Pašizziņa attiecībās Džidu Krišnamurti skatījumā 10.09.2013

Džidu Krišnamurti (Jiddu Krishnamurti) (dzimis – 1895. gada 11. maijā; miris – 1986. gada 17. februārī) bija Indijas izcelsmes rakstnieks, domātājs un orators, kas runāja par filozofiskām un garīgām tēmām. Viņš runāja par psiholoģisko revolūciju, prāta darbību, meditāciju un cilvēku savstarpējām attiecībām un to, kā panākt pozitīvas izmaiņas sabiedrībā. Viņš vienmēr uzsvēra, ka cilvēka prāta darbības modelis un domāšanas veids ir kardināli jāmaina un ka to cilvēka vietā nevar izdarīt kāds cits; to nevar panākt ar reliģiskām, politiskām vai citām ārējām metodēm, to var izdarīt tikai katrs cilvēks pats. Dž. Krišnamurti visu dzīvi mācīja cilvēkus, stāstīdams par savām vērtībām, un viņš bija daudzu cilvēku garīgais skolotājs.

Viņš ir teicis: „[…] es nevēlos sekotājus; man tikai un vienīgi rūp redzēt cilvēkus pilnībā un beznosacīti brīvus. […] Es uzskatu, ka Patiesība ir bezceļu zeme, un ka jūs nevarat tai pietuvoties ne pa vienu taku vispār, ne caur kādu reliģiju, ne caur kādu sektu. […] Es nevēlos piederēt nevienai garīga tipa organizācijai. […] Ja kāda organizācija tiek radīta tādam mērķim, tā kļūst par enkuru, par vājību, par važām un kropļo cilvēku, aizturot viņa izaugsmi, savas unikalitātes izveidi, kas slēpjas personīgā absolūtas un beznosacījuma Patiesības atklāšanā. […]”[1]

Dž. Krišnamurti ir daudz runājis par pašizziņu, kas ir svarīga indivīda kardinālām pārmaiņām, apgalvojot, ka sevi vislabāk var atklāt tieši attiecībās, uzsverot, ka runa ir nevis tikai par partnerattiecībām, bet par attiecībām šī vārda visplašākajā nozīmē – piemēram, attiecībām ar visiem cilvēkiem, priekšmetiem un idejām jeb domām.

Dž. Krišnamurti grāmata „Par attiecībām”[2] var kalpot par ceļvedi un padomdevēju tiem, kas vēlas sevi izzināt un mainīties, par pārmaiņu līdzekli izmantojot tikai sevi un savu atspulgu attiecībās. Šīs grāmatas izpratnē vārds „attiecības” nozīmē būt attieksmē vienam pret otru, būt reāli saistītam, atrasties kontaktā, just empātiju, simpātijas, būt apveltītam ar jūtīgumu, abpusēju sapratni un kontaktus – ne tikai fiziskus, bet arī psiholoģiskus, emocionālus un intelektuālus. Attiecības rodas tikai tad, kad ir kontakta, komunicēšanas un kopīguma izjūta, un tas nozīmē lielu pieķeršanos.

Šajā grāmatā viņš norāda, ka pašizziņa nav nekas tāds, ko var iegūt no grāmatām, un tā nav arī ilgas, mokošas vingrināšanās un disciplīnas rezultāts. Tā ir katras domas un jūtas apzināšanās ik brīdi, kad tā rodas attiecībās. Sevis izprašana jeb pašizziņa ir gudrības sākums, un izzinot un saprotot sevi, var atrisināt problēmas, ar kurām mēs saskaramies ik dienu. Viņš apgalvo, ka tikai tad, kad pašizziņa nomierinājusi cilvēka prātu, var dzimt patiesība. Viņš par reliģiju dēvē attiecībās notiekošas darbības skaistuma, dziļuma, plašās nozīmes izpratni. Pašizziņa tiek saistīta ar attiecībām, jo attiecības un to izpratne ir īstā reliģija un ietver visu eksistences jēgu. „Attiecībās – vai tās būtu ar cilvēkiem, ar dabu, ar kokiem, ar zvaigznēm, ar idejām, ar valsti – notiek domātāja un domāšanas, cilvēka un prāta pilnīga atklāšanās.”

Minētajā grāmatā Dž. Krišnamurti skaidro, ka attiecības ir reakcija uz dzīves kustību un ka vissvarīgākais ir tieši tas, kāds es esmu ikdienas dzīvē, kāda ir mana izturēšanās pret savu vīru, bērniem, darbiniekiem, priekšmetiem, nevis tas, kāda es gribētu būt nākotnē, ko es domāju vai kādi ir mani plāni. Manu pasauli veido mana ikdiena, mana izturēšanās un manas domas ikdienā, nevis mans priekšstats par to, kāda es gribētu būt vai kādu dzīvi es gribētu. Attiecības ir vienīgais mums pieejamais spogulis, kurš nedeformē attēlu un kurā precīzi un tieši var redzēt, kā attīstās manas domas. Attiecības neizbēgami radīs konfliktu, ja cilvēks neizpratīs saistību ar cilvēkiem, priekšmetiem, naudu, domām un citiem ikdienas aspektiem. Ja pastāv kāda problēma, tai ir jāpievērš uzmanība, tā ir jāpēta un ir jānoskaidro sava reakcija uz to; ir svarīga nevis pati problēma, bet gan cilvēka attieksme pret to un tas, ko cilvēks no tās var iemācīties, saprast.

Autors aicina novērot savas attiecības un pārveidot tās. Viņš atzīst, ka novērošanai ir nepieciešama pilnībā koncentrēta uzmanība, tomēr norāda, ka tā rodas dabiski un ka, lai to apgūtu, nav jāmācās universitātē, vai jātrenējas.

Dž. Krišnamurti uzskata, ka viens no galvenajiem šķēršļiem pilnīgai un laimīgai cilvēka dzīvei ir priekšstatu veidošana: „Visas attiecības balstās uz priekšstatu, ko jūs esat izveidojis par citu cilvēku un ko cits cilvēks ir izveidojis par jums.” Viņš skaidro, ka starp šiem diviem priekšstatiem pastāv attiecības, un tie var būt daudzu atmiņu, pieredzes, zināšanas gadu rezultāts, un norāda, ka „cilvēkam jābūt ieinteresētam un pilnībā jānovēro „reāli esošais”, nevis jāiztēlojas „teorētiski vēlamais” vai tas, kāds tas visticamāk ir, ņemot vērā savus priekšstatus.”

Ar priekšstatiem dzīvot ir ļoti ērti, jo tad nav pastāvīgi jāiedziļinās, piemēram, otrā cilvēkā, bet, dzīvojot ar priekšstatiem vienam pret otru, cilvēks dzīvo virspusējā līmenī. Piemēram, dusmās vai aizkaitinājumā pateikta frāze smadzenēs tiek „piereģistrēta” un pievienota pie priekšstata par attiecīgo cilvēku. Jājautā, vai ir iespējams aizvainojumu „nepiereģistrēt”. Dž. Krišnamurti apgalvo, ka tas ir iespējams tikai tad, kad neeksistē priekšstats, un „divi cilvēki bez priekšstatiem ir visbrīnumainākais notikums, lielāks par jebkuru brīnumu pasaulē – ja tas vispār ir iespējams. Ja tā tiešām notiek, tad starp šiem cilvēkiem ir pavisam citāda sazināšanās.”

Cilvēks vēlas mainīt sabiedrību, un vienīgais veids, kā to izdarīt, ir pilnīgi un radikāli mainīt savstarpējās attiecības. Lai smalki izjustu attiecības, ir vajadzīgs ļoti ātrs prāts; nevis tāds, kas ir pārslogots ar zināšanām, atmiņām vai pieredzēto, bet gan prāts, kas ir ļoti modrs un vērīgs. Modri vērojot visu apkārt notiekošo – uz ielas, autobusā, veikalā vai ģimenē –, ir jāvēro, jāskatās un jāizjūt viss apkārt notiekošais – tā cilvēks var kļūt jutīgs savās attiecībās.

Problēma ir ne tikai priekšstats par apkārtējiem, bet arī priekšstats sevi. Dž. Krišnamurti mudina atrast spēkus dzīvot bez priekšstatiem, norādot, ka rezultāts būs pavisam citādas attiecības ar citiem cilvēkiem, un tādēļ radīsies citāda sabiedrība. Dž. Krišnamurti: „Attiecībās ir tik svarīgi izzināt sevi, proti, veikt pašizziņu. Ja jūs nepazīstat sevi, to, kāds esat, visas savas raizes, bažas, nedrošību, tieksmi pēc drošības, ja jūs to visu nesaprotat, kā gan varēsiet saprast savu sievu vai vīru? Cilvēki paliks kā divas atsevišķas vienības. Tātad attiecības nenozīmē tikai fiziskos, seksuālos kontaktus, bet arī to, ka jums vienam par otru nav noteiktu priekšstatu. Tad radīsies nepastarpinātas iejūtīgas attiecības, kurās būs mīlestība. Mīlestība taču nav atcerēšanās. Mīlestība nav tēls, ko domāšana rada par citu cilvēku. Tā nav mīlestība. […] ir svarīgi saprast mūsu attiecību raksturu un uzbūvi. Lai pārveidotu šo […] sabiedrību, jums radikāli jāmainās pašiem. […] Smadzenes var radikāli mainīt tad, ja ir visaptverošs, dziļš ieskats visā cilvēciskajā problēmā.”

Minētajā grāmatā autors ļoti uzskatāmi norāda uz attiecībās visbiežāk pieļautajām kļūdām ar visnopietnākajām sekām, un ieliek lasītāja rokās saprotamus instrumentus darbam ar sevi un pastarpinātai attiecību uzlabošanai visā pasaulē. Svarīgi ir rīkoties un nepadoties grūtībās, lai redzētu, ka notiek dziļa un stabila pārveidošanās.