Kāpēc cilvēks aiziet un tomēr neizpilda pats savu verdiktu jeb plānoto? 08.03.2019

Evita jautā: Dārgā Elvita! Esmu noklausījusies Jūsu kodolīgos un skaidri patiesībā saprotamos video, tomēr radās jautājums, slimības norāda uz neapgūto mācību, Jūs sakiet, ka ja patiesi cilvēks saprot un apgūst konkrēto mācību tad slimība aiziet, tomēr kad cilvēkam ir vēzis vai slimība ar laika degli vai risku, kur nav daudz laika ilgi meklēt garīgas atbildes, un cilvēkam neizdodas piemēram radikāli mainīt to domāšanu, un cilvēks neiztur, piemēram, aiziet
bojā, tad kāda ir bijusi jēga tam? Ja reiz cilvēks, kad iemiesojas un izvēlas ko apgūt un ko viņš patiešām IR spējīgs apgūt, tad kāpēc cilvēks aiziet un tomēr neizpilda pats savu verdiktu jeb plānoto! Vai arī ja cilvēkam pēkšņi atklāj nopietnu kaiti un kā viņam rīkoties tajā baiļu momentā, vai iet un taisīt visas iespējamas operācijas vai arī lūgt un lūgt?

Elvita Rudzāte atbild: Jautājumu vai cilvēks izveseļosies vai mirs nelemj mediķi, bet gan Dievs. Tāpēc smagu slimību gadījumos vienmēr ir jālūdz palīdzība Dievam izveseļoties, jo cilvēkam ir nepieciešams laiks, lai padomātu, ko dzīvē dara vai domā nepareizi. Tanī pat laikā nedrīkst vilcināties ar palīdzības lūgšanu mediķiem, jo mediķi ir Dieva instruments. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks mācās un cenšas izprast savas neapgūtās mācības, tad Dievs dod cilvēkam laiku un neņem pie Sevis, bet laicīgā dzīvē tas izskatās, ka cilvēkam palīdz operācija vai zāles. Medicīna ir Dieva instruments, caur kuru Dievs dod cilvēkam laiku un nav pat svarīgi vai cilvēks tic vai netic Dieva esamībai, svarīgi, lai viņš sāk domāt, kāpēc ar viņu notika tas kas notika.

Tieši vēzis ir tā slimība, kas mēdz atgriezties pēc laika. Kāpēc vēzis atgriežas? Tāpēc, ka cilvēks sāka mācību ceļu, bet apstājās, vai arī kaut kādā brīdī novirzījās no ceļa. Nav viegli mācīties un izprast savas neapgūtās mācības, bet Dievs to zina, tāpēc arī neprasa no mums, lai mēs visu saprastu īsā laika periodā. Dažkārt cilvēka ķermeni slimība ir pārņēmusi tik ļoti, ka Dievs ņem cilvēku pie Sevis, lai atbrīvotu cilvēku no ciešanām jeb citiem vārdiem sakot, nav vērts nēsāt veco mēteli (slims ķermenis, kur vairs nav veselu šūnu), ja Dievs par cilvēka mācīšanos var viņam piešķirt jaunu ķermeni (dot iespēju pārdzimt jaunā veselā ķermenī). Katrs gadījums ir individuāls, jo katrs cilvēks ir individuāls. Tāpēc medicīna nespēj palīdzēt visiem pacientiem ar vienām un tām pašām zālēm. Tomēr Dievs tos smagi slimos cilvēkus, kas mācījās, paņem pie Sevis viegli, slimniekam neciešot lielas sāpes, izņemot gadījumus, ja slimnieks vēlas ar sāpēm dzēst savu slikto karmu, ko slimība nav spējusi dzēst.

Ja cilvēkam pēkšņi atklāj nopietnu kaiti, tad viņam ir jāsaņem visa palīdzība, ko sniedz mediķi un tanī pašā laikā ir jāstrādā ar sevi, izprotot savas neapgūtās mācības. Ja viņš mācīsies, tad ārstiem labāk izdosies viņam palīdzēt. Ja viņš nemācīsies, tad visticamāk, ka ārsti nespēs palīdzēt.

Ja cilvēks mirst, tas nenozīmē, ka viņš veltīgi ir pavadījis laiku mācoties. Visu, ko esi sapratis iepriekšējās dzīvēs, tu paņem līdzi uz šo dzīvi kā gudrību. Visu, ko saprati un sapratīsi šajā dzīvē, tu paņem līdzi uz nākamo dzīvi. Tāpēc teikt, ka mācīties nav jēgas, ir muļķība.

Nav daudz cilvēku, kas šo dzīvi izmanto ar pievienoto vērtību jeb mācās. Nav daudz cilvēku, kas šajā dzīvē izpilda uzdoto uzdevumu. Lielākais vairums nemācās un neizpilda savus uzdevumus, tāpēc paliek dzīves skolā uz otru gadu. Tas pats notiek laicīgā skolā – bērniem ir iespēja mācīties, bet viņi šo iespēju neizmanto pietiekami kvalitatīvi, un vēlāk sastopas ar šīs kļūdainās izvēles sekām, nespējot atrast darbu, kas viņiem patiktu un spētu nodrošināt eksistenciālās vajadzības.

Katram cilvēkam ir savs dzīves uzdevums. Ja cilvēks to ir izpildījis, tad Dievs viņu ņem pie Sevis. Kādam cilvēkam ir jāmirst, lai pievērstu sabiedrības uzmanību kādam nozīmīgam jautājumam. Tāpēc nevar uz visu skatīties no viena skata punkta, jāskatās uz dzīvi ir daudz plašāk, bet lai skatītos plašāk ir jāmācās izprast dzīvi.