas par gabalu, jo šeit mājoja ļaunais gars.

Un vajadzēja taču gadīties, ka zvejnieka iemestais āķis ieķērās tieši Sievietes – Skeleta ribas kaulā. Šoreiz būs trāpījusies varena zivs, – nodomāja zvejnieks.- Beidzot! Domās viņš jau sāka skaitīt, cik cilvēks varēs pabarot ar tik lielu zivi, uz cik ilgu laiku tās pietiks, cik ilgi viņš varēs atpūsties no apgādnieka pienākumiem. Zvejnieks cīnījās ar milzīgo smagumu, kas bija uzķēries uz viņa āķa, bet ūdens jūrā šņāca un krāca, laiva- kajaks lēkāja un drebēja, jo tā, kas gulēja jūras dibenā, centās atbrīvoties. Bet, jo vairāk viņa cīnījās, jo vairāk sapinās makšķeres auklā. Par spīti visiem pūliņiem viņa strauji tuvojās ūdens virsmai. Zvejnieks tai brīdī centās pieķert lomu ar tīklu, tāpēc neredzēja, kā no ūdens izcēlās plikais galvaskauss, neredzēja acu dobumos mirguļojošos koraļļus un ar gliemežvākiem aplipušos dzeltenos zobus. Tad viņš pagriezās, turot rokās dukuru, un ieraudzīja Sievieti –Skeletu visā skaistumā: viņa karājās pār kajaka galu, ieķērusies tajā ar lielajiem priekšzobiem.

Āāā-a! – iekliedzās nabadziņš, un no bailēm sirds viņam saskrēja papēžos, acis iesprāga pierē un ausis dega ugunīs. – Ā-ā-ā! – iekaucās viņš un notrieca viņu ar airi ūdenī, tad sāka airēt uz krastu kā apsvilinājies. Bailēs viņš neaptvēra, ka skelets ir uzķēries viņam uz āķa, un pavisam apjuka, kad ieraudzīja, ka šausmīgais rēgs seko viņam līdzi uz krastu. Lai kur viņš virzīja savu laivu, Sieviete- Skelets neatpalika; viņas elpa virs ūdens veidoja tvaika kamolus, bet rokas stiepās pie viņa, it kā gribētu satvert un paraut dzelmē.

Āāā-ā! – iekliedzās viņš, ticis krastā. Vienā lēcienā viņš bija ārā no kajaka un, sažņaudzis rokās makšķeri, metās, ko kājas nes. Bet koraļļbaltais skelets, aizvien sapīts makšķeres auklā, žvadzēdams leca viņam līdzi. Viņš klintīs – Sieviete-Skelets viņam līdzi. Viņš pār ledaino tundru  – viņa pa pēdām. Viņš metās pāri zivju liemeņiem, kas bija izklāti žāvēties, izmētājot tos driskās ar saviem zābakiem – muklukiem. Cieši sekojot viņam, Sieviete- Skelets paķēra dažas saldētas zivteles un sāka košļāt: tik sen viņai mutē nav bijusi ne kripatiņa. Beidzot zvejnieks sasniedza savu sniega būdiņu – ilgu, un četrāpus iemetās tajā. Viņš gulēja tumsā elsojot un šņukstot, bet sirds sitās kā tamburīns – visskaļākais tamburīns. Beidzot viņš ir drošībā, pilnīgā drošībā, jā! Drošībā! Slava dieviem, slava Krauklim un dāsnajai Sednei… beidzot… viņš… drošībā.

Viņš iededza kūpinātavu, un – ak, šausmas! – uz sniega grīdas kaulu čupā gulēja viņa: pēda aizķērusies aiz pleca, ceļgals iesprūdis starp ribām, kāja pārmesta pār elkoni. Vēlāk viņš nemācēja pateikt, kas tas bija: varbūt, gaisma darīja maigākus tās vaibstus, vai arī tāpēc, ka viņš bija vientuļš. Tikai, viņa sirdī iedegās labsirdības uguntiņa, viņš lēnām pastiepa no kvēpiem nomelnējušās rokas, un, kaut ko maigi čukstot kā māte, kas nomierina bērnu, sāka šķetināt vaļā sapinušos makšķeres auklu.

Lūk tā, lūk tā, – no sākuma viņš atbrīvoja kāju pirkstus, pēc tam potītes. – Lūk tā, Lūk tā. Viņš strādāja visu nakti un visbeidzot satina viņu kažokādās, lai sasildītu. Tagad visi Sievietes- Skeleta kauli bija savās vietās, kā pieklājas cilvēkam.

Viņš dabūja kramu un , nogriezis šķipsniņu matu, iekūra nelielu ugunskuru. Laiku pa laikam , iesmērējot ar vērtīga koka taukiem savu makšķeri un satinot auklu, viņš uzmeta tai aci. Bet viņa, ietīta kažokādās, neteica ne vārda – neuzdrošinājās, – lai zvejnieks neaizvilktu to no būdas, nenomestu no klintīm, nesatriektu gabalu gabalos viņas kaulus.

Zvejnieks sāka miegoties, palīda zem ādu segām un drīz aizmiga. Gadās, kad cilvēks guļ, viņam no acīm pasprūk asara. Neviens nezina, kāds tieši sapnis ir tam par iemeslu, bet mēs zinām, ka šis sapnis ir skumju un ilgu pilns. Tā tas notika arī šoreiz.

Sieviete- Skelets pamanīja, kā šī asara iemirdzējās kūpinātavas gaismā, un viņai ļoti sagribējās dzert. Kauliem klabot, viņa pierāpoja guļošajam un pieskārās asarai ar muti. Šī viena- vienīgā asara bija kā upe, un viņa dzēra un dzēra, kamēr remdēja savas ilgo gadu slāpes.

Tad viņa apgulās līdzās zvejniekam, ietika viņā un izņēma viņa sirdi, skaļo tamburīnu. Apsēdās un sāka bungot pa abām rokām: Bom-bomm! Bom-bomm! Un šajā tamburīna ritmā viņa iedziedājās: Miesa-miesa-miesa! Miesa-miesa-miesa! Jo ilgāk viņa dziedāja, jo vairāk viņas kauli apauga ar miesu. Tā viņa sev uzdziedāja matus un spulgas acis, un skaistas, pilnīgas rokas. Uzdziedāja sev ieleju starp kājām, uzdziedāja krūtis – tik garas, lai ar tās varētu ietīties siltumam, un visu pārējo, kas vajadzīgs sievietei.

Kad viss bija savās vietās, viņa ar dziesmu novilka no vīrieša apģērbu un apgūlās viņam cieši blakus. Viņa atlika vietā sirdi –skaļo tamburīnu, un tā viņi arī pamodās – apvijušies ar ķermeņiem, savienoti ar jaunu saiti – labu un spēcīgu.

Cilvēki, kuri neatceras, kādēļ ar viņu notika nelaime, runā, ka viņa aizgāja kopā ar zvejnieku, un viņus dāsni baroja tās būtnes, kuras viņa iepazina, kad dzīvoja zem ūdens. Ļaudis runā, ka tā ir tīra patiesība, bet vairāk viņi neko nezina.

„Var uzskatīt, ka Sieviete-Skelets atspoguļo atsevišķas dvēseles virzību, taču uzskatu, ka šī pasaka iemanto daudz lielāku vērtību, ja to tulko kā septiņu uzdevumu uzskaitījumu, kurus izpildot, viena dvēsele mācās patiesi un dziļi mīlēt otru. Lūk, šie uzdevumi: ieraudzīt otrā cilvēkā dvēseles bagātības, lai arī sākotnēji nesaproti, ko īsti esi „noķēris”. Tālāk vairumā mīlas attiecībās iestājas laiks, kad viens bēg prom, bet otrs seko, cerību un baiļu laiks abām pusēm. Tad seko Dzīvības- Nāves- Dzīvības cikla, kas piemīt mīlestības attiecībām, pavedienu atšķetināšana un izprašana, kā arī līdzcietības pret šo uzdevumu attīstīšana. Pēc tam – uzticēšanās periods, kas ļauj atslābināties, gūt mieru otra klātbūtnē un svētībā. Tam seko laiks, kad divi dala nākotnes sapņus un pagātnes skumjas, kas ir sākums veco mīlas rētu sadziedināšanai. Tālāk ir vēršanās pie sirds, lai apdziedātu jauno dzīvi, un, visbeidzot- ķermeniska un garīga saplūšana.” //9.(140.lpp.)

Autore: Alda Rusiņa

Literatūra:

1.Dons Migels Rīzs „Mīlas meistars”

2.Andžejs Reiters „Īstā bagātība”

3.Elizabete Gilberta „Ēd, lūdzies, mīli”

4.Valērijs Siņeļņikovs „Izproti savu slimību”

5.Guntas Jākobsones lekciju cikls „Dzīve plūst kopā ar mīlestību. B.Helingera sistēmiskā terapija”

6.Nauma Nadeždina lekciju cikls „Ceļš no Homo Sapiens līdz Homo Beatus.”

7.Pauls Koelju „Brida”.

8.Pēters Maršāns „Deviņu emociju joga”

9.Kларисcа Пинкола Эстес „Бегущая с волками”

10.Ekharts Tolle „Tagadnes spēks”.

11.Elvita Rudzāte „Mīlestības brīnums”

12.Līgas Kolnejas lekciju cikls „Ievads Sevis apzināšanās mācībā”­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­