Redzes traucējumu un acu slimību cēloņi 07.12.2013

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Redze medicīnas skatījumā

Redze ir bioloģisku norišu kopums, ar kurām cilvēka organismā notiek apkārtējās vides priekšmetu izstarotās vai atstarotās gaismas uztvere un analīze.

Redzes sajūtas sniedz informāciju par priekšmetu formu, lielumu, krāsu un dod organismam iespēju pareizi orientēties sarežģītajos un mainīgajos ārējās vides apstākļos. Redzes sajūta rodas tikai tad, ja normāli funkcionē redzes analizators.
Acs ābola caurspīdīgās daļas (radzene, priekšējās kameras šķidrums, lēca, stiklveida ķermenis) sakopo krītošo gaismu uz tīklenes un veido uz tās īstu, apgrieztu un samazinātu apskatāmā priekšmeta attēlu. Gaismas uztvere notiek tīklenes fotoreceptoros – nūjiņās un vālītēs, kuras satur redzes pigmentus. No receptīvo lauku lieluma atkarīgs redzes asums, jo, lai izšķirtu telpā divus apskatāmā priekšmeta punktus, to attēliem jāprojicējas uz dažādiem tīklenes receptīvajiem laukiem.

Tīklenes centrālajā apvidū veidojas krāsu redze.
Redzes traucējumi visbiežāk saistīti ar acs ābola caurspīdīgo struktūru defektiem. Tuvredzības gadījumā lēcas lauztspēja ir tik liela, ka nav iespējams uz tīklenes fokusēt starus no tāla priekšmeta un tā attēls veidojas tīklenes priekšā. Tālredzības cēlonis ir pretējs – pavājināta lauztspēja, tāpēc stari no tuviem priekšmetiem fokusējas aiz tīklenes.

Redzes funkcija ir atkarīga no:

1. Acu muskuļu nervu jutīguma;
2. Citu acu audu nervu jutīguma;
3. Nerviem, kas savieno acis ar centrālo nervu sistēmu.

Redze garīgajā skatījumā

Acis ir Dvēseles spoguļi jeb sajūtu orgāns, kas pasauli spēj  redzēt divējādi:

• Pareizi jeb daudzpusēji,
• Nepareizi jeb vienpusēji.

Kas pasauli redz īstajā gaismā, tas neraud  un tam acis neslimo. Kas pasauli redz aplami, tas ārēji var raudāt vai neraudāt, bet agri vai vēlu viņa acis saslimst.

Redzes traucējumi rodas, ja nesakārtotie sīkumi izsauc asaras un traucē jums dzīvot, bet jūs negribat, lai tā dēļ izraisītos strīds, jo negribat kļūt par sliktu cilvēku.

Sīkumu saskatīšanas asums mazinās, un cilvēks lasīšanai un rokdarbiem uzliek brilles, tā ir tālredzība. Tieši pretēja ir tuvredzība. Tas ir jauniešiem raksturīgs redzes traucējums. Ja kādam saka, ka viņš neredz tālāk par savu degungalu, tas norāda uz egoismu un ir īpaši aizvainojoši. Jo ievērojamāks vēlas būt jaunais cilvēks, jo mazāk viņš atzīst, ka neprot raudzīties dzīves tālumā, jo bezcerīgāka ir viņa briļļu  mīnusu samazināšanās. Briļļu mīnusi nepalielinās tiem, kuri attīsta savu piesardzību. Pienākuma izjūtas audzēšana iedarbojas tieši pretēji.

Kas ir tuvredzīgs (neredz tālumā), tas baidās lūkoties tālumā. Viņš baidās no nākotnes, un tas izraisa īgnumu un dusmas. Atbrīvojiet savas bailes, tad sevī attīstiet priekšnojautas, intuīciju.

Kas ir tālredzīgs (neredz tuvumā), tas pārspīlē savus labos nolūkus. Viņš grib tālu redzēt, citiem vārdiem, grib dabūt daudz un uzreiz, bet nevēlas saskatīt mazo. Dzīvē pirmām kārtām jāiemācās priecāties par sīkumiem, tad dzīve varēs uzticēt cilvēkam lielo. Ja cilvēks pieprasa, lai citi, arī valsts, nodrošinātu nākotni, viņam pasliktinās redze, jo viņš nu reiz nesaskata, ka ikvienam pirmām kārtām pašam jākārto sava dzīve. Viss sākas ar domāšanas veidu, tad jāpaskatās sev pie kājām un tikai tad jālūkojas tālēs. Jāatbrīvo bailes un neapmierinātība, kas saistītas ar nākotni, lai nākotne varētu tuvoties.

Ja māte tēlo mocekli, kas cieš tēva rīcības dēļ, un bērns uzskata to par patiesību, tad bērns nemaz nevēlas redzēt vīriešu pasauli, un viņš neredz ne tālu, ne tuvu. Pieauguša cilvēka sievišķīgā sevis žēlošana un sieviešu žēlošanās dara to pašu. Viņu acis bojā vēl tas, ka, žēlojot sievietes un sieviešu asarās vainojot vīriešus, viņi grib apliecināt savu materiālo gudrību un vīrišķīgo piesardzību. Sieviete, kas grūtniecības un dzemdību laikā sevi žēlo, rada bērnam tuvredzību, kas dzīves gaitā, redzot mātes asaras, tikai pieaug. Tēva sevis žēlošana un tēva žēlošana rada traucējumus bērna redzei tuvumā (tālredzība). Atbrīvojot sevis žēlošanu un nožēlojamo situāciju, bērna redzi noteikti var uzlabot.

Redzes zudumu ar gadiem izraisa nevēlēšanās redzēt dzīves kaitinošos sīkumus. Kas pārstāj sevi izniekot sīkumos, un gadiem ejot, novērtē laiku, var gadu desmitiem lietot viena un tā paša optiskā stipruma brilles. Bet, ja gados vecāks cilvēks nepievērš uzmanību dzīves sīkumiem, jo nevēlas tiem vairs piešķirt nozīmi, redze kļūst labāka. Kas ir sīkums? Viss, kas jums ir maznozīmīgs.

Jo vairāk citi sevis žēlotāji jums nepatīk, jo sarkanākas kļūst jūsu acis tikai no citu raudāšanas, rūkšanas, neapmierinātības vien. Ja esat sevis žēlotāja upuris, tad katra asara pazemo jūs, un acis no dažām asarām var iekaist.

Pazemojums rada acīs iekaisumu. Jo vairāk ienīstat savu pazemojumu un negribat to redzēt, jo ātrāk iekaisums pāraug kādā citā smagākā slimībā, kas atņem jūsu vēlmēm acu gaismu.

Acu muskuļu jutīgums samazinās no tā, ka cilvēks padara sevi trulu pret to, ko negribas redzēt vai ko ir kauns skatīties. Pilnīga nevēlēšanās redzēt savus tuviniekus neļauj redzēt tuvumā. Neviens nepārstāj vienkārši tāpat gribēt redzēt mīļus tuviniekus. Tikai tad, kad mīļie tuvinieki ir noveduši pacietību līdz galējai robežai, var rasties šāda nevēlēšanās. Ja mīlat savus vecākus, dzīvesbiedru vai bērnu, taču nevēlaties, jo nespējat vairs skatīties uz viņu nožēlojamo situāciju, pārstājat redzēt tuvumā. Vispirms tā vienmēr ir ar vecākiem saistīta problēma. Ja vēlme redzēt, lai būtu labs, un nevēlēšanās redzēt, lai būtu labs, sacenšas savā starpā, tad acīs ir spriedze. Varbūt pastāvīga spriedze, pie kuras pierod tā, ka citāda dzīve nemaz nav iedomājama.

Acis atspoguļo aknu stāvokli, t.i., redze vienmēr ir saistīta ar aknu stāvokli. Aknas simbolizē valsti jeb sabiedrību. Aknas ir dusmu un naida koncentrētājas. Jo vairāk cilvēks baidās no sabiedrības viedokļa, jo vairāk tiek nogalinātas viņa aknas, kas nogalina arī redzi.  Acis ir tā vieta, kur atbrīvojas skumjas. Kas aiz skumjām un žēluma pret sevi kļūst naidpilns, tam saslimst acis ar neizārstējamām slimībām.

Kas rada jucekli dzīves pareizajā kārtībā un sāk ar to, ka dara labu citiem, tas citos pamana arvien pieaugošu slikto. Un, kad tas vairs nav izturams, palīgā nāk ķermenis, kas izpilda cilvēka vēlmi to visu neredzēt. Jo vairāk sliktā cilvēks pamana dzīvē, ko nevēlas redzēt, jo spēcīgāk pasliktinās viņa redze. Redzes zudums saka: „Mīļo cilvēk! Tu kļūdies, bet es tev palīdzēšu tādējādi, ka tu sāksi citus sliktāk redzēt, lai tu varētu pievērsties sev. Iespējams, ka tad tu iemācīsies pret citiem izturēties daudz labvēlīgāk.” Diemžēl aklie nevēlas mainīt savu noliedzošo attieksmi pret pasauli. Viņi uzskata, ka tiem ir tiesības likt redzošajiem labi pret sevi izturēties, bet, kad pret viņiem labi izturas, aklie neuzņemas atbildību par sekām, jo tiem nav ne jausmas, ko nozīmē atbildība. Jo vairāk dusmu un naida par savu bezspēku sakārtot paša dzīvi uzkrājas aknās, jo pamatīgāk slimo acis. Jo tuvāk  ir ļaunuma kritiskā robeža, jo sliktāka redze. Ļaunums ir mērķtiecīgas dusmas jeb atriebība. Pilnīgi zaudējot redzi, dīglī tiek iznīcināta potenciālā atriebība. Tādējādi tiek izpirkts karmiskais parāds, un jauns karmiskais parāds nerodas. Tātad tas arī ir labais.

Jo ātrāk bojājas jūsu redze, jo vairāk ļaunuma jūsos apslēpts, jo jūs baidāties  tam stāties pretī. Jums nav ne jausmas, cik ļaunuma esat sevī sakrājis. Patiesību pauž ķermenis, kurš nekad nemāna.

Ja bērns piedzimst akls, tas nozīmē, ka viņa  iepriekšējās dzīves lepnība ir bijusi īpaša vērtība gan garīgā, gan fiziskā izpratnē. Viņš lepojies ar savu vērīgumu, taču aizmirsa ņemt vērā to, ka skatiens aiz muguras nesteidzas jeb var palikt kaut kas nepamanīts. Telpu aiz muguras un nākotnes telpu redz trešā acs jeb garīgais vērīgums, kas tiek iepazīts tad, ja cilvēks ar acīm nepieķeras mērķim. Sīkums, kas palicis nepamanīts, cilvēkam, kas lepojas ar īpašu vērīgumu, var būt liels kauns, kas nogalina tā, ka cilvēks nespēj saprast, kas noticis. Sev piedot viņš noteikti nav paspējis. Ja būtu paspējis, tad nākamajā dzīvē neierastos akls.

Bērnam redze cieš, ja viņš tiek audzināts par kautrīgu cilvēku, un kautrīgums tiek uzskatīts par tikumu, tīrību, skaistumu.

Asaras simbolizē skumjas, kuras izraud. Skumjas ir dusmu enerģija. Tāpēc ar asaru palīdzību var šo to panākt. Raudošs cilvēks sev pievērš uzmanību, viņam vaicā, kā var palīdzēt, un – palīdz. Ar asarām citiem var likt dancot pēc  savas stabules. Ar asarām cilvēkus var ietekmēt līdz brīdim, kamēr tos šādi vairs neaizkustināt. Asaras lūdz, diedelē, apvaino, uzbrūk, ar asarām pat vēl ļaunu. Tomēr raudātājs nevēlas redzēt, ka ar asarām viņš otram dara sliktu. Tā viņš tikai grib pierādīt, ka ir cietējs, ka otram ir jāmainās, pat ja runa ir par kādu trešo personu. Ja cilvēks pie vēlamā nav ticis, viņš raud aiz sarūgtinājuma. Bet, ja gribēto saņem, raud aiz prieka. Aizkustinājuma asaras tās pašas prieka asaras vien ir. Tomēr arī šīs asaras ir dusmu izpausme,  jo aiz prieka slēpjas skumjas, ka dzīve parasti nepavisam nedāvā prieku.

Aktīvi raudošie, kas raud ar asarām, mēdz būt divu veidu:

1)      Tie, kas spēj izraudāt visu;

2)      Tie, kas raud, bet raudāt neprot.

Cilvēki, kas prot raudāt, raud tā, ka burtiski slīkst asarās. Pēc tam kārtīgi izslauka acis, un vairs pie labākās vēlēšanās nevar pateikt, ka cilvēks nesen raudājis. No asarām ap sirdi kļuvis vieglāk. Šai labajai pusei ir arī sava sliktā puse: sarūgtinājumu aizskalodams ar asarām, cilvēks arvien biežāk sāk izmantot šo līdzekli un beigu beigās novārdzina acis vai pat visu ķermeni. Skumjas rodas arvien no jauna, jo raudošais nesaprot dzīvi. Asaras saasina redzi un nevairo gudrību.

Cilvēki, kas raud, taču raudāt neprot, ir ļaudis, kas par varītēm izspiež no sevis pāris asariņu un tad pāris dienu staigā ar nokārtu galvu, kaunoties rādīt no asarām pietūkušās acis.

Cilvēkam, kuram raustās acs plakstiņš, Dvēsele jūtas neaizsargāta, t.i., cilvēkam ir izjūta, ka viņam jābūt ir nepārtrauktā “kaujas gatavībā”, lai sevi aizstāvētu no uzbrukuma. Cilvēks nevar aizvērt acis, jo viņam jābūt modram. Tas nozīmē, ka Dvēselē ir trauksme, cilvēkam ir uzmanīgi jāvēro, lai tikai viņam kāds neuzbruktu. Cilvēks baidās skatīties uz tādu dzīvi, kāda tā ir, tāpēc cilvēks nespēj iekšēji atpūsties. Bailes no uzbrukumiem nav fiziskā līmenī, bet gan garīgajā līmenī, t.i., cilvēks nebaidās no fiziska uzbrukuma, bet baidās no emocionāla uzbrukuma.

Ja raustās acs kreisais plakstiņš, tas nozīmē, ka cilvēks baidās no kāda vīriešu dzimuma pārstāvja uzbrukumiem, kuri var būt saistīti ar materiālo dzīvi. Ja raustās labās acs plakstiņš, tad problēma ir vairāk saistīta ar mīlestību. Cilvēkam ir izjūta, ka kāds apdraud viņa iekšējo mīlestību, ka kāds nesapratīs viņa iekšējo mīlestību.

Miežagrauds acī rodas, ja cilvēks skatās uz dzīvi ļaunām acīm, dusmojoties uz kādu.

Acu slimības rodas, ja skumjas ar asarām vai citādi netiek pilnīgi izvadītas. Tur, kur pastāv pazemojums, pastāv arī skumjas. Skumju otra puse ir cietsirdība. Tie, kas skumjas nomērdējuši, nevar paraudāt.

Skumjas un bezspēcīgs naids par to, ka cilvēks nespēj iegūt to, pēc kā viņš alkst, apspiešanas dēļ pārvēršas par sevis žēlošanu, kas noteikti kaitē arī acīm. Acu funkciju traucējumus izraisošai sevis žēlošanai ir gan lokāla, gan vispārēja iedarbība:

1. Redzes pasliktināšanās ir sevis žēlošanas lokālās sekas, kas rodas no tā, ka no ziloņa radāt mušu. Jo vairāk vispārīgo uztverat personiski, jo vairāk tas jums ir kā skabarga acī, un jo mazāk jūsu acis saskata tālāk par degungalu.
2. Dzīves spēka samazināšanās ir sevis žēlošanas sekas, kas rodas no tā, ka no mušas izpūšat ziloni.

Pārāk lielas nozīmes piešķiršana vērīgumam un visa redzēšanai rada īpaši lielu kaunu situācijās, kad nav pamanīts sīkums, un tam var sekot redzes pasliktināšanās. Kas pasaulē saskata tikai slikto, un viss apkārt notiekošais liek liet asaras, jo cilvēks negrib redzēt briesmīgo dzīvi, tam reiz jākļūst aklam, jo tā viņš ir gribējis. Acu slimību hronisko izmaiņu procesā, īpaši sacietēšanas procesā, liela  loma ir kauna izjūtai. Liels izmisums par to, ko redzot jākaunas, var padarīt cilvēku aklu.

Izvalbītām acīm jeb tireotoksikozei raksturīga acu bolīšana uz pasauli neuzticībā, aizdomīgumā un kritiskumā. Šie cilvēki  paši uzskata, ka ir līdzsvaroti, tāpat domā arī citi, tomēr viņu klātbūtnē citi nejūtas labi. Viņu allaž kā stīgai uzvilktais iekšējais spriegums padara  slimus gan pašus, gan apkārtējos, īpaši mājiniekus. Šo cilvēku pašvērtējums, kā arī citu vērtējums ir ciets kā klints. Viņu attieksme pret pasauli, kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī cilvēki, ir toksiska, indīga. Lielās, skaistās acis, pieaugot dusmām, nemanāmi kļūst izvalbītas. Tas ir uzbrukums. Šādu skatienu grūti izturēt.

Ja plīst acs asinsvadi, tas nozīmē, ka cilvēks citos saskata ļaunprātību, bet neredz pats savu ļaunprātību. Ar redzes zudumu ķermenis it kā saka: „Tagad tev ir slikti, un tāpēc tu nespēsi atriebties tā, kā būtu gribējis. Nedrīkst sodīt nevainīgos. Problēmas būtība ir tava izpratne. Viņi neizturējās pret tevi slikti. Viņi māca tev dzīves  mācību stundas.”

Asinsizplūdums acī simbolizē atriebības enerģiju. Acu pamatnes asinsvada jeb tīklenes plīsuma rezultātā radies asinsizplūdums padara aci aklu. Asinsizplūdums acī nozīmē, ka cilvēks uz kādu ir ļoti sadusmojies un domās radījis atriebības plānu, kas nekad netiks īstenots. Ja cilvēks sadusmojies dodas gulēt un domās izperina atriebības plānu, kuru pirms aizmigšanas it kā noskatās gara acīm, tad šādi cilvēks aizmieg kā vērsis asinīm pieplūdušām acīm, kurš neieredz savu mocītāju, neciezdams to ne acu galā. Plānais asinsvads neiztur asins pieplūdumu un pārplīst. Ilgošanās pēc atriebes nav vienkārša sadusmošanās. Tas ir naids. Šāds ienaids padara cilvēku aklu.

Acs kristāliņa zilgana saduļķošanās ir slimība, kuru sauc par glaukomu. Tai ir raksturīgs paaugstināts acs iekšējais spiediens, un, ja to neizdodas pazemināt, rodas aklums. Bieži cilvēks gadiem ilgi cieš no galvassāpēm, un, kad beigu beigās tiek konstatēta glaukoma, viņš sadusmojas uz ārstu. Patiesībā galvassāpes un glaukoma ir blakus posmi skumju palielināšanās procesa ķēdītē. Tātad glaukoma ir saistīta ar skumjām, kuras ir apspiestas, netiek izraudātas un pārvēršas atriebtkārē. Cilvēks, kas pieļauj kļūdu un tiek pie glaukomas, pēc operācijas atveseļojas, ja tic ārstu spējai palīdzēt. Un, ja vēl viņš sevi uzskata par laimīgu un nekādi nevar beigt priecāties par dzīvi, ko tam atkal dāvājušas ķirurga rokas, tad redze uzlabosies vēl vairāk. Bet tas, kurš operāciju uztver slimīgi un sāk gausties, ka pēcoperācijas rētas tā arī paliks un redze tik un tā neatjaunosies, tam mikroskopiskās rētas nekur nepazudīs. Skaidrs, ka arī redze neuzlabosies. Bet pacientus, kuru attieksmi pret dzīvi caurstrāvo noteikts noliegums „kaut manas acis to visu nebūtu redzējušas”, vai tos, kas operācijas priekšvakarā joprojām karsti strīdas ar savu ienaidnieku, vispār nevajadzētu operēt, pirms emocijas nav noplakušas. Cietsirdība rada brūci, savukārt atriebtkāre rada asiņošanu. Ja pēc operācijas notiek iekšējais acs asinsizplūdums, tad nelaimīgi ir gan ārsti, gan pacients. Ja radusies asiņošana, tad jo ātrāk pacients pārstāj meklēt svešas kļūdas, jo ātrāk asinsizplūdums uzsūcas. Un, ja palūgs piedošanu savai slimajai acij, tad atveseļosies vēl ātrāk.

Tātad glaukoma (lēcas pārkaļķošanās) rodas tad, ja cilvēks vēlas stāvēt pāri skumdinošiem sīkumiem kā virspusīgām dzīves lietām. Jo pārliecinātāks cilvēks ir par savu pasaules uzskatu pareizību, jo bezcerīgāka ir viņa glaukomas prognoze.

Katarakta nozīmē, ka cilvēks negrib redzēt to, kas ir apkārt.

Labās acs muskuļu paralīze rodas, ja jūs diendienā no rīta līdz vakaram esat spiesti redzēt savu pastāvīgi raudošo māti, kurai nav citu problēmu kā vien sevis žēlošana. Ja jūs esat pastāvīgi atrisinājuši visas viņas laicīgās problēmas, tad jums var rasties labās acs muskuļu paralīze. Plakstiņš kā aizkars karājas acs priekšā, un brilles šeit nelīdzēs. Jūsu vēlme būt labam bērnam, jo kas zina, cik ilgi māte vairs dzīvos, apspiež jūsu vēlmi ļauni iekliegt mātei patiesību tieši sejā, lai viņa beidzot pārtrauktu ar savām asarām grauzt jūsu Dvēseli. Inteliģents ļaunums, kuru būtu vajadzējis atbrīvot, iedarbojas kā inde, kas radīja jūsu acs muskuļu paralīzi. Kad vēlme pārvēršas darbos, par kuriem ir ļoti jākaunas, slimība ir galīgi nostiprinājusies un nekur nepazūd, kamēr atbrīvojat savu kaunu. Ja jūs būtu ievērojuši pirms tam jūtamo  smaguma izjūtu, nogurumu, raupjumu, dauzīšanos vai rakstīšanos acīs un plakstiņos un izdarījuši secinājumus, nelaime nebūtu atnākusi. Ja tūlīt izlabojat savu kļūdu, paralīze pazūd.

Tieši analoga problēma ar tēvu, vīru, dēlu, vīriešu dzimumu rada kreisās acs muskuļu paralīzi. Muskuļu paralīze pati par sevi vienmēr ir nervu vai  nervu centru bojājums. Nervi vienmēr ir saistīti ar minerālvielu vielmaiņu. Ķermenis visvarāk minerālvielu izdala ar sviedriem, pēc tam seko asaras.  Optimālais asaru daudzums noregulē normālu minerālvielu saturu acīs. Ja asaru ir pārāk daudz, acu nervi zaudē pārāk daudz minerālvielu. Muskuļu jutīgums ir atkarīgs no muskuļos esošā šķidruma daudzuma un kustīguma. Par normu lielāks vai mazāks šķidruma daudzums traucē kustīgumu. Redzes funkcija ir noteikti saistīta ar nerviem. Minerālvielu daudzums ir atkarīgs no šķidruma kustības. Tam, kurš pārāk bieži raud,  parasti acīs ir vairāk ūdens nekā nepieciešams, un minerālvielu ir mazāk nekā vajadzīgs. Ūdens saglabājas kā rezerve  – katram gadījumam,  kas zina, kad asaras atkal būs vajadzīgas. Minerālvielu ir mazāk, jo ūdens tās izskalo laukā. Tā kā katram kristālam ir attiecīgas dzīves patiesības enerģija, tad attiecīgās minerālvielas  kristālu mazais skaits liecina, ka cilvēkam attiecīgā dzīves patiesība nav vajadzīga, jo viņš vēlas ar asarām apliecināt, ka viņš ir nelaimīgs. Lai citām ķermeņa daļām nepietrūktu minerālvielu, ķermenis ierobežo minerālvielu padevi acīs. Ieradums raudāt funkcionē refleksu līmenī. Tāpēc, ja raudātājs attiecīgajā brīdī neraud, tad viņa acīs un tālāk jau rodas pieplūduma sajūta, kas liek viņam atkal sākt raudāt. Ja cilvēkā nav ticības, tad viņam nevar ticēt vai uzticēties, jo viņš neredz pasaules patiesības tādas, kādas tās ir. Žēlošanās brīdī viņš redz visu, kas nav vajadzīgs, taču neredz to, kas būtu vajadzīgs.

Acu izžūšana ir kauns redzēt. Tam, kurš grib, lai tas maksā ko maksādams, stāvēt pāri asarām, acīs ir it kā neredzama prese, kas izpresē ūdeni, atstājot tikai  akmeni, kas pamazām arvien vairāk sacietē. Tas nozīmē: acu sklerotiskās izmaiņas, kas sākumā ir irdenas, vēlāk  kļūst arvien cietākas, taču acīm  tas nozīmē akluma iestāšanos. Ja acu izžūšanu nesaprot pareizi un apspiež ar zālēm, tā paplašinās acu iekšpusē.

Sklerotiskas izmaiņas acīs rodas no lepnības par to, ka cilvēks spēj stāvēt pāri asarām. Tas var radīt aklumu. Pārāk liela minerāļu sakrāšanās acīs rada nervu impulsu pārsūtīšanas traucējumus, jo nervu impulsiem arvien vairāk jākustas kā pa akmeņiem. Tas nozīmē: kristālu uzkrāšanās ir dzīves patiesības sakrāšanās un palikšana, kas kļūst par savas taisnības pieprasīšanu. Šāds cilvēks tic tikai savām acīm, kas redz dzīves ārējo formu.

Acu pamatnes pārkaļķošanās jeb skleroze rodas tad, ja cilvēks skumst par savas dzīves galvenajām jeb īpaši svarīgajām lietām, kas patiesībā arī ir svarīgas, taču viņš vēlas vīrišķīgi stāvēt pāri skumjām. Tas nozīmē, ka acu pamatnes filigrānie, maigie un jutīgie audi kļūst par robustiem un cietiem akmeņiem. Acu pārkaļķošanās ir lepošanās, sevis uzskatīšana par labāku, pastāvīga norādīšana uz citu sliktumu, citu kaunināšana par to.

Acu vēzis rodas, ja cilvēkam ir pastāvīgs prieks, raugoties uz citu cilvēku ciešanām, un skumjas par to, ka paša ciešanas no tā nemazinās.

Autore: Elvita Rudzāte