Labdarība Tēvzemei 24.09.2013

Gribu dalīties iespaidos par kādu senu labdarības projektu – lielu projektu, kurā mazu niecīgu kripatu ieguldīju arī es – no visas sirds veicot darbus, kurus par labdarību toreiz neuzskatījām ne es, ne mani kolēģi, ar kuriem kopā tolaik strādāju.   

Bija barikāžu laiks Latvijā – 1991.gada janvāris. Pirms divdesmit gadiem. Vēsturē tas ir viens mirklis. Cilvēka mūžā — daudz vairāk. Daudz kas man piemirsies, emociju saspringtībā sajaukušies datumi, jo 80.gadu beigas un 90. sākums nāca ar milzīgām pārmaiņām un ar nepiedzīvotu tautas vienotību. Tas bija laiks, kādu sava emocionālā piesātinājuma un patriotisma ziņā neizdodas piedzīvot katrai paaudzei. Un man tika uzdāvināta laime to piedzīvot.

1991.gadā biju jaunākā zinātniskā līdzstrādniece un strādāju kultūras pieminekļu aizsardzības un izpētes jomā. Mana darba vieta atradās Vecrīgā, apmēram 100 metrus attālumā no tagadējās Saeimas ēkas, toreizējās Augstākās padomes. Barikāžu laiks sākās janvārī, kad Lietuvā pie televīzijas sabrauca krievu tanki, armija nogalināja cilvēkus. Rīgā šajās dienās norisinājās Tautas  Frontes sanāksme, pēc kuras daudzi palika pa nakti Rīgā un sāka veidot nocietinājumu punktus. Ar dzelzsbetonu un dzelzs režģiem veidoja sienas un aizsprostus, lai pilsētas centrā un arī Vecrīgā samazinātu karaspēka (ja tāds gribētu ienākt) pārvietošanās ātrumu. Viens no apsargājamiem objektiem Vecrīgā–Augstākās Padome. Gan man, gan maniem kolēģiem šajās dienās uz darbu bijā jānāk cauri šiem nocietinājumiem. Kolēģi vīrieši pievienojās barikāžu sargiem gan dienā, gan naktī, bet sievietes uz nakts dežūrām nelaida. Tas bija stingrs barikāžu dalībnieku lēmums. Nekāda aprīkojuma cilvēkiem nebija, vienīgi līdzi bija gāzmaskas un radio. Cauru diennakti dega ugunskuri.

Savā nelielajā Vecrīgas namiņā mēs izveidojām atpūtas vietas barikāžu vīriem. Mūsu darba specifika bija saistīta ar pieminekļu apsekošanas ekspedīcijām, līdz ar to guļammaisi, segas, gāzes plītiņas un viss, kas nepieciešams dzīvei ‘’lauku apvidū’’  bija pieejams. Starp mūsu darba galdiem izvietojām guļammaisus un matračus vīriem, izveidojām improvizētu mazgāšanās telpu, iekārtojām ēšanas vietu. Dienu un nakti vīri mūsu namiņā varēja uz maiņām atpūsties, sasildīties, paēst, nomazgāties.  

Mans pienākums bija rūpēties par barikāžu sargu ēdienu un sausām drēbēm. Tūlīt pēc darba laika beigām ar kājām devos uz mājām (trolejbusi nekursēja), kas atradās pie Gaisa tilta. Pa ceļam veikalā sapirku ēdamlietas par visu naudu, kādu toreiz varēju atļauties. Mājās kopā ar vīru un vīramāti cepu un vārīju, taisīju brokastu un pusdienu ēdienus barikāžu vīriem priekš nākamās dienas. Ap 6.00 no rīta, manam vīram palīdzot, visu pagatavoto sakrāvām man mugursomā – un ar kājām uz darbu prom! Darba vietā Vecrīgā vārīju brokastu tējas un kafijas, vīri nāca brokastīs, pēc tam visas dienas garumā smērēju maizītes, griezu salātus, sildīju ēdienu un uzņēmos citas saimnieciskas rūpes. Un tā no rīta līdz vakaram (pa starpu vēl pagūstot veikt arī savus tiešos darba pienākumus), dienu pēc dienas, mainījās tikai barikāžu vīru sejas. Nogurušas, bārdām apaugušas, bet vienmēr smaidīgas un optimisma pilnas. Čaklās Bitītes – tā viņi mūs sauca. Tajās dienās neviens nedomāja par savu labumu. Nevienam neienāca prātā kaut ko rēķināt naudas vai sava personiskā zaudētā laika izteiksmē, kā tas, iespējams, lielākā vai mazākā mērā būtu šodienas sabiedrībā.  Tajās dienās mēs bijām viena liela ģimene. Vienota liela ģimene par savu zemi – Latviju.

Kā es jutos tajā laikā un arī šobrīd? Barikāžu laika izjūtas man neviens nevar atņemt. Tās stāv pāri visām šā brīža Latvijas negācijām. Protams, vēlākie gadi nesa zināmu vilšanos, jo ideālā neatkarīgā Latvija, kādu to bijām izsapņojuši, realitātē veidojās savādāk.

Savas Latvijas mīlestība, manas tautas un tās pārstāvju (barikāžu sargu) mīlestība – tas drīzāk bija īpašs dvēseles stāvoklis, kādu līdzīgu neesmu pieredzējusi. Taču esmu ar mieru to piedzīvot atkal un atkal – tikai ne vairs Latvijai tik kritiskā situācijā.

2010.gada oktobrī Marina Kostoņecka man pasniedza Barikāžu piemiņas zīmi ar kārtas numuru 30161. Tas man bija milzīgs pārsteigums. Pēc 20 gadiem! Absolūti nejutos to pelnījusi. Mēs taču visi tolaik Vecrīgā strādājošie vai dzīvojošie  rīkojamies līdzīgi. Izrādās, ka barikāžu sargi toreiz bija augsti novērtējuši arī manu necilo palīdzību šajā Latvijai tik atbildīgajā laikā. Un es varēju vēlreiz atmiņās izdzīvot to īpašo dvēseles stāvokli kādā es atrados pirms 20 gadiem.

Autore: Elita Pētersone