Piedošanas brīnums 22.08.2013

Vienīgais atbrīvojošais spēks Visumā ir PIEDOŠANA, un to iemācīt mums atnāca Kristus. Kristus veidolā Dievs mums devis Mīlestību un Piedošanas mācību. Kristus mācīja mīlēt sevi pašu un piedot sev, jo tad cilvēks iemācīsies mīlēt citus un piedot citiem, un tas padarīs viņu stipru. Gudrs ir tas, kurš pareizi saprot šo mācību. Gudrība, kas gājusi caur dvēseli, tiek saprasta pareizi.

Piedot – tas nozīmē atdot divkārt, apzināti un ar cieņu. Lūgt piedošanu nozīmē noteiktu daudzumu sliktā pārmainīt uz labo, apzināti un ar cieņu.

Piedošana ir visvienkāršākais paņēmiens, kā atbrīvoties no sliktā. Piedodot īstajam cēlonim, cilvēks atbrīvojas no slimībām, dzīves grūtībām un visa cita sliktā. Ja cilvēks iemācās piedot un lūgt piedošanu neredzamajiem enerģētiskajiem veidojumiem jeb stresiem, tad cilvēks atbrīvojas no negativitātes piesaistes spēka un iemanto laimi. Tas, kurš apgūst piedošanas mākslu, var atbrīvoties no sliktā. Kas noliedz negatīvo sevī vai tuviniekos, savu ceļu iet, iegūdams zilumus un punus.

Lai piedotu, pašam jāiepazīst sevi. Viegli ir redzēt trūkumus otrā cilvēkā, bet ļoti grūti ir saskatīt tos pašus trūkumus arī sevī. Iepazīstot sevi, atzīstot savu negatīvo, mēs vieglāk uztveram otra negatīvo, un tāpēc mums ir vieglāk piedot. Kas mīl, tas piedod, un tam dzīvē viss būs kārtībā. Kad es piedodu, es varu iemīlēt, es varu kļūt laimīgs, vesels, un man visā veiksies.

Bieži man lekcijās jautā –  kā lai piedod, ja Tu saproti, ka otrs rīkojas nepareizi. Īpaši ģimenes strīdos jāņem vērā patiesība, ka gudrākais vienmēr piekāpjas, jo gudrais prot pareizi domāt, un viņš spēj muļķim piedot.

Ja kāds man nodarījis sliktu, es viņam piedodu, ka viņš tā rīkojies, un piedodu sev, ka es šo slikto esmu sevī uzņēmis.

Piedošanas piemērs

Es tev piedodu, ka nodarīji man pāri. Paldies, ka nodarīji man pāri, jo citādi es nebūtu sācis domāt, ko daru savā dzīvē nepareizi. Tieši tu ar savu slikto rīcību piesaistīji manu uzmanību manām kļūdām, kuras līdz šim brīdim neuzskatīju par kļūdām. Paldies, ka palīdzēji man garīgi attīstīties. Es tev piedodu no visas sirds. Lūdzu, piedod man, ķermeni, ka, uzņemdams slikto, esmu arī tev nodarījis pāri. Es piedodu sev, ka uzņēmu šo negatīvo stresu sevī. Es esmu tikai skolnieks, kas mācās, lai kļūtu gudrāks. Es mīlu sevi!

Ja es pats kādam esmu nodarījis sliktu, es viņam lūdzu piedošanu, ka esmu tā rīkojies, un piedodu sev, ka tā darīju.

Piedošanas piemērs

Lūdzu, piedod man, ka nodarīju tev pāri. Es tikai tagad sapratu, ka esmu tev nodarījis pāri, tāpēc no sirds lūdzu –  piedod man. Lūdzu, piedod man, ķermeni, ka, pieļaudams kļūdu, es nodarīju pāri arī tev. Es piedodu sev, ka rīkojos tik neapdomīgi un slikti. Es neapzinājos savu kļūdu, tāpēc pieļāvu kļūdu. Es tikai mācos. Es mīlu sevi!

Tā kā nodarīdams pāri citam vai ļaudams citam darīt pāri man, esmu licis ciest savam ķermenim, tad jebkurā gadījumā es vienmēr lūdzu piedošanu savam ķermenim, ka tādējādi esmu tam nodarījis pāri.

Piedot var skaļi vai domās. Svarīgākais ir piedot no visas sirds! Katrā cilvēkā mīt nepieciešamība piedot, nepieciešamība atbrīvoties no sliktā. Dzīves kvalitātes palielināšanās diktē nepieciešamību pēc piedošanas un daudz pilnīgāku attieksmi pret to. Tas nozīmē – nevis jāpiedod apvainotājam, ka viņš man nodarīja ļaunu, bet jālūdz viņam piedošana, ka es ar savām sliktajām domām viņu izprovocēju man darīt sliktu. Jums apvainotājam no visas sirds jāpateicas par to, ka viņš jums atvēra acis un deva iespēju uzsākt augošā karmiskā parāda izpirkšanu. Bez viņa iejaukšanās jūs tā arī paliktu neredzīgs.

Kas baidās vai negrib piedot, tam lemts iet ciešanu ceļu, jo sākotnējai jābūt domāšanai. Iemācoties piedot, cilvēkam no galvas it kā tiek noņemta aizsargķivere, un viņš ir gatavs uztvert Dievišķo sirdsgudrību.

Tas, kurš lūgt piedošanu uzskata par kaunu un pazemojumu, vēl nezina, ka, dāvājot piedošanu, cilvēks kļūst cildenāks. Īpaši vīrieši uzskata, ka piedošana ir vājuma pazīme. Tā tas nav. Cilvēks, kas ir piedevis, izjūt atvieglojuma sajūtu. Caur piedošanu piedevējs ceļ savu pašcieņu.

Pavirša atvainošanās ir īstas piedošanas jaunākā māsa. Arī tas jau ir sākums. Tomēr pavirša atvainošanās nespēs atbrīvot problēmu pilnībā. Apzināta atvainošanās no visas sirds var būt savas kļūdas apzināšanās, un tādā gadījumā tā iedarbojas atbrīvojoši. Atvainošanās un piedošana iedarbojas uz dvēseles brūci kā zāles. Lūgt piedošanu piespiedu kārtā, pat ja to dari pats, ir varmācība, kas izraisa vēl lielākas dusmas un atriebt kāri.Ja jūtat, ka neesat gatavi piedot, ziniet, ka jums nāksies vēl ciest, jo jūs tādējādi mācāties. Centieties pret ciešanām izturēties kā pret skolotāju, kas māca tā, kā jūs viņam to atļaujat. Kad tiksiet skaidrībā par savas kaites cēloni jeb sapratīsiet neapgūto mācību stundu, atvērsieties piedošanai.

Man bieži jautā –  kā var zināt, kad ir piedots. Ja nodarījums atgādina par sevi jūsu atmiņā, tas nozīmē, ka tas vēl nav atbrīvots, tātad –  nav piedots. Ja pats kādam esat nodarījis pāri, un jūsu nodarījums nedod jums mieru arī pēc tam, kad esat lūdzis piedošanu, tas nozīmē, ka neesat lūdzis piedošanu no sirds, bet vairāk pienākuma dēļ. Kas netiek aizmirsts, tas nav piedots. Kas netiek piedots, pret to cilvēks ir nežēlīgs. Piedošana ir svēts darbs. Bez savu kļūdu apzināšanās rezultātu tai nebūs.

Daudzi, kas sākuši nodarboties ar piedošanu, ir izjutuši piedošanas atveseļojošo iedarbību un uzskatījuši, ka viņiem tagad ir labs līdzeklis, ar kura palīdzību tikt galā ar visām savām problēmām. Rezultāts ir tāds, ka pirmais ārstnieciskais efekts paliek kā pēdējais. Ja viena slimība pazudusi, tad jauna un smagāka nākusi vietā. Kāpēc? Jo cilvēks padarīja piedošanu par līdzekli sava mērķa sasniegšanai. Lietojot garīgu došanu materiālai saņemšanai, padarām garīgumu par materiālismu, ko vada laicīgie alkatības mērķi. Tieši tāpēc piedošana vairs nepalīdz.

Dzīvē ir tā iekārtots, ka dod tikai devējam, ņēmējs paliek tukšā. Ja sliktai domai novēlēsiet labu ceļu, tā aizies pa labu ceļu. Ja, zobus sakodis, piespiedīsiet sevi lūgt piedošanu, rezultāta nebūs. Pietrūks jūsu brīvprātīgās gribas. Piedošana, kas plūst no visas sirds, pārvērš nelaimīgu pagātni laimīgā nākotnē.

 Autore: Elvita Rudzāte