Sevis žēlošanas kaitīgā daba 15.10.2013
Esmu ievērojusi, ka cilvēks ne vienmēr savu vēlmi, lai citi viņu pažēlo, pats apzinās. Sevi var žēlot viena, otra vai trešā iemesla dēļ. Var žēlot sevi principā. Tā ir žēlošana žēlošanas dēļ, kas var kļūt par graujošu dzīvesveidu gan raudātājam, gan viņa raudu skartajai videi. Savā būtībā arī bezspēcība ir sevis žēlošana. Cilvēks raud, ja viņam ir ilgi aizturētas skumjas. Žēlums pret sevi rodas, ja nomāc skumjas. Bezpalīdzība ir tā, kas izraisa skumjas.
Kāpēc cilvēks raud? Tāpēc, ka viņš nespēj iegūt to, ko vēlējies. Patiesībā raud viņa bezpalīdzība. Jebkuras raudas ir tikai žēlums pret sevi. Žēlums pret sevi ir robeža, aiz kuras skumjas kļūst iznīcinošas. Kas žēlo sevi, tas žēlo arī citus, jo vēlas, lai viņu uzskatītu par labu cilvēku. Žēlums pret sevi pāraug naidā, ja ar asarām esi centies ko panākt, bet tas nav izdevies.
Ar skumjām jeb bezspēcīgu naidu cilvēks panāk to, pēc kā alcis – žēlošanu, kas noteikti kaitē arī acīm. Redzes pasliktināšanās ir sevis žēlošanas lokālās sekas, kas rodas no tā, ka cilvēks vispārīgo uztver pārāk personiski. Arī dzīves spēka samazināšanās ir sevis žēlošanas sekas, kas rodas no tā, ka sīkumus pārspīlē. Cilvēks, kas stāsta, ka viņam nav spēka, ir norūpējies par sevis žēlošanu.
Sevis žēlošana var būt akūta un īslaicīga, mazāk akūta un pastāvīga, kā arī kombinēta. Akūta sevis žēlošana izpaužas kā akūtas vājuma lēkmes vai pat ģīboņi. Hroniska sevis žēlošana padara cilvēku vāju, bezcerīgu, bezspēcīgu. Hronisks sevis žēlotājs var kā zirneklis ievilkt visus savus tuviniekus sevis žēlošanas tīklā un kā vampīrs izsūkt viņu dzīves sulas. Kombinētā sevis žēlošana sastāv no akūtās un hroniskās žēlošanas.
Cilvēkam, kas sevi žēlo, allaž pietrūkst palīdzības un līdzjūtības – viņu var žēlot no visas sirds, bet viņam nekad nebūs gana. Žēluma pozitīvā puse ir līdzcietība. Tas, kurā mīt līdzcietība, bērēs neraud, jo viņš saprot notiekošo un pats uz viņpasauli dosies pa citu ceļu. Piemēram, es bērēs neraudu, jo apzinos, ka cilvēka Gars ir devies uz Garu pasauli, kur nav elles, kur Gars satiks sev tuvos Garus, varēs izanalizēt pēdējā dzīvē pieļautās kļūdas un atdzimt jau citā ķermenī laikā, kad būs jāapgūst nākamās dzīves mācību stundas.
Vēlmi žēlot sevi bieži izraisa tuva cilvēka nāve. Īpaši vecākiem ir grūti pārvarēt sava bērna priekšlaicīgu zaudējumu. No cilvēcīguma viedokļa tas ir saprotams. Pie manis pēc palīdzības ir vērsušies cilvēki, kuri nav spējuši tikt galā ar šo problēmu. Kad es izskaidroju, ka cilvēks ir mūžīgs, ka tikai ķermenis ir dots uz laiku, kad paskaidroju par Garu pasaulē notiekošajiem procesiem, tad cilvēks nomierinās, jo patiesībā nav par ko sērot. Mirušajam Garu pasaulē klājas labi un viņš izjūt svētlaimi. Tātad slikti klājas tikai mirušā palicējiem uz zemes, kuri parasti sāk sevi žēlot. No šīs sevis žēlošanas cilveks var saslimst ar depresiju.
Dzīves problēmu jeb materiālo problēmu izraisīta sevis žēlošana pārvēršas dvēseles kaitē – depresijā. Sevi žēlojošam cilvēkam nekad nebūs gana šīs žēlošanas – jo vairāk viņam tiek pievērsta uzmanība, jo vairāk tai jābūt viņa raudu uzklausīšanai. Šis cilvēks izstrāvo negatīvas domas, kas nogalina mājiniekus. Sevi nepartraukti žēlojošs mirējs var nomērdēt visus mājiniekus un radiniekus.
Kas žēlo sevi, tas žēlo citus un gaida, lai citi žēlotu viņu. Citi tiešām žēlo, bet ar to nepietiek – sliktās izjūtas nepāriet.
Novērst sevis žēlošanu palīdz stingrs un konkrēts vārds, nevis īpašas uzmanības pievēršana. Mājās, kurās ikvienam ir sava vieta, kurās ir saimnieks, par depresiju nekas nav zināms. Tiklīdz saimniece kāpj saimniekam uz galvas, rodas bailes un klāt ir arī raudas. Vīrietim jāievieš mājās kārtība, taču sievietei, kura provocē nekārtības, jāraud. Depresijā nonākušam cilvēkam pašam būtu jādara kaut kas savas situācijas uzlabošanā. Taču bieži cilvēki izvēlas nevis darīšānu, bet sevis žēlošanu.
Iespējams, es jūs pārsteigšu, bet sevis žēlošana parasti rodas no tā, ka cilvēks nav ieguvis gribēto – nav varējis izdarīt sliktu. Jūs droši vien teiksiet, ka neviens taču nevēlas izdarīt sliktu. Jums ir taisnība. Sliktu mēs izdarām neapzināti, mēģinot otru pārveidot. Brīdī, kad mēģinām pārveidot otru un redzam, ka tas neizdodas, bezpalīdzība un skumjas izmisumā izsprāgst kā sevis žēlošanas asaras. Cilvēks, kas raud par to, ka kāds ir slikts un viņam tāpēc jācieš, patiesībā raud par to, ka viņš nav varējis padarīt otru tādu, kādu viņš pats uzskata par labu. Tieši tāpēc veidojas paradokss: cilvēks sevi žēlo par to, ka viņš nevar izdarīt sliktu. Padomājiet par šo paradoksu, tas ir ļoti nozīmīgs, jo arī tie, kas nav slimi ar depresiju, mēģina izdarīt sliktu, pārveidojot nevis paši sevi, bet otru cilvēku. Citu vērtēšana arī ir vēlme, lai citi kļūtu labi. Tāpēc nevērtējiet citus, pieņemiet un mīliet viņus tādus, kādi viņi ir. Tad jums nenāksies sevi žēlot par to, ka nekas nenotiek tā, kā es gribu.
Sevis žēlošana par to, ka nevar dabūt labo, padara bezspēcīga cilvēka vēlmes aktīvas. Cilvēks visu gribētu darīt pats, taču nespēj. Sevis žēlošana par to, ka saņem slikto, padara bezspēcīga cilvēka vēlmes pasīvas. Cilvēks pat no citiem vairs neko nevēlas. Bezsirdīgi – kā lieta vai mašīna – var dzīvot tas, kurš aizsargā savas jūtas ar nejūtīgumu. Tas, kurš sāk sevi žēlot savas nejūtības dēļ, kļūst tikpat bezspēcīgs kā tas, kurš žēlo sevi sava pārāk lielā jūtīguma dēļ.
Pozitīvais sevis žēlotājos ir tas, ka, būdami labi cilvēki, viņi lielā nelaimē var palīdzēt citiem.
Autore: Elvita Rudzāte