Kā audzināt svešu bērnu? 06.09.2013

Mūsdienās ir aktualizējies jautājums, kā audzināt svešu bērnu? Daudz audžuģimeņu audzina citu vecāku radītos bērnus un sastopas ar dažādām problēmām. Audžuvecāki ir izmisumā, jo visu ir darījuši pēc vislabākās sirdsapziņas, bet bērns neievēro vecāku mācīto. Ko darīt? Atbildei uz šo jautājumu man domās atnāca pasaka par dzeguzēnu.

Pasaka par Dzeguzēnu

Reiz dzeguze laikā, kad gulbji bija devušies pēc pārtikas, sava bērna oliņu novietoja gulbju pāra ligzdā. Kad atgriezās gulbju māte, kuru sauca par Gulbenīti, viņa redzēja, ka klāt nākusi sveša putna ola. Gulbenīte ļoti satraucās par notikušo un gaidīja, kad mājās pārnāks gulbju tēvs, kuru sauca par Gulbīti. Kad Gulbītis ieradās, viņa teica: „Mīļais, šodien ir noticis pārsteigums. Kamēr bijām projām, mums Dievs atnesis vēl vienu bērniņu.” Gulbītis atteica: „Mīļā, lai kurš to būtu atnesis, mēs zinām, ka visiem bērniem ir nepieciešama mīlestība, tāpēc arī šo bērniņu audzināsim kā savējo un iemācīsim visus mūsu tikumus.”

Gulbenīte perēja, perēja, līdz izšķīlās mazie Gulbēni un arī Dzeguzēns. Gulbji redzēja, ka Dzeguzēns ir nelies putniņš, tāpēc visa ģimene bija īpaši rūpīga pret Dzeguzēnu, lai tam nenodarītu pāri. Gulbji mācīja saviem bērniem un audžubērnam mīlestību, uzticību, tikumību un citus gulbju tikumus. Dzeguzēns klausījās savu audžuvecāku mācībās, bet sevī juta, ka viņam tās nav pieņemamas. Tā kā Dzeguzēns lidot iemācījās ātrāk par Gulbēniem, vecāku prombūtnes laikā viņš nolēma aizlidot uz mežu paskatīties, kas tur notiek. Gulbēni sauca Dzeguzēnu, teica, lai nelido uz mežu, ka vecāki par to dusmošoties, bet Dzeguzēns tikai pasmējās un aizlidoja. Kad Dzeguzēns atgriezās mājās, Gulbenīte jau bija ļoti noraizējusies. Viņa sodīja Dzeguzēnu ar nelielu pērienu un piekodināja, lai citreiz tādas blēņas neatkārto.

Nākamajā dienā Dzeguzēns vecāku prombūtnes laikā atkal devās lidojumā uz mežu. Šoreiz viņš iepazinās ar citu putniņu, kurš izskata ziņā līdzinājās viņam. Viņi sāka rotaļāties un jautri pavadīja visu dienu. Tikai vēlu tumsā Dzeguzēns atgriezās mājās. Gan Gulbenīte, gan Gulbītis bija ļoti dusmīgi. Šoreiz viņi Dzeguzēnu nepēra, bet visiem bērniem novadīja audzināšanas stundu, skaidrojot, ka lidojot vieni, tie var nonākt sliktā kompānijā, kas sabojās viņu turpmāko dzīvi. Gulbēni māja ar galvu, bet Dzeguzēns tikai izlikās, ka klausās.

Jau no rīta, tiklīdz vecāki bija aizlidojuši barības meklējumos, Dzeguzēns devās pie sava drauga uz mežu. Priecājoties ar savu jauno draugu, Dzeguzēns nolēma, ka vairs neatgriezīsies pie vecākiem, ka pats var sev barību atrast. Gulbenīte un Gulbītis lidoja uz mežu, meklēja savu audžubērnu, sauca to, bet Dzeguzēns paslēpās aliņā, lai audžuvecāki to neatrastu. Gulbenīte un Gulbītis katru dienu meklēja savu audžubērnu, bet Dzeguzēns turpināja slēpties un rotaļāties ar jaunajiem draugiem. Taču kādu dienu Gulbenītei un Gulbītim tomēr izdevās pārsteigt Dzeguzēnu rotaļas brīdī. Gulbenīte sāka rāt Dzeguzēnu, bet Dzeguzēns tikai pasmējās un noteica: „Vai jūs neredzat, ka neesat mani īstie vecāki. Es neesmu gulbis, tāpēc man gulbju tikumi nav pieņemami. Lieciet mani mierā!” Gulbenīte sāka raudāt, bet Gulbītis, mierinot sievu, teica: „Tā ir viņa izvēle. Mēs darījām, ko varējām pēc vislabākās sirdsapziņas. Ja mēs viņam neesam vajadzīgi, tad atgriezīsimies pie mūsu bērniem, kuriem mēs esam vajadzīgi.” Tā abi aizlidoja atpakaļ pie saviem bērniem, kurus turpināja audzināt pēc vislabākajiem gulbju tikumiem.

Savukārt Dzeguzēns turpināja rotaļas ar saviem draugiem, vēlāk jau sāka meklēt draudzenes. Dzeguzēnam iepatikās valdzināt Dzeguzītes, tikai veidot attiecības un būt kopā ar vienu vienīgu Dzeguzīti – tas no viņa bija par daudz prasīts. Šad un tad viņš atcerējās savu audžuvecāku mācības, bet tad sev iestāstīja, ka viņš taču nav gulbis, bet gan dzeguze, tāpēc viņš var dzīvot pēc dzegužu tikumiem.

Tā Dzeguzēns priecājās, līdz kādu dienu draugi sastrīdējās ar viņu, atstādami Dzeguzēnu vienu pašu. Tad viņš atcerējās par savu gulbju ģimeni un lidoja uz mājām, bet atklāja, ka gulbji ir aizlidojuši uz siltajām zemēm. Viņš gauži raudāja, ka neklausīja savus audžuvecākus, bet bija jau par vēlu. Dzeguzēns beidzot saprata savas pieļautās kļūdas un nolēma turpmāk savu dzīvi veidot pēc gulbju tikumiem.

Šī pasaka māca, ka audžuvecāku pienākums ir audzināt bērnu ar mīlestību pēc vislabākās sirdsapziņas un dot bērnam brīvību, kad tas ir pieaudzis – tā kā to izdarīja gulbju vecāki. Svarīgi ir nepārdzīvot, ja bērns rīkojas citādi, nekā vecāki ir audzinājuši, jo bērnam ir jāapgūst savas neapgūtās mācību stundas „apdedzinoties”. Šī pasaka apliecina arī, ka audžuvecāki nespēj izmainīt gēnus jeb karmu (neapgūto mācību stundu). Ar to ir jārēķinās, bet labā ziņa ir, ka tad, kad bērns ir „apdedzinājies”, viņš atzīst savu audžuvecāku labo rīcību un ir pateicīgs viņiem.

Autore: Elvita Rudzāte