Kā es mācījos Disciplīnu 06.08.2013

Šobrīd manā dzīvē ir diezgan liels haoss vārda tiešākajā nozīmē. Jūtos nesakārtota iekšēji un arī ārēji mana dzīve rit kautkādā autonomā solī un man brīžiem liekas, ka es pati nepiedalos savas dzīves veidošanā. Ar prātu daudzko saprotu, bet reāli neko neizdaru un dusmojos uz sevi. Ar vairāku gudru cilvēku palīdzību esmu sapratusi, ka viens no lielākajiem šķēršļiem normālas ikdienas veidošanā ir disciplīnas trūkums. Mēģināšu pastāstīt kā es mācos disciplīnu…

Jāatzīst, ka mēneša laikā nekur tālu neesmu pavirzijusies. Atkal esmu daudz ko sapratusi, bet diemžēl ne izdarījusi. Mazliet pastāstīšu par ko vispār ir runa. Paanalizējot savu dzīvi es redzu, ka vienmēr esmu bijusi tāds kā ‘brīvais gariņš’. Man vienmēr ir bijis grūti sevi piespiest darīt to, ko es negribu. Šobrīd esmu iedzīvojusies diezgan lielā nekārtībā, jo nespēju sakārtot savu māju. Es patiešām vēlos to izdarīt, bieži iedomājos kā man viss izskatās tīrs un kārtīgs, bet reāli neceļās rokas. Mazliet aprakstīšu dienas, kurās es apņēmos savā ikdienā ieviest disciplīnu. Mans vīrs šobrīd strādā Zviedrijā un reizi mēnesī viņš atbrauc mājās. Protams, viņš arī vēlas redzēt kārtīgu māju. Līdz vīra kārtējai atbraukšanai bija palikušas trīs dienas.

Man izdevās arī sevi pavērot no malas. Biju apņēmusies trīs dienās sakārtot savu dzīvokli. Pirmajā dienā man likās, ka man ir diezgan daudz laika un es paspēšu visu izdarīt. Biju nesteidzīga, visu laiku domāju par to kas man jādara, bet reāli nedariju. Mazliet piecēlos savācu pāris mantas, atkal apsēdos, likās, ka nezinu no kura gala sākt. Tad es atradu vairākas ‘svarīgas’ lietas, kas man bija jānokārto sarunā pa telefonu vai sēžot pie datora, lasīju rakstus par dažādām tēmām. Mēģināju izvairīties no darīšanas. Vakarā mani pārņēma sarūgtinājums par nepadarīto, centos sevi nomierināt un gāju gulēt. Nākošajā dienā pamodos ar pārliecību, ka atgūšu to, ko neizdarīju iepriekšējā dienā, un vēl izdarīšu to, kas bija ieplānots šajā dienā. Arī otrā diena kaut kā pagāja bez īpašiem rezultātiem. Mazliet padarbojos, bet neizdariju ne 10-to daļu no ieplānotā. Mēģināju apzināties savas darbības. Tas ļoti palīdz – ja brīdī, kad neko nedarot es apzinājos, ka es šobrīd atkal neko nedaru, tad bija ļoti viegli piecelties un sākt darīt. Bet apzināties sevi visas dienas garumā man nebija pa spēkam. Trešajā dienā jau es jutos izmisusi, vīlusies sevī un bija ļoti depresīvs noskaņojums. Šo to pa dienu padarīju, bet man pat negribējās vairs neko darīt. Pēcpusdienā pie manis atnāca draudzene, uzņēmās iniciatīvu un mēs līdz 2-viem naktī izdarijām patiešām daudz. Man bija prieks par tādu uzrāvienu un likās, ka nu jau gan es vairs neapstāšos. Tomēs vilšanās sajūta mani nepameta, jo iniciatīva nāca no draudzenes puses un sapratu, ka man nav ar ko lepoties, es neizdarīju kā bija plānots un man nav nekādu sasniegumu disciplīnas jautājumā. Pēc nedēļas mans sarūgtinājums atsaucās uz manu veselību. Sākumā, kamēr simptomi bija ne pārāk asi, es tam nepievērsu īpašu uzmanību, nopirku dabīgas zālītes un domāju, ka man viss pāries. Patiesībā ļoti labi sapratu, kas notiek, bet laikam centos ignorēt. Tad nedēļas laikā mana kaite progresēja un vairākas dienas gulēju ar augstu temperatūru. Tās pāris dienas bija ļoti svētīgas. Paspēju daudz ko novērtēt, pārvērtēt un izvērtēt. Pirmajā dienā, kad man vairs nebija temperatūras, jutos kā no jauna piedzimusi, likās visu esmu sapratusi, novērtējusi sevi, savu laiku.

Sapratu, ka es nevaru sev neko piespiest, man pašai tad rodas protests un es nevaru neko izdarīt. Vispār sapratu, ka vārds disciplīna man asociējās ar kaut ko, kas ir jādara negribot. Man ir svarīgi panākt, lai viss notiek dabīgi. Priekš tā man ir ļoti daudz jāstrādā ar sevi, ar saviem stresiem un visādām negatīvajām enerģijām. Atklāju, ka mana problēma ir tā, ka vajag visu un uzreiz.  Sapratu, ka nevaru vienā dienā kļūt pietiekami spēcīga priekš visa, kas japaveic. Mācos maziem solīšiem iet uz priekšu. Domāju, ka man tas arī izdodas. Visā visumā esmu unikāla, burvīga būtne, kā jau mēs visi.

Autore: Madara