Visu mūsu slimību un nelaimju pirmcēlonis slēpjas Dabas Dievišķo likumu neievērošanā. Dzīves ceļā rodas dažnedažāds sliktais: doma, situācija, notikums, rīcība, cilvēks, kolektīvs, slimība, utt. Tie visi rodas, lai kaut ko iemācītu.
Cilvēki bieži teic, ka problēma viņus skārusi nejauši. Ne tikai par problēmām tā saka, arī par patīkamiem notikumiem mēs sakām, ka tas ar mums notika nejauši. Dzīvē nekas nenotiek nejauši. Sliktie notikumi mums ir nepieciešami, lai mēs kļūtu gudrāki, bet labie notikumi ir kā apbalvojums mūsu labajiem darbiem. Dažreiz ir sajūta, ka slikto notikumu ir vairāk nekā labo, bet tā ir mānīga sajūta, jo dabā viss ir līdzsvarā. Cilvēks dažkārt nepamana labos notikumus vai nepievērš tiem uzmanību, jo uzskata tos pašus par sevi saprotamus.
Sliktais nekad neierodas pie cilvēka, lai pierādītu sliktā esamību citos cilvēkos, bet lai caur svešu slikto pievērstu jūsu uzmanību kļūdai, ko esat pieļāvis pats. Īpaši vīrieši nespēj noticēt, ka cilvēki, kas kaut kādā mērā nodarījuši tev pāri, ir tikai instruments, ko izvēlējusies Dvēsele, lai vestu cilvēku pie prāta.
Cilvēks citus vērtē atbilstoši savam raksturam un pārliecībai. Mēs ļoti vadāmies pēc savas radītās vērtību sistēmas, pieņemot, ka mūsu radītā vērtību sistēma ir vienīgā pareizā, un mums ir grūti pieņemt citas vērtību sistēmas.
Tas, ko sakām par citu cilvēku, atklāj mūsu būtību. Katrs cilvēks citos redz pats sevi. Jo lielāki paša trūkumi, jo vairāk krīt acīs otra cilvēka negativitāte. Parasti lekcijās, kad runāju par šo jautājumu, cilvēki sarosās, jo negrib piekrist tam, ka cilvēks citos redz sevi pašu.
Kā nākamais iemesls, kas veido mūsu neapmierinātību un rada problēmas, ir mūsu cilvēciskais ego. Cilvēciskais ego palielinās, paaugstinoties izglītības līmenim. Pašcieņas jūtas nemanāmi pāraug egoismā. Tikai retais to apzinās. Mēs visi cenšamies kaut kur mācīties, iegūstam pat vairākas augstākās izglītības, mācāmies dažādos kursos. Visas šīs aktivitātes ceļ mūsu pašcieņas līmeni, kas, protams, ir pozitīvi, bet negatīvā puse ir tā, ka vienlaikus ceļas arī mūsu ego, un mēs savu viedokli uztveram par vienīgo pareizo.
Spriega gatavība aizsargāt sevi no visādiem viedokļiem un vērtējumiem cīņā par cilvēcisku cieņu, īpaša tiecība pierādīt savus labos nodomus un citu cilvēku ļaunās ieceres, spēja sevī sameklēt kaut ko sevi aizvainojošu pat vislabvēlīgākajā situācijā – tas viss liecina par ego palielināšanos. Es un tikai es esmu tas cienījamākais!
Bieži par cilvēkiem, kuriem piemīt liels ego, teic, ka viņam ir nejauks raksturs. Kā tad veidojas cilvēka raksturs? Raksturs ir dzīves pieredzes summa. Šī summa ietver visu iepriekšējo mūžu un tagadējās dzīves pieredzi. Atbilstoši iepriekšējo dzīvju pieredzei, lai iemantotu pilnīgu gudrību, mums nepieciešama vēl lielāka pieredze, tāpēc meklējam un atrodam vecākus, kas mums piedāvā šos pārbaudījumus. Tāpat arī dzīvesbiedru, draugus, dažādus notikumus. Tātad, raksturs veidojas no dzīves uz dzīvi. Psiholoģijā māca, ka raksturs veidojas no dzimšanas brīža un to ietekmē apkārtējā vide. Es negribētu piekrist šim viedoklim, jo tad ģimenē visi bērni būtu ar vienādu raksturu, jo vide vismaz bērnībā ir vienāda, bet dzīvē tā nav. Bērni piedzimst vieniem un tiem pašiem vecākiem ar ļoti dažādiem, pat pretējiem raksturiem. Bērns nepiedzimst kā balta lapa, viņam jau piedzimstot ir savs raksturs, kas, protams, apkārtējās vides ietekmē mainās. Tāpēc apzināsimies, ka mūsu rokās ir attīstīt mūsu raksturu. Pieredze līdzīga skolas mācību priekšmetam, ko katrā nākamajā klasē apgūst arvien padziļinātāk, līdz galu galā sasniedz pilnību. Kas dzīves gudrību nav apguvis, to dzīve sitīs vēl un vēl, līdz tiks apgūta mācību stunda un iemantota sirdsgudrība.
sending...
