Ko mums māca veikala “Maxima” traģēdija Latvijā? 25.11.2013
Ivita jautā: Es sākšu ar to, ka vēlos izteikt visdziļāko līdzjūtību visiem ….mēs sērojam visi. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka es tik ļoti
pārdzīvošu notikušo. Liktenīgās ceturtdienas vakarā es vēl neaptvēru to, kas ir noticis, bet piektdien es nevarēju nedz strādāt, nedz domāt par ko citu. Nevarēju nedz gulēt, nedz normāli ēst un dzert – būtībā visas sēru dienas es kaut kā eksistēju. Sestdienas vakarā es jutu, ka man ir obligāti
jāaizbrauc uz notikuma vietu, jānoliek ziedi un sveces – es vienkārši nespētu normāli turpināt dzīvot, ja es to neizdarītu.
Svētdienas vakarā es tur ierados un pirmo reizi mūžā, un ceru, ka pēdējo, es sajutu nāvi…tur bija tik kluss…..Un es sajutu mieru – milzīgu mieru sevī….Pirms tam es domāju, ka aizbraucot tur atkal raudāšu līdz tādai pakāpei, ka burtiski trīcēšu, bet lai gan manās acīs bija asaras, tās lēnām bira pār vaigiem…nebija nedz histērisku lēkmju, nedz nespēja apstāties, kā man tas bija visas brīvdienas. Es burtiski jutu, ka mirušo dvēseles ir
mierā….varbūt tāpēc, ka mēs visi lūdzām, domājām, domās sūtījām spēku…es nezinu. Pēc notikušā, es internetā instinktīvi sameklēju Tēvreizi, un lai gan nepareizi, jo nespēju to visu atcerēties, visas šīs dienas to skaitīju. Es nezinu kāpēc, ….svētdienas vakarā es portālā domātājs.lv izlasīju, ka tieši lūgšanas ir tas, kā mēs spējam palīdzēt. Es nezinu kāpēc es tik ārkārtīgi to pārdzīvoju – līdz sirds dziļumiem…
Arta jautā: Vēlējos jautāt – ko mums māca veikala “Maxima” traģēdija Latvijā? Par ko mums, kā valsts iedzīvotājiem, liek aizdomāties? Kas mums ir jāsapraot, jāmācās, lai nākotnē tādas traģēdijas nepiedzīvotu?
Elvita Rudzāte atbild: Veikala “Maxima” traģēdija ir skārusi visu Latvijas iedzīvotāju sirdis. Tā ir Latvijas valsts traģēdija. Tāpēc katrs cilvēks apzināti vai neapzināti juta saistību ar šo traģēdiju.
Ko mums māca veikala “Maxima” traģēdija Latvijā? Šā gada 18.novembrī, Latvijas valsts svētkos es portālā domātājs.lv ieliku rakstu “Latvijas karma un Brīvība”. Rakstā es skaidroju, ka Latvijai ir smaga karma, kura ir jāizpērk. Daļu karmas mūsu valsts jau ir izpirkusi, bet daļa vēl ir palikusi neizpirkta. Šis gads ir 12 gadu cikla pēdējais gads, kad tiek izpirkta tā karmas daļa, kas nebija izpirka iepriekšējos vienpadsmit gados. Ja mēs atskatāmies uz šiem pēdējiem 12 gadiem, tad tie Latvijai vairāk vai mazāk ir bijuši labklājības celšanas gadi. Cilvēki materiāli sāka dzīvot arvien labāk, jo arī tiem iedzīvotājiem, kuriem klājas grūti, palīdzību sniedz valsts, pašvaldības un labdarības organizācijas.
2014.gadā sākās jauns cikls un ir cerības, kas tas būs Latvijai labvēlīgs, tomēr jāatceras, ka tuvojas Latvijas simtgade. Es nebūšu pārsteigta, ja 2016.-2018. gados būs atkal kādi nepatīkami pārsteigumi, kuri varētu būt karmiski saistīti ar notikumiem cariskajā Krievijā 1916.-1918. gados.
Atceroties notikumus šajā gadā, neaizmirsīsim, ka šogad vasarā dega Rīgas pils, kas simbolizē Latvijas neatkarību. Par laimi nebija cietušo, tomēr tas bija nopietns brīdinājums mūsu valdībai, politiķiem, Rīgas domei, biznesa aprindām un pārējai sabiedrības daļai, ka ja visi neizdarīs pareizos secinājumus, t.i., neizpratīs neapgūto valsts un personisko mācību stundu, tad nākamā nelaime būs smagāka. Tāds ir Dievišķais Mācības likums, ka neizprotot mazu mācību, vietā nāk lielāka mācība tik ilgi kamēr cilvēks to izprot.
Kāda tad ir tā mācība, ko mēs visi neesam izpratuši? Tā ir Materiālisma mācība. Cilvēks ir mazāk svarīgs par materiālajām interesēm. Materiālisms un garīgums nav līdzsvarā. Materiālisms ir ņēmis virsroku pār garīgumu, tāpēc bija jānotiek traģēdijai, lai to tik uzskatāmi atklātu sabiedrībai. Traģēdijas vietā neviens nekautrējās lūgt par cietušajiem, lūgt palīdzību Augstākajiem Spēkiem, Dievam. Daudzi cilvēki lūdza savās mājās, baznīcās un citur. Tomēr ikdienā mēs kautrējamies atzīt Augstāko Spēku esamību un klātbūtni. Mēs vairāk ticam acīmredzamajam – materiālajam. Tos, kuri pauž savu ticību Dievam, Augstākajiem Spēkiem liela sabiedrības daļa uzskata par dīvaiņiem. Tas gan mazāk uztrauc tā saucamos “dīvaiņus” jeb ticīgos, vairāk tas uztrauc pašus neticīgos.
Sociālā atbildība mūsu valstī vēl pagaidām ir ‘bērna autiņos”, bet pēc šīs traģēdijas es ticu, ka situācija mainīsies uz labo pusi, jo sabiedrība vairs neklusē. Viņa ir sākusi runāt un runās vēl vairāk. Atklāsies daudz nepatīkama un daudziem būs jāpiedzīvo nepatīkami brīži jeb jāizprot savas personiskās mācību stundas. Tomēr gribētu lūgt sabiedrību necensties kādu nosodīt. Dievišķais likums māca, ka nevienu par tā rīcību nedrīkst nosodīt, viss ir jāpiedod. Nepārprotiet, tas nenozīmē kā policija, prokuratūra, tiesas būtu jāslēdz. Kārtībai ir jābūt un nedrīkst ļaut izvērsties tiem, kuri ir zaudējuši sajēgu, bet lai to dara tie, kuru pienākums ir to darīt. Mūsu pienākums ir izprast savas neapgūtās mācību stundas, un iet garīgās attīstības ceļu, līdzsvarojot ar materiālo pasauli.
Es nevēlos publiski analizēt, ko šī traģēdija grib iemācīt pusēm, kuras tiešā veidā ir iesaistītas šajā traģēdijā. Ja kāds no viņiem gribēs to izprast, tad es labprāt to viņiem izskaidrošu.
Tā kā šis gads vēl nav beidzies, tad svarīgi mums visiem ir apvienoties kopīgā lūgšanā. Nav obligāti jāiet uz baznīcu, to var darīt klusībā pie sevis, atrodoties mājās vai pastaigājoties dabā. Tā ir katra individuāla izvēle. Var skaitīt Tēvreizi vai Esi sveicināta Marija lūgšanu vai jebkuru citu lūgšanu, kura jūsu sirdis ir uzrunājusi. Jo vairāk cilvēku Latvijā lūgsies, jo mazāka iespējamība, ka līdz gada beigām vēl var notikt jauna traģēdija. Ja kaut kam sliktam būs jānotiek, tad tas notiks, jo tāds ir Karmas likums, ka visas kļūdas ir jāizpērk, tomēr karmu var mīkstināt ar lūgšanām vai praktizējot citu garīgo praksi, kuru jūsu sirds izvēlēsies.
Ticības Simbols
Ticu Vienīgajam Dievam –
Debesu un Zemes Radītājam,
kura klātbūtne ir visā Dzīvībā.
Ticu Viņa Likuma Pareizībai
un ar pazemību pakļaujos
Viņa Likuma Gudrībai.
Ticu Dieva Valstībai,
kas izpaužas kā Debesīs,
tā arī uz Zemes.
Ticu Dieva –
Tēva, Mātes, Dēla un
Svētā Gara Vienotībai.
Āmen!
Mūsu Tēvs
Mūsu Tēvs Debesīs!
Svētīts lai top tavs Vārds.
Lai nāk Tava valstība,
Tavs prāts lai notiek kā debesīs,
tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi
dod mums šodien.
Un piedod mums mūsu parādus,
kā arī mēs piedodam saviem
parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā,
bet atpestī mūs no ļauna.
Jo Tev pieder Valstība,
spēks un gods mūžīgi.
Āmen (Mateja 6:9-13)
Dievmāte
Esi sveicināta, Marija,
žēlastības pilnā,
Kungs ir ar Tevi;
Tu esi svētīta starp sievietēm,
un svētīts ir Tavas miesas auglis Jēzus.
Svētā Marija, Dieva Māte,
Lūdz par mums, Dieva dēliem un meitām,
Tagad un mūsu uzvaras stundā
Pār grēku, slimībām un nāvi.
(3 reizes)
Lai slavēts Tēvs un Dēls, un Svētais Gars, un Dievišķā Māte,
tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžos. Āmen.
Dievs svētī Latviju!