Kas ir Sakrālā ģeometrija? 15.08.2013

Materiāls izmantots no mājas lapas: http://sakralageometrija.lv

Autors: Kaspars RIKARDS

Sakrālā ģeometrija ir Ezoteriska mācība, kas ar neverbāliem izteiksmes līdzekļiem parāda kā neizpaustās, tā arī izpaustās Pasaules uzbūvi un lietu kārtību. Sakrālā ģeometrija atspoguļo Pasauļu hierarhiju, struktūru un savstarpējās attiecības.  Principi, ko izmanto sakrālās ģeometrijas diagrammu zīmēšanā, ir universāli un var tikt attiecināti uz jebkuru lietu, parādību vai ideju.

Tas ir mūžsenais stāsts par Radīšanu, kad no haosa jeb Pirmmatērijas tika atšķelta daļa, lai izveidotu sakārtotu jeb Sakrālu Pasauli iepretim haotiskai jeb Profānai Pasaulei. Latviešu valodā termins “sakrālā ģeometrija” nozīmē “svētā ģeometrija”.  Bet vārds “svēts” indoeiropiešu pirmvalodā un domāšanā saistāms ar nozīmi “gaisma”, “uguns”, un ar gaismas atspīdumu ūdenī^[1]. Baltu valodās vārdiem “svēts” un “gaisma” ir kopīga etimoloģija, līdz ar to latviešu valodā var ieviest jaunu terminu: Gaismas Ģeometrija.

Termins “ģeometrija” cēlies no grieķu valodas un nozīmē geo- “zeme” un metria – “mērīšana”. Antīkās Pasaules grieķi šo disciplīnu pārņēma no Senās Ēģiptes, kur ģeometrijas principus lietoja zemes mērniecībā, kad ik gadu Nīlas plūdu rezultātā bija jāpārmēra un jānosprauž no jauna zemes īpašumu robežas^[2]. Pitagors (6. gadsimts pirms mūsu ēras) ir teicis, ka “ģeometrija ir skaitļi telpā”.  Virs ieejas durvīm Platona Akadēmijā (4. gs.p.m.ē.) bija uzraksts: “Kas nezin ģeometriju, šeit nevar ienākt.”^[3]

Helēna Blavatska “Slepenajā doktrīnā” ģeometriju sauc par “piekto dievišķīgo zinātni jeb piekto atslēgu Septiņu Atslēgu virknē uz universālu ezoterisku valodu un simbolismu”^[4]. Autors vairākkārt atsaucas uz septiņām atslēgām, kas meklētājam nākotnē atvērs durvis uz Pasaules un simbolu izpratni. “Atslēgu” var interpretēt kā ceļu, kas katram savs. Septiņi ceļi ved uz Vienoto mērķi, kurā mēs satiekamies. Durvis nav atveramas, ja neesi izmantojis kādu no septiņām pieejamām atslēgām.

Gaismas ģeometrijas virsuzdevums ir ar formu un proporciju struktūru palīdzību demonstrēt apziņai vienotu rakstu, paraugu jeb modeli, kas nav izdarāms ar verbāliem izteiksmes līdzekļiem dēļ to ierobežotās saturiskās ietilpības. Sakrālā ģeometrija visciešākajā veidā ir saistīta ar mūzikas harmonijām. Arhitektūrā kā “sastingušajā mūzikā” materializējas ģeometriskās formas un proporcijas, tomēr to kvalitāte ir atkarīga no katra konkrētā radītāja. Dižie Renesanses laika arhitekti, tēlnieki un gleznotāji bija studējuši Gaismas ģeometrijas principus, ko viņiem mācīja Fra Luka Pacioli (1445.-1517.)^[5], un, balstoties uz šim zināšanām, radīja Eiropas kultūras “Zelta fondu”.

Dabas pasaule un Sakrālā ģeometrija

Pārsteidzoši daudz mums labi pazīstamu dabas formu un veidojumu ir pakļauti kādam lielam vienotam principam, kas nosaka šo struktūru uzbūvi un ārējo formu izskatu. Uzskaitīšu tikai dažus acīmredzamākos “paraugus”: augu lapu struktūra, augu lapu un koku zaru izkārtojums ap stumbru; piecstaru jūras zvaigzne, ziedi, sešstūra bišu vaska šūnas un sniegpārsliņas; visdažādāko veidu kristāliskās struktūras; spirālveida struktūras gliemežvākā, saulespuķu sēklu izkārtojumos ziedā, kaktusa stādā un zvaigžņu galaktikā; cilvēka ķermeņa proporcionalitāte atbilstoši pentagrammai un Zelta griezumam, un tā joprojām. Šis vienotais Princips saucas- Sakrālā ģeometrija. Dabas pasaulē viss ir būvēts mērķtiecīgi, harmoniski un ekonomiski, bez liekas enerģijas izšķērdēšanas. Daba ir caurausta ar Gaismas ģeometrijas ezoterisko principu, kas ir reizē acīmredzams un tajā pat laikā nemanāms. Iesvārstot mūzikas instrumenta stīgu, rodas skaņa jeb vibrācija, kas izkārto smilšu graudiņus uz eksperimenta virsmas zināmos specifiskos rakstos. Līdzīgs process notiek jūras viļņiem “ģeometrizējot” smiltīs savu svārstību rakstu.

Praktiskā Sakrālā ģeometrija

Lai nodarbotos ar sakrālo ģeometriju nepieciešamas tikai trīs lietas: zīmulis, taisnleņķa trīsstūris un cirkulis. Tieši tie paši rīki, kas pirms tūkstošiem gadu. Ja mūsdienās kā gaismas diagrammu nesēju izmantojam papīru , tad senatnē tās varēja būt smiltis, bērza tāss, māla plāksnīte, akmens virsma vai papiruss. Latviešiem kā “rakstītāju tautai” nozīmīgs informācijas nesējs ir audums vai adījums, kas mūsu tautu uz mūžiem ir “sasējis” mezglā ar ģeometriskā raksta zīmēm^[6]. Kā jebkuras vizuālās mākslas, arī sakrālās ģeometrijas likumības, kļūst uztveramas un izprotamas tikai tās praktizējot ar savu roku uz taustāma nesēja. Tā smadzenēs veidojas sinapses, kas izveido nepieciešamo “pieslēgumu”. Izmantot datora programmas un monitora ekrānu zīmēšanai, ir tas pats, kā rakstīt vai lasīt garu romānu ar elektroniska displeja starpniecību.

Mājas lapā izvietotie zīmējumi un diagrammas domāti, lai Lasītājs tās zīmētu patstāvīgi, sekojot dotajiem aprakstiem un izmantojot cirkuli, taisnleņķa trīsstūri, zīmuli un papīru. Tas nepieciešams, lai attīstītu domāšanu un izpratni par sakrālās ģeometrijas principiem un sakarībām, kas NAV uztverami ar lasīšanas palīdzību vien! Līdzīgi kā klausoties mūziku, mēs neiemācāmies spēlēt kādu instrumentu vai dziedāt, jo tam nepieciešamas praktiskas nodarbības! Tāpat muzejā, aplūkojot mākslas darbus, mēs nekļūstam par gleznotājiem vai tēlniekiem. Tieši tas pats attiecas arī uz Sakrālās ģeometrijas mācību- tās virsuzdevums kļūst izprotams tikai praksē, kad interesents pieslēdzas ideju pasaulei ar aktīvu savu maņu izmantošanu.

Garīgajā un laicīgajā ceļā dažkārt sastopamies ar izaicinājumiem, kuru būtību tulkojam kā nevajadzīgus šķēršļus vai apnicīgus pienākumus. Zinot Gaismas ģeometrijas principus, iespējams pārvarēt šos sliekšņus dažādos veidos. Austrumu kultūrās praktizē jantru apceri vai meditāciju. Budisti būvē mandalas no krāsainu smilšu graudiņiem, lai pēc darba pabeigšanas, tās tūlīt izjauktu. Kādā baznīcā glezno freskas ar Kristus dzīves ainām. Citur veic rituālus, kuru ceremoniālais izkārtojums ir stingri ģeometriski noteikts un domāts konkrētu mērķu sasniegšanai. Gaiša doma ir arī harmoniska ģeometriska struktūra, kas būvēta pēc noteiktām likumībām, un izplatot Dievišķas kārtības inspirētas domformas, mēs padarām apkārtējo Pasauli labāku!

Gaismas ģeometrija un metafizika

Vārdos ietvertā vispārējā Hermētisma formula, kas ir universāli pielietojama jebkuram Esamības līmenim- “kā augšā, tā apakšā” joprojām nav apstiprināta modernās zinātnes Kosmogonijā. Tieši tāpēc, ka Radīšanas sākumā jeb PIRMCĒLONĪ skaitļi vēl nebija diferencējušies, nevar aprakstīt SĀKUMU pirms skaitļiem ar pašu ciparu palīdzību. Tāpēc abstraktie simboli, kurus izmanto Sakrālā ģeometrija- punkts un aplis, ir tas rīks, ar ko cilvēka apziņā uzaust Pasaules auduma rakstu.

Punkts ir Monāde, kura satur visu Vienotību pirms diferenciācijas. Pēc pilnīgas vienotības Lielajā plānā parādās trīsdalījums: Trīsvienība, ko simbolizē trīsstūris. Šo trīsdalījumu dažādos reliģiskos un filosofiskos virzienos jau var nosaukt vārdos: Svētā Trīsvienība- Kristietībā, Trimurti- Hinduismā, Trīs Logosi- Ezoterikā, utt. Taču, ja Meklētājs vēlas iegūt Pasaules modeli, kurā acīmredzami parādīts izpaustās jeb fenomenālās Pasaules nodalījums no neizpaustās jeb nūmenālās^[7] Pasaules, palīdzēt var tikai Sakrālās ģeometrijas diagrammas. Pasaules Radīšanas zīmējumā parādās aplī ierakstīts trīsstūris kā pirmā izpaustā figūra (punkts un aplis netiek uzskatīti par tādu). Par šo tēmu tuvāk sadaļā “Formveide”.

Ceļa vārdi

Sakrālās ģeometrijas mācības uztverei un izpratnei var palīdzēt izcilā Renesanses laikmeta franču domātāja un filosofa Mišela de Monteņa (1533.-1592.) “Esejās” paustais. Te garāks izvilkums no I.sējuma 27.nodaļas esejas.

“…Muļķīga pašpaļāvība ir nicināt un nosodīt kā nepatiesu to, kas mums neliekas ticams; šis netikums ir ļoti izplatīts to cilvēku vidū, kuri domā, ka viņiem ir kādas zināšanas, kas pārsniedz vispārējās zināšanas… Saprāts mani ir iemācījis, ka tik noteikti kaut ko nosodīt kā nepatiesu un neiespējamu nozīmē piedēvēt sev Dieva Gribas un mūsu Mātes Dabas varenības robežu un iespēju zināšanu; un Pasaulē nav lielāka neprāta, kā mērīt tos ar mūsu spēju un kompetences mērauklu. Ja mēs dēvējam par ērmīgu vai brīnumainu to, kas nav pieejams mūsu saprātam, cik gan tādu brīnumu pastāvīgi neatrodas mūsu acu priekšā? Pārdomāsim, caur kādiem miglas vāliem un it kā taustoties, mēs virzāmies uz izpratni par lielāko daļu lietu, ar kurām mums pastāvīgi jāsastopas; tad mēs, protams, sapratīsim, ka tās mums vairs nešķiet dīvainas drīzāk pieraduma nekā zināšanu dēļ… Ja šīs lietas atkal pirmoreiz nostātos mūsu priekšā, tad mēs tās uzskatītu par tikpat neticamām vai pat vēl neticamākām kā daudzas citas lietas…

Dvēsele līdz ar acīm pierod pie tā, ko redz pastāvīgi, un nemeklē vairs tā cēloņus.* Lietu neparastums mūs vairāk mudina meklēt to cēloņus nekā šo lietu diženums. 

Mums ar lielāku respektu jāizturas pret šo Dabas neierobežoto varenību un skaidrāk jāapzinās mūsu nezināšana un vājums… Ja ļaudis pietiekami labi izprastu atšķirību starp neiespējamo un neparasto, kā arī starp to, kas ir pretrunā ar vispārējo Dabas virzību un to, kas ir pretrunā ar cilvēku vispārpieņemtajiem uzskatiem; ja viņi nebūtu pārsteidzīgi noticēšanā un neapdomīgi nenoticēšanā, tad tiktu ievērots Hīlona pasludinātais likums: “Neko pāri mēram”.**

Nicināt to, ko mēs nevaram izprast, ir bīstama pārdrošība ar visai nepatīkamām sekām, nemaz jau nerunājot par to, ka tā pati par sevi ir muļķīga pārsteidzība. Jo pēc tam, kad jūs atbilstoši savai lieliskajai saprašanai būsiet noteikuši patiesā un nepatiesā robežas, jūs atklāsiet, ka jums nākas ticēt lietām, kas ir vēl dīvainākas nekā tās, kuras jūs noliedzat; tad jūs būsiet spiesti atteikties no pašu noteiktajām robežām…”^[8]

Izvilkuma beigas.

* Cicerons, Par Dievu dabu, II grāmata, XXXVIII nodaļa.

** Šo izteikumu piedēvē gan Solonam, gan arī Hīlonam.

Šajā lapā paustais ir radies ilgstošu pārdomu rezultātā daudzu gadu garumā. Esmu tikai mācījies, kas nenozīmē, ka esmu kaut ko sapratis. Gaismas ģeometrija ir tikai viens no Ceļiem uz izpratni, kas palīdz tuvoties Apziņas paplašinājuma mirklim. Nešaubos, ka kādā brīdī Sakrālās ģeometrijas zinība kādam ļaus “saslēgt” vienotā kopainā it kā nesavienojamas jomas, sasniedzot sintēzes maģiju. Mājas lapa ir domāta Meklētājam, un tikai no viņa paša ir atkarīgs tālākais. Ja Lasītājs atradīs atbildi kaut vai uz vienu būtisku jautājumu, tad Darbs būs bijis jēgpilns. Nesolu, ka Sakrālās ģeometrijas studijas ir viegla pastaiga, bet noteikti aizraujoša gan.