Kā rodas konflikts ar sevi? 08.08.2013

Konflikts ar sevi veidojas brīdī, kad nevaram pieņemt lēmumu, kā rīkoties. Psiholoģijā to sauc par motīvu cīņu. Mēs šaubāmies, svārstāmies, izsveram, bet ļoti bieži tas notiek lielā steigā, lēmums ir nepārdomāts, jo mēs vairāk paļaujamies uz savu racionālo prātu nekā sirdi. Esmu nedaudz paceļojusi pa pasauli un ievērojusi atšķirības starp Latvijas un rietumu valstu iedzīvotājiem, kā arī neparastās Indijas iedzīvotājiem. Rietumos cilvēki ir nosvērtāki. Viņos stress nav jūtams tik izteikti kā Latvijas iedzīvotājos, īpaši pilsētniekos. Indijā cilvēki ir pavisam mierīgi un harmoniski, neskatoties uz lielo nabadzību, kāda tur valda, jo viņi dzīvo ar ticību sirdī. Kad biju Indijas trešajā lielākajā pilsētā Bangalorē, mani pārsteidza, cik harmoniski bez noteikumiem un policistu palīdzības cilvēki paši vada ceļu satiksmi. Viņi nesteidzas, viņi nebaidās nokavēt. Kad nokļuvām sastrēgumā, es domāju, ka nokavēšu iekāpšanu lidmašīnā, bet šoferis mierināja: „Neuztraucieties, mēs laicīgi būsim lidostā”, un viņa vārdi piepildījās. Steiga dažkārt mūs piespiež pieņemt aplamus lēmumus. No darāmā nekur neaizmuksi. Noteicošā nozīme ir attieksmei pret darāmo. 

Mūsu prāts ir materiālists, kas vienmēr domās, kā būtu labāk tieši no materiālās puses. Mūsu sirds vienmēr domās, kā labāk ir cilvēkam pašam. Sirds ieteikums var šķietami radīt materiālos zaudējumus, bet būtībā cilvēks kļūst bagātāks. Atcerieties, ka prāts jūs var piemānīt, bet sirds nekad.

Konflikts ar sevi ir esamības problēma – būt vai nebūt, darīt vai nedarīt u.tml. Savukārt esamības drauds ir vēlmes. Ja cilvēks nespēj apmierināt savas vēlmes, viņš kļūst neapmierināts ar dzīvi, un viņa esamība apdraudēta, jo cilvēki, kuri nespēj atteikties no savām vēlmēm, var būt tik neapmierināti, ka viņi sāk uzskatīt, ka dzīvot nav vērts, un veic pašnāvību. Vēlmes savā būtībā ir iedzīvošanās kāre. Iedzīvošanās kāre nav tikai naudas pelnīšana, tā var būt arī mīlestības pelnīšana.

Vairākums cilvēku ir nelīdzsvaroti, jo viņi prot tikai vēlēties vai nevēlēties. Kas vēlas, tas pieprasa. Vēlēšanās ir stress. Iedzīvošanās kāre un pārmēra prasīgums līdzinās svaru kausiem, kas nepārtraukti ar atsvariem jalīdzsvaro. Iztēlojieties svarus, kam viens kauss ir vieglāks, tāpēc atrodas augstāk nekā otrs – smagākais kauss. Lai cilvēks justos līdzsvarots, ir jāpanāk, lai abi svaru kausi atrastos vienā līmenī. Atsvars ir jūsu vēlmes. Ja atsvaru ieliksiet augšējā – vieglākajā kausā, būsiet pielicis klāt kādu vēlmi. Tas nav pareizi, tomēr vissvarīgākais ir izņemt vēlmi no smagākā kausa, lai nebūtu jārada jaunas vēlmes, ko pielikt klāt vieglajā kausā esošajām. Ja jūs nejūtaties apmierināts ar dzīvi, t.i., nejūtaties līdzsvarā, tas nozīmē, ka jums ir vēlmes, ko nespējat apmierināt. Jebkura vēlēšanās ir ar iedzīvošanās kāri saistīta problēma. Iedzīvošanās kāre pati no sevis nepāriet, no tās ir jāatbrīvojas. Lai izprastu iedzīvošanās kāri, ir jāsaskata atšķirība starp „gribu” un „nepieciešams”.

„GRIBU” – tā ir iedzīvošanās kāre. Tās ir bailes nedabūt to, ko gribu.

„NEGRIBU” – tas ir protests. Tās ir bailes dabūt to, no kā baidos.

Abos gadījumos vēlmes izvēršas par slikto – par to, no kā es baidos.

Ja cilvēks gribējis mazu labumu, viņš dabū to ātri, tādējādi sliktais paliek nepamanīts. Liels labums nes līdzi lielu slikto, jo vēlme pēc liela labuma parasti nepiepildās uzreiz, tādēļ sliktais pagūst izaugt. Piemēram, cilvēks grib nopelnīt naudu, lai labāk dzīvotu. Viņš atrod darbu un nepamana slikto – gribēt nopelnīt naudu ir vēlme, kas pāraug alkatībā. Ja cilvēks grib nopelnīt lielu naudu, bet viņš nopelna mazāk, nekā vēlas, tad viņš ir neapmierināts ar savu atalgojumu, t.i., viņā sliktais ir izaudzis tik liels, ka to var pamanīt – tas traucē cilvēkam justies laimīgam.

Bieži lekcijās, kad auditorijā runāju par naudas pelnīšanu, dzirdu šalkoņu, jo šis jautājums izraisa diskusijas. Dalībnieki vaicā: „Kā tad lai izdzīvo, ja nepelnīs naudu?” Tad es atbildu, ka mēs strādājam nevis, lai pelnītu naudu, bet gan, lai darbā gūtu gandarījuma un laimes izjūtu, par ko mēs saņemam arī atalgojumu, jo dots devējam atdodas. Naudu nedrīkst likt Dieva vietā, tomēr to nedrīkst arī noliegt. Kurš aizmirst, ka neesam radīti naudai, bet gan nauda radīta mums, tas pret darbu izturas kā pret iedzīvošanās līdzekli un ir spiests ciest.

Kad vēlmi, lai mums kas piederētu, nomaina nepieciešamība būt, tad garīgo un fizisko pasauli atdalošā siena paceļas augšup. Cilvēkam atkal paveras neredzamais, kura neskaitāmās apbrīnojamās vērtības viņā vairs neizraisa iedzīvošanās kāri, jo gudrs cilvēks dzīves skolā ir apguvis saprātīgumu, t.i., viņš ir apguvis savas mācību stundas un kļuvis saprātīgs.

Ne tikai ezoterikā runā par vēlmju kaitīgumu, arī psihologi ir atklājuši, ka apmierinātību ar dzīvi nosaka vēlmju apmierināšana vai neapmierināšana. Psiholoģijā lieto jēdzienu „vajadzības”, kas ezoterikā tiek apzīmēts ar vārdu „nepieciešamība”. Jēdziens „vēlme” psiholoģijā vairāk tiek saistīts ar jēdzieniem „griba” vai „motīvs”.

Slavenais psihologs Abrahams Maslovs ir viens no motivāciju teoriju pamatlicējiem. Viņš vajadzības iedala piecos līmeņos. Pirmais līmenis ir fizioloģisko vajadzību līmenis. Tās ir pamatvajadzības, lai cilvēka organisms izdzīvotu. Otrais līmenis ir vajadzība pēc drošības. Ir cilvēki, kas nemaina darba vietu pat, ja viņus kaut kas tajā neapmierina, jo viņiem galvenais ir nodrošināts darbs, t.i., drošības izjūta, ka cilvēkam kaut vai minimāli, bet tomēr droši ienākumi ir garantēti. Trešais vajadzību līmenis ir vajadzība pēc piederības un mīlestības. Ceturtais līmenis ir vajadzība pēc pašcieņas. Piektais līmenis ir vajadzība pēc pašīstenošanās. Tā ir sava „Es”, sava radošā potenciāla īstenošana. Abrahams Maslovs uzskata, ka cilvēka vēlmju, kas rodas dzīves laikā, analīze parāda, ka tām piemīt svarīga īpašība: tās parasti liek domāt par līdzekļiem mērķu sasniegšanai, nevis par pašiem mērķiem. Mums gribas naudu, lai mēs varētu nopirkt mašīnu, jo kaimiņiem ir, bet mēs taču negribam būt sliktāki par kaimiņiem. Mums šķiet, ka tādā veidā varēsim saglabāt pašcieņu, tātad panākt mīlestību un cieņu no apkārtējiem. Maslovs, analizējot cilvēku vēlmes, secina, ka, pētot motivāciju, pamatā jāaplūko cilvēka sākotnējie mērķi, vēlmes vai vajadzības. Viņš uzskata, ka cilvēks nekad nav pilnībā apmierināts, ka iespējama tikai daļēja apmierinātība, ka vajadzības ir organizētas hierarhiski vai dominēšanas veidā. Kad cilvēks apmierina savu pirmo vajadzību, tai seko nākamā. Kad ir apmierināta otrā vajadzība, tai seko trešā vajadzība utt. Cilvēks visu dzīvi kaut ko vēlas. 

Slavenais psihologs Viljams Džeims ir teicis: „Mūsu apmierinātību dzīvē kopumā nosaka tas, kam mēs sevi veltām. Pašcieņu nosaka mūsu īsteno spēju attiecība pret potenciālo, gaidāmo daļu, kuras skaitītājs ir mūsu patiesie panākumi, bet saucējā mūsu pretenzijas. Pašcieņa = panākumi / pretenzijas. Palielinot skaitītāju vai samazinot saucēju, daļas vērtība pieaugs. Atteikšanās no pretenzijām dod mums tādu pašu kāroto atvieglojumu, kā to piepildīšana, un no pretenzijām vienmēr atteiksies tajā gadījumā, kad vēlēšanās ir bezcerīga, bet cīņai nav paredzams iznākums.” Viljams Džeims uzskata, ka cilvēks jūtas daudz laimīgāks, ja neizvirza lielas pretenzijas. Viņš pat iesaka pretenziju līmeni pietuvināt nullei. To viņš raksturo ar piemēru par kādu kungu, kurš pēdējā Amerikas karā pazaudēja visu savu īpašumu līdz pēdējam centam: „Kļuvis nabags, viņš tik pat kā vārtījās dubļos, bet apgalvoja, ka nekad vēl nav juties tik laimīgs un brīvs. Mūsu pašsajūta, atkārtoju, ir atkarīga no mums pašiem. Samazini savas pretenzijas līdz nullei un visa pasaule būs pie tavām kājām.”

Abi psihologi pievērš mūsu uzmanību vēlmēm un skaidro, kā tās savā būtībā kaitē, radot cilvēkā neapmierinātību, kas savukārt veicina depresijas rašanos. Tomēr viņi strikti nenodala vajadzības no vēlmēm. Cilvēkam ir jāiemācās nošķirt, kas ir vajadzība un kas ir vēlme, jo tieši vēlmes rada problēmas.

Lai labāk izprastu atšķirību starp vārdiem „vajag”, „gribu” un „nepieciešams”, mēģiniet sev pateikt vienu un to pašu teikumu, katru reizi lietojot savu vārdu – vajag, gribu vai nepieciešams.

Pirmais piemērs. „Man vajag naudu!” vai „Man ir nepieciešama nauda!” Kad jūs jūtaties labāk? Vārdi „vajag” un „gribu” liecina par vēlmi, vārds „nepieciešams” – par vajadzību. Tātad mēģiniet atteikties no vārdiem „vajag” un „gribu”, aizvietojot tos ar vārdu „nepieciešams”.

Otrs piemērs. „Es gribu mīlēt!” vai „Man mīlestība ir nepieciešama!” Kad jūs jūtaties labāk? Es domāju – izrunājot otro teikumu.

Vārds „NEPIECIEŠAMS” liecina par brīvību.

Vārds „NAV NEPIECIEŠAMS” – arī liecina par brīvību.

Pilnīgi līdzsvarots cilvēks neko nevēlas – viņš jūt nepieciešamību. No tā mēs varam secināt, ka psihologs Abrahams Maslovs faktiski bija atklājis, ka ir ļoti maz līdzsvarotu cilvēku, jo gandrīz visiem ir vēlmes, ko viņi nespēj apmierināt. Tieši tāpēc vairums cilvēku slimo, jo neapmierinātība ir stress, kas negatīvi ietekmē ķermeni un rada psihosomatiskas slimības, piemēram, depresiju.

Kas jūt nepieciešamību citiem darīt labu, tas nesteidzas, nepiešķirot mērķim nozīmi. Nozīme ir pašam ceļam un virzībai pa šo ceļu. Cilvēks jūt, ka agri vai vēlu sasniegs to, kas viņam nepieciešams. Tas cilvēks, kurš saka: „Es gribu, lai mani mīl” vai „Man vajag mīlestību”, tas zaudē spēju mīlēt. Mīlestībai nevajadzētu būt vēlmei, jo nevienam nevajag mīlēt. Mīlestībai vajadzētu būt nepieciešamībai. Kas par mīlestību uzskata seksu, tā dzimumorgāni tiek bojāti tiktāl, ka dzimumdzīve kļūst neiespējama. Kas par mīlestības izpausmi uzskata darbu, tas zaudē darba spējas. Kas naudu uzskata par mīlestību, tas naudu zaudē.

Autore: Elvita Rudzāte