Bērna augšana nepilnā ģimenē 01.10.2013

Savā darba praksē esmu sastapusies ar ļoti daudziem gadījumiem, kad partnerattiecībās ir problēmas, kuru cēlonis ir bērnībā piedzīvotā trauma – vecāku strīdi un šķiršanās. Ja pēc šķiršanās bērns ir audzis nepilnā ģimenē, viņam nav dota iespēja iemācīties, kā pārvarēt ģimenē radušās grūtības. Labāk klājas tiem bērniem, kuru vecāki pēc šķiršanās apprecas vēlreiz, jo tad bērns var mācīties un gūt pieredzi, skatoties uz jaunizveidoto ģimeni. Ļoti bieži sievietes uzskata, ka cits vīrietis nespēs būt labs tēvs viņas bērniem, tāpēc ziedo savu dzīvi bērniem, neapprecoties ar citu vīrieti. Tā kā vīrieši nevar iztikt bez mīlestības un vairumā gadījumu meklē sev jaunu partneri, tad gadījumi, ka vīrietis ziedo savu dzīvi bērniem, ir daudz retāki.  

Kādas tad ir sekas, ja bērns aug šķirtā ģimenē pie viena no vecākiem? Meitene, augot pie mātes, kura savu dzīvi ziedo bērniem, pieaugušā vecumā var baidīties no vīriešiem. Pat ja viņai izdodas apprecēties, viņai varētu būt problēmas ar mīlestības izrādīšanu savam vīram. Kāpēc? Jo mīlestības izrādīšanu meitas mācās saskarsmē ar tēvu, bet dēli – saskarsmē ar māti. Ja dēls aug pie tēva, viņš vēlāk var neprast izrādīt sievietei savas jūtas un nevēlēties pieņemt sievietes sniegto mīlestību. Ja meita aug pie tēva, pieaugušā vecumā viņa mēģina izvēlēties sev vīru, kurš līdzinātos viņas tēvam. Ja saikne starp meitu un tēvu ir ļoti cieša, tēvs meitu uzskata par savu īpašumu un neļauj tikties ar puišiem. Līdzīgi ir ar mātēm, kuras ļoti greizsirdīgi skatās uz savu mīļoto dēlu draudzenēm un necieš dēla izvēlēto sievu.

Dažkārt strīdi un šķiršanās process starp vecākiem ir tik pazemojošs, ka bērni nolemj nekad neprecēties, lai nebūtu jāpiedzīvo līdzīgi pazemojumi, bet bērni, atrodoties Garu pasaulē, paši izvēlas savus vecākus. Tas nozīmē, ka tieši pazemojuma mācību stunda viņiem bija jāapgūst. Kad bērni ir pieauguši, viņi piedzīvo līdzīgas problēmas kā viņu vecāki, tikai citā veidolā.

Līdzīgi kā šķirtās ģimenēs, ja bērns ir audzis ģimenē, kur viens no vecākiem ir miris un otrs vecāks aiz mīlestības pret savu partneri nolemj otru reizi neprecēties, bērns ģimenē redz vienpusējas attiecības un neiepazīst laulāto attiecību ikdienas rūpes. Protams, bērna Gars, izvēloties sev vecākus, zināja, ka viens no vecākiem agri mirs. Viņš gribēja iepazīt tās dzīves mācību stundas, kuras var apgūt, augot tikai pie viena no vecākiem.

Varbūt jums ir radies priekšstats, ka es aicinu visus precēties otro vai trešo reizi, ja laulība ir izjukusi. Nē, tā nav. Katram pašam ir jājūt, vai ir vēlēšanās precēties otro vai trešo reizi. Katram mums ir jāapgūst savas individuālās mācību stundas, tāpēc likt dzīvot visiem vienādi būtu neprātīgi. Tomēr uzskats, ka, ja vecāki ir šķīrušies vai kāds no vecākiem ir miris, bērnam būs labāk, ja vecāks otrreiz neapprecēsies, ir maldīgs.

Iespējams, jūs gribēsiet man oponēt, sakot, ka jums ir zināmas ģimenes, kur vecāki ir otrreiz apprecējušies, bet bērni ir izjutuši nelabvēlīgu attieksmi no audžutēva vai audžumātes puses, tāpēc pieaugot neprot veidot savas attiecības. Šādā ģimenē bērna un audžuvecāka mācību stunda ir iemācīties nebūt privātīpašnieciskam. Mana pieredze rāda, ka bērni, kuriem viens no vecākiem ir audžuvecāks, pieaugot diezgan bieži par partneri izvēlas šķirteni vai partneri, kam ir ārlaulības bērns. Tātad viņa neapgūtā mācību stunda ir iemācīties mīlēt svešu bērnu kā savējo. Par laimi ir arī pretēji gadījumi, kad audžuvecāki iemīl savus audžubērnus.

Dzīvē bieži gadās, ka vīrietis, uzzinot, ka sieviete ir stāvoklī, viņu pamet. Tomēr sieviete izlemj bērnu saglabāt un audzināt viena. Zināmā mērā šīs sievietes var tikai apbrīnot un cienīt, ka viņas tik grūtā brīdī nepieļauj smagu kļūdu – abortu. Bērna ieņemšana ir Dievišķs process – Dieva dāvana. Ja reiz Dievs ir bērnu uzdāvinājis, tad ir jāļauj bērnam piedzimt, lai viņa Gars varētu apgūt viņam nepieciešamās mācību stundas. Aborts šādu iespēju liedz, sagādājot bērna Garam milzīgas ciešanas.

Ja vientuļā māte, spītējot bērna tēvam, nolemj bērnu audzināt viena, neļaujot bērna tēvam ar viņu tikties, viņa nodara bērnam lielu pārestību. Atriebība, kuru sieviete it kā paredzējusi bērna tēvam, patiesībā vēršas pret bērnu. Atriebība ievaino bērnu, un viņā veidojas milzīgs stress „bailes, ka mani nemīl”, neskatoties uz to, ka viņš saņem daudz mīlestības no mātes puses. Māte uz bērnu sāk raudzīties kā uz savu īpašumu, ļoti tam pieķeroties, un sagādā bērna dzīvē milzīgas problēmas. Ja vientuļā māte audzina dēlu, tad pastāv ļoti liels risks, ka neviena vedekla nebūs viņai gana laba. Ja vientuļā māte audzina meitu, tad viņa vēlas meitu paturēt savā tuvumā, uzdodot dažādus pienākumus un sagaidot no meitas nepārtrauktas rūpes.

Autore: Elvita Rudzāte