Kā palīdzēt attīstīt bērna spējas jau no agras bērnības 08.11.2013
Viss darbs sākas jau agrāk par bērniņa dzimšanu. Piekrītu viedoklim, ka bērna audzināšana sākas no ieņemšanas brīža, tāpēc svarīga ir vide, kurā atrodas māte, mātes domas un noskaņojums. Lai negatīvi neietekmētu bērna turpmako attīstību, pirms dzemdībam mātei ir būtiski sakārtot arī attiecības ar vīru un savu māti.
V.Lūle raksta, ka „māte kļūdās, ja nesaprot, ka visu grūtniecības laiku ar viņu kopā ir liels gars, kas visu redz un dzird, visu saprot. Un vēlas apgūt šīs dzīves mācību stundas. Jebkura cilvēciskā doma ir iedarbīga, bet mātes doma ir visiedarbīgākā. Neredzamā saikne, kas saista māti-ēteriskā nabas saite-pastāv mūžīgi. Tāpēc viss, kas plūst no mātes, mirklī tiek nodots bērnam un paliek viņā kamēr māte dzīva. Ja māte sakārtos savu garīgo dzīvi, bērnam neko nevajadzēs pieprasīt-šāda bērna dvēsele ir mierīga.”
Pēc piedzimšanas turpinās darbs pašam ar sevi, un jau var sākties konkrētais darbs ar bērnu. Vecākiem būtiski ir saprast savu lomu un uzdevumus.
Atmiņā spilgti palicis Sokrata tautskolas pasniedzējas Zandas Erbss teiktais, ka „bērns nepieder mātei, māte laiž pasaulē brīvu cilvēku. Bērns nav balta lapa, kas jāaizpilda. Jāvēro un jāļauj viņam būt. Jāmāca būt neatkarīgam no vecākiem, kas ir grūti dēļ vecāku ego. Svarīgi nesalauzt bērna pētīt gribu, ziņkāri, darboties gribu, spēju brīnīties un spēlēties.”
Par vecāku lomu un uzdevumu daudz runāts slavenās pedagoģes Marijas Montesori koncepcijā (šeit un turpmāk attiecībā uz Montesori izmantota informācija no Nensijas Maknabas lekcijas „Bērna pirmie trīs gadi – svarīgākais par svarīgāko” seminārā par bērna apslēpto spēju atraisīšanu, kas notika Rīgā 2013. gada 9. un 10. februārī, kā arī M.E.Maunzas grāmata „Kā atmodināt un kopt bērna iekšējo dzīvi”), kur pieaugušajam ieteikts būt kā novērotājam, atbalstam, kā gidam, kas sagatavotā vidē māca bērnam rīkoties spontāni. Svarīgi ir saprast, ka bērnā pašā ir iekšējais skolotājs, kas pasaka priekšā, ko darīt. Bērnam jāzina, ka tiks apmierinātas viņa pamatvajadzības, kuras vecākiem jānodrošina: BEZNOSACĪJUMA MĪLESTĪBA, bērna personības cienīšana un atzīšana, pārtika, cilvēka pieskāriens, aizsardzība, stimulācija (sensorā) – bērnam jādzird, jāredz, lai attīstās maņas. Montesori pieejā tiek uzsvērtas šādas pieaugušo lomas:
– Pieaugušais ir kā saikne starp bērnu un vidi. Viņa pienākums ir uzturēt skaistu, tīru vidi, novākt salauzto, bīstamo. Nevajag atstāt bērna tuvumā lietas, kas būtu jāaizliedz aiztikt, lai nav pārāk daudz jālieto vārds „nē”. Drošība ir arī svarīga, lai bērnam nerastos bailes, kas bloķē.
– Pieaugušajam jāsagādā materiāli, ko bērns var izmantot, kas viņu var mudināt darboties, bet netieši. Bērns pats visu atradīs – tikai jānoliek tuvumā. Ja noliktie materiāli neinteresē, atlikt tos līdz vēlākam. Var pievērst uzmanību kādai lietai ar vārdiem, un, ja bērnu tas ieinteresē, atiet malā, lai bērns darbojas pats. Ja bērns zaudē interesi, nesaukt atpakaļ, lai arī iesāktais nav pabeigts – beidzis un punkts.
Tiek ieteiktas pavisam vienkāršas rotaļlietas. Vienkāršas rotaļlietas pirmajā dzīves gadā ir tās, ko var atrast mājā – bļodiņas, groziņi, koka karote, badmintona mušiņas, putu slotiņa…Drošība gan jāpārbauda. Nenoslīciniet bērnu mantiņu un ierīču kaudzē! Ja viņam ir šāds bezjēdzīgs krājums, bērns nepārtraukti maina nodarbošanos un nekam nenododas pilnīgi. Daudzās rotaļlietas izkliedē uzmanību, izvēle nesniedz apmierinājumu un rada iekšējos konfliktus.
– Pieaugušajam jāzina, kad un kā iesaistīties, iejaukties. Vērot un gaidīt, lai arī grūti atturēties. Ja bērns ir aizrāvies, paturēt viņu it kā perifērijas redzes laukā. Jāsaudzē bērna koncentrēšanās brīdis, lai tajā nekas netraucētu. Ieteicams nenovērst mazuļa uzmanību ar uzslavām. Ja bērnam nepieciešama pieaugušā uzmanība, viņš dos to zināt. Bērnam arī jāmāca pagaidīt uzmanību. Bērns vēlas redzēt un piedzīvot visu pats nevis no pieaugušo skatu punkta. Vecāku uzdevums palīdzēt izdarīt lietas pašam, nekļūstot par šķērsli (ja dara ko bērna vietā), lai bērns saprot kā lietas darbojas.
V. Lūle raksta: „ Jo ātrāk bērnam uztic kādu darbiņu, nebīstoties par lietām, jo ātrāk caur mazām grūtībām viņš mācās. Jo labāk bērns spēj atšķirt robežu starp labo un slikto. Māte var ļaut 2 gadīgam bērnam pašam klāt galdu, mazgāt traukus. Māte nebaidās un bērns neko neplēš. Arī turpmāk bērns ar visu viegli tiks galā jo viņam uzticas.”
Pieaugušā uzdevums ir respektēt bērnu, kad viņš kļūdās – atļaut pašam izlabot, ja to var izdarīt, piemēram, saslaucīt izlietu ūdeni. Svarīgi arī respektēt bērnu, kurš grib atpūsties, pabūt ar sevi, novērot. Nevajag saukt un rosinātuz aktivitāti, vai prasīt, kāpēc sēž un neko nedara. Toties pieaugušais var palīdzēt bērnam, kurš meklē nodarbošanos un nevar to atrast – var pievest pie plaukta, uzaicināt ko paskatīties. Tāpat arī pieaugušais var pa laikam atgādināt par to, kas iepriekš bērnā neizraisīja interesi – tagad neinteresē, bet var interesēt vēlāk, kad iestāsies jūtīgais periods šai jautājumā.
Vecākiem arī tiek ieteikts dot bērnam izvēli, taču izvēles iespējām jābūt ierobežotām, piem, no 2 apģērba gabaliem izvēlēties vienu., vai „ko ēdīsi – maizīti, dārzeņus vai makaronus”.
Lai veiksmīgi tiktu galā ar vecāka lomu un uzdevumiem Montesori metodē tiek ieteikti šādi soļi vecāka garīgajā transformācijā bērniņa audzināšanai:
1. solis – klusuma spēks, klusums apkārtnē un domās. Jākļūst neredzamam, lai netraucētu bērnam, kas koncentrējas. Palīdzēs tehnikas prāta nomierināšanai.
2. solis – novērošanas spēja-vēro un gaidi!
3. solis – pazemība – ego japaiet malā, jāatmet lepnums un dusmas. Lepnums liek uzskatīt, ka mēs – pieaugušie zinam labāk, nepadomājot, ka bērns varetu būt mūsu skolotājs. Dusmas bieži ir mūsu iedomu un vēlmju attiecībā uz berna rīcību nepiepildīšanās. Vecāka devīze: „Esmu kā instruments, lai atmodinātu bērna spējas.” Piedot sev pašam, ja pieļauj kļūdu un nākamajā dienā mēģināt no jauna.
Montesori runā par jūtīgajiem jeb sensitīvajiem periodiem – tie ir mazuļa vecumposmi, kuru laikā noteiktas prasmes bērns apgūst vieglāk un dabiskāk, jo tieši šajā vecumā viņam ir iedzimta vēlme to mācīties. Vecākiem ir svarīgi redzēt šos periodus, lai atbilstoši sakārtotu vidi, kurā bērns var realizet aktivitātes, kuras viņa iekšējais skolotājs grib apgūt. Piemēram, bērns grib staigāt pa ietves malām vai plaisām. Tā ir iekšēja nepieciešamība koordinēt kustību. Ja ir šāds jūtīgais periods, vecākiem tiek ieteikts atrast klusu ielu un staigāt par to katru dienu, līdz bērnam zūd interese. No pieaugušā tiek prasīta iedrošināšana un atzīšana.
Pirmajos 3 gados dabiskās bērna vajadzības (attiecīgi arī jūtīgie periodi) ir kustība, maņu pilnveidošana, kārtība (katrai lietai sava vieta, paredzamība nomierina, režīms –pretējā gadījumā bērns samulst, nobīstas un var kļūt agresīvs), valoda. Kustībai vecākiem ir jādod bērnam droša, tīra vieta, laiks un brīvība. Līdz 3 gadiem bērns ir kā sūklis, kas no apkārtējās vides uzsūc pilnīgi visu – labo un ne tik labo. Bērns informāciju neprot atlasīt un izvērtēt, tā vienkārši tiek uzņemta. Tad sevišķi svarīga ir vides harmonija. Uzsūc valodas, daudz valodas, labāk kā jebkad dzīvē. Uzmanieties, ko dariet, jo mazās acis jūs novēro. Bērns būvē sevi no visa, kas šai laikā ir pieejams. Tāpēc mums sev jāpajautā, vai apkart valda mīlestība, vai arī nesaskaņas. Vai viņš dzird maigu, plūstošu valodu, vai vaiņam jaklausās dusmīgas, nomāktas balsis? Šeit arī būtu vietā citāts no Tatjanas Mikušinas saņemtā Kunga Matreijas 06.12.2009. diktāta „ Jums ir jāizturas pret saviem bērniem tā, it kā es, Kungs Maitreija, būtu atnācis pie jums jūsu bērna izskatā”: “Bērni atnāk jūsu pasaulē un viņiem ir citas pasaules aina. Ļoti daudzi no viņiem ir gudras dvēseles, kas izgājušas cauri zemes iesvētījumu skolai. Bet ko viņi redz? Viņi redz svepstošus vecākus un radiniekus. Un neviens visā pasaulē neizturas pret viņiem kā pret gudrām dvēselēm, kas jau no dzimšanas zina visu.
Pamazām bērna aura uzņem sevī ģimenes, pilsētas, valsts apkārtējo stāvokli, kurā viņš ir piedzimis, un jau līdz trim gadiem bērnam izzūd atmiņa par mūsu pasauli. Viņš pārņem jūsu paradumus, jūsu piesaistes, jūsu uzvedības stereotipus. Ap trīs gadu vecumu bērnam viņa aurā ir visi jūsu negatīvie stāvokļi, kādos jūs bijāt un esat. Ja viņam ir iespējams skatīties televizoru un klausīties radio tad, kad jūs domājat, ka viņš guļ vai neko nesaprot, tad bērns piepildās ar visām tām šausmām, kas kā upe plūst no jūsu plašsaziņas līdzekļiem.”
Jau no mazuļa agra vecuma ir iespēja arī pievērsties pedagoģes un psiholoģes Jekaterinas Rezņičenko grāmatā „Bērna harmoniska attīstība, apmācība un attīstība no pirmajām mūža dienām” atspoguļotajai apmacību metodei, sakaņā ar kuru esot iespējams bērnam jau no 2-3 mēneša vecuma mācīt un iemācīt alfabētu, skaitļus, ciparus, krāsas, formas un pat angļu valodu, ņemot vērā to, ka bērniem līdz 6 mēnešu vecumam ir vislielākās uztveres spējas.
J. Režņičenko norāda, ka agrīnā mācīšana palīdz atklāt bērna noslieces jau no pirmajiem mēnešiem. Uz to, kas visvairāk interese bērnu, viņš atsauksies ar specīgākām priecīgām emocijām. Agrīno interešu atklāšana var parādīt, kādas zinības dot lielakā apjomā bērna pieaugušās intereses dēļ un kādām jomām pievērst uzmanību kā potenciāli grūtāk apgūstamām. Tad var dot zināšanas mazā apjoma un virzīties uz priekšu pamazām. Tad šie priekšmeti vairs nebūs bērnam sveši, mācīties tos būs vieglak, kaut arī iespējams, ka interese būs mazāka.
Cenšos mācīt saskaņā ar šo metodi savu bērniņu, kuram drīz būs 6 mēneši. Protams, par rezultātu varēs spriest daudz vēlāk, taču mācību process sagādā daudz prieka mums abiem. Tiešām var novērot, ka bērniņam ir interese, kā arī to, ka par dažādām lietām interese ir dažāda.
Papildus vēl gribētu minēt vairākus svarīgus aspektus bērna audzināšanā, kas būtu jāņem vērā, lai palīdzētu bērnam pilnvērtīgi augt mūsu pasaulē. Montesori metodē tiek runāts par šādiem aspektiem (šie nav vienīgie, bet, manuprāt, vieni no būtiskākajiem):
– Harmonija un kartība – mazs bērns izjūt dziļu nepieciešamību pēc kārtības, atkartošanās, režīma, kas bērnam ir svarīgi, lai iemantotu drošības sajūtu dzīvē. Bērns būs mierīgs par ierasto lietu kārtību. Bērniem patīk klusums, viņi to izbauda un darbojas paši.
– Paraugs – bērni redz mūsu darbus un uzsūc redzēto. Ar mīlestību māciet savam bērnam mīlēt. Mūsu dienišķās izvēles ir nozīmīgākas par pamācībām un sprediķiem.
– Stipro pušu atbalstīšana – katrā bērnā var atrast ko labu, ko viņš var attīstīt, katrā bērnā ir sava ģenialitāte, kādā dzīves joma, kur viņš var gūt panākumus. Vecāku uzdevums ir to saskatīt un veicināt. Koncentrējies uz to, lai varētu palīdzēt attīstīt bērnā to, kas viņā ir labs. Pozitīvajā pieejā paliks daudz mazāk vietas sliktajam. Ja bērns jutīsies labi, rīkosies labi.
– Pateicības spēks – būt pateicīgam par esošo, nevis vaimanāt par neesošo. To var mācīt priecājoties un pasakoties par visu skaisto uz pasaules – skaistu dienu, ziedu, mīļu draugu u.tt
– Piedošanas spēks, ko var mācīt, piemēram, daloties stāstos par piedošanas jēgu.
– Nesalīdzināt! Vecākiem arī svarīgi attcerēties, ka bērna unikalitāte ir jāciena, nevērtējiet viņu ar savu vai vēl kāda cita mērauklu. Īsti godīgi būtu salīdzināt viņa pašreizējo līmeni ar pagātnes sasniegumiem. Pavērojiet bērnu, lai noteiktu viņa patreizējo attīstības līmeni un pēc tam nostādiet reālus mērķus, kuri atrodas mazliet aiz viņa patreizējo spēju robežas.
– Cieņa un respekts– Vienmēr izturēties pret bērnu ar labākajām manierēm un labvēlību. Neaizmirst vārdiņus „paldies” un „lūdzu”. Vēlama ir neuzkrītoša klātbūtne, arī enerģētiski nevajag dominēt – lēnas, mierīgas, delikātas kustības, pozitīva, mīloša klātbūtne. Nerunā sliktu par bērnu – ir vai nav klāt! Atcerēties, ka bērniņš ir labs un pilns ar labestību. Iesaka runāt tikai par konkrētu lietu, problēmu, bez negatīva vērtējuma. Piemēram, „bērns mētā mantas, ko iesākt?”, nevis „bērns slikti uzvedas”.
– Pozitīvā disciplīna, disciplinai jānāk caur brīvību. Ja kas izdarīts, pasēdēt blakus, parunāt, taču arī pateikt, ka mīl un aizsargā. Galvenais vecāku vēstījums arī aizrādot ir „Es tevi vienalga mīlu”. Ģimenē un māja ir jabūt dažiem noteikumiem, kurus berniņam iemāca jau iepriekš, piemēram, „ēdam tikai virtuvē”. „Nē” vietā lietot pozitīvo. Nevajadzētu piekāpties, ja bērns ārdās un dusmojās – jācenšas novirzīt uzmanību uz citu pusi. Bērnam jābūt skaidrai loģiskajai konsekvencei pēc darbības, piemeram, „ja saplēsīsi rotaļlietu, tev tās vairs nebūs”. Mācīt darīt pareizi, nevis fokusēties uz slikto uzvedību . Piemēram, jāpasaka, ka sist nav labi, taču labi ir būt mīļam un maigam. Svarīgi ir norādīt, kāda ir vēlamā uzvedība, ka ar to pašu roku, ar ko bērns iesitis viņš var paglaudīt. Mīlošā un noteiktā balsī var vairākas reizes atkārtot, ka rokas ir domātas, lai paijātu un mīlētu otru. „Kukuļus” neiesaka. Domāju, ka viens no svarīgiem vecāku uzdevumiem ir bērnam izskaidrot un iemācīt „ko sēsi, to pļausi” likumu, ko var darīt ar dažādu stāstu un pasaku palīdzību.
– Būtiski šķiet pieminēt arī V. Lūles domas, ka „lutināt bērnus ir bīstami – īpaši grūti tiem, kam dzīves labumi tiek pienesti uz paplātes , kuru vietā visu paveic vecāki un kam nav ne jausmas par dzīves negatīvajām pusēm. Bērns, ko ceļ debesīs, zaudē vēmi attīsties- viņš arī tāpat ir labāks nekā citi. Bērnam jāizzina sliktais, lai tā priekšā justos pārliecinoši. No laba vēlējuma „es negribu, lai mans bērns ciestu tikpat daudz kā es” nemanāmi izaug lieka aizbildniecība un vecāki sāk dzīvot bērna dzīvi – pilda mājasdarbus, palīdz apģērbties, ēst, utt. Audzinādami bērnu ticībā labajam un noliedzot slikto, vecāki nolemj viņu bojāejai. Bērnam jāizskaidro dzīves jēga, konkrētā situācijā, jāiemāca piemēroties dzīvei. Viņam jāiemāca sliktā audzinošais uzdevums – uzsverot, ka sliktais ir un būs, jo bez sliktā nav labā, bet, ka sliktais nemitīgi gaida, lai to izlabotu. Bērnam nepieciešami šķēršļi un piepūle, nepieciešams pārbaudīt savus spēkus un novērtēt sevi ar cieņu.”
Nobeigumā ieteiktu sev un citiem vecākiem vadīties no Elvitas Rudzātes teiktā, kas arī koncentrēti ietver sevī galveno no šajā darbiņā atspoguļotās informācijas:
„Mīļie vecāki, atcerieties, ka jūsu bērns jau kopš pirmajām dienām ir personība ar saviem uzdevumiem, un jums audzināšana ir jāveic tā, lai viņam palīdzētu risināt savus, nevis jūsu uzdevumus. Bērns atrodas galvastiesu augstāk par jums. Mūsu bērni pieder pie paaudzes, kas nāk pēc mums, ar savu saprātu viņi ir pārāki par mums. Vecāki nespēj noticēt, ka bērni ir gudrāki par vecākiem, bet tā tas tiešām ir.
Vecāku uzdevums nav bērnam pateikt priekšā, kas viņam ir jādara. Mums jācenšas tik lielā mērā, cik vien tas iespējams, parādīt bērnam pasauli un iepazīstināt viņu ar savu dzīves pieredzi. Tālāk jau bērns pats izvēlēsies, vai viņš vēlas atkārtot vecāku kļūdas, vai viņš ir gatavs no tām mācīties.
Ir vecāki, kas vēlas visu izdomāt un izdarīt bērna vietā. Tā ir milzīga kļūda, jo tad bērns saprot, ka viņam ne par ko nav jādomā un ka galvenais viņa uzdevums ir baudīt dzīvi. Vecāku galvenais uzdevums ir bērnam iemācīt būt patstāvīgam. Neaizmirsīsim, ka bērnam ejams savs ceļš.”
Autore: Ance Grīnberga