Pazemināts pašvērtējums vai pašcieņa, līdzīgi kā nepatika pret sevi, rodas no paaugstināta prasīguma pret sevi.
Katram indivīdam ir raksturīgs savs pašvērtējums – kā cilvēks vērtē savas spējas un īpašības attiecībā pret kādu noteiktu normatīvu sistēmu, kuru veido apkārtējo cilvēku spriedumi. Ar pašcieņu parasti apzīmē cilvēka attieksmi pret sevi kopumā. Katram cilvēkam ir vēlēšanās savu pašcieņu uzturēt pietiekami augstā līmenī. Tas viņu mudina rīkoties tā, lai savu pašvērtējumu viņš varētu attaisnot. Tas var izpausties, tiecoties pēc tādiem mērķiem, kas cilvēkam liekas pietiekami nozīmīgi, lai pastiprinātu pārliecību par sevi. No otras puses – cilvēks cenšas izvairīties no neveiksmēm, kas šo pašvērtējumu varētu apdraudēt, jo viņš baidās no neveiksmēm. Uz šo divu tendenču pamata veidojas tā sauktais pretenziju jeb tiekšanās līmenis (prasīgums pret sevi), kas raksturo tos maksimālos mērķus, kurus cilvēks uzskata par reāli sasniedzamiem. Pretenziju līmenis indivīdam ir sava veida mēraukla, pēc kuras viņš novērtē savas darbības rezultātus. Cilvēki, kuriem ir svarīgi panākumi, nevairās no neveiksmēm, savu mērķu sasniegšanas labad ir gatavi riskēt. Taču ir tādi, kuri ne tik daudz tiecas pēc panākumiem, tātad konkrētiem mērķiem, cik cenšas izvairīties no neveiksmēm. Tāpēc viņu pretenziju līmenis parasti nav augsts, jo galvenais ir nevis sasniegumi, bet drošība, ka esi pasargāts no neveiksmēm. Zems pretenziju līmenis cilvēku pasargā no negatīviem pārdzīvojumiem, jo veiksmes vai neveiksmes subjektīvā izjūta tieši ir atkarīga no pretenziju līmeņa.
Mūsu kultūra ir ieinteresējusies pašcieņas un pašvērtējuma jautājumā. Par pašcieņu un pašvērtējumu daudz tiek runāts masu mēdijos. Pastāv atšķirība starp jēdzieniem pašcieņa un pašvērtējums. Pašvērtējums var būt vispārīgs kā attieksme pret sevi kopumā. Pašcieņa nosaka specifiskos pašvērtējumus, nevis otrādi. Pašvērtējuma specifika var izpausties, piemēram, tādās sfērās kā spējas matemātikā vai mūzikā, ārējais izskats, sabiedriskums, strādīgums. Pašrespekts ir tas, kas var sniegt domāšanas mieru, ko mēs meklējam, t.i., nodrošināt pašcieņas vai pašvērtējuma normālu līmeni. Respektējot kaut ko, no otras puses tā ir tā akceptēšana. Pašrespekts ir sevis atzīšana un mīlēšana, nesalīdzinot sevi ar citiem, kuri, iespējams, ir labāki. Piemēram, cilvēkam, kuram nav muzikālās dzirdes, patīk dziedāt un viņš to dara visai bieži. Tātad viņš neņem vērā viedokli, ka dziedāt drīkst tikai tie, kuriem ir muzikālā dzirde. Šim cilvēkam ir pašrespekts, viņš mīl sevi tādu kāds viņš ir. Tātad, lai mūsu pašcieņa un pašvērtējums būtu normālā līmenī, mums ir nepieciešams pašrespekts.
Amerikāņu filozofs un psihologs V. Džeims ir norādījis, ka cilvēka pretenziju pret sevi samazināšana nomierina tāpat kā mērķu sasniegšana. Ja cīņa ir bezgalīga, bet vilšanās sasniegumos nepārtraukta, atteikums no savām pretenzijām pret sevi ir neizbēgams, jo cilvēks kādā brīdī salūzt, atsakoties no pretenzijām. V.Džeimss uzskata, ka mūsu pašsajūtu šajā pasaulē nosaka tas, par ko mēs alkstam kļūt, vai tas, ko mēs alkstam izdarīt. To nosaka attiecība, kādā atrodas mūsu esošie un potenciālie spēki.
Savukārt A.Maslovs uzskata, ka pašcieņas pamatā ir nopelnīta atzinība no apkārtējo puses, nevis slava, atpazīstamība vai nepamatota lišķība.
Augstu mērķu izvirzīšana nav nekas slikts, taču tiekšanās pēc pilnības ir drošs ceļš uz neveiksmi.
Tātad – lai atbrīvotos no pazemināta pašvērtējuma, jāsamazina prasīgums pret sevi.
sending...
