Evita jautā: Lūdzu Jūs, padalīties ar savu redzējumu, par jautājumiem, kas skar kapavietas. Ir skaidrs, kad cilvēka gars pamet miesu, vairs nav būtiski, kas notiek ar to atliekām, bet tomēr, Latvijā ir tradīcijas cilvēkus apglabāt nevis kremēt, un, protams, tiek iekopta kapavieta. Kas ir jāzina par to, vai no dievišķā aspekta ir jāiet regulāri un jākopj
šī vieta, cik būtisks ir pienākums un atbildība, un cik lielā mērā mūsu senči to sagaida jau no citiem astrālajiem plāniem? Gribētu izprast šo jautājumu no garīgā nevis baznīcas aspekta.
Elvita Rudzāte atbild: Kapi ir vieta, kur nedrīkst nekas cits pēc tam būt, tāpēc tā ir aizsargājama vieta. Tas, ka Latvijā ir ļoti attīstījušās kapu tradīcijas, kuras manuprāt sāka attīstīties tikai PSRS laikā, vēl nenozīmē, ka tā ir pareizi. Šīm tradīcijām ir sava labā un sliktā puse. Labā puse ir tā, ka uz kapu svētkiem sapulcējas kopā radi un kapiņi ir skaisti sakopti. Sliktā puse, ka cilvēki par daudz savu laiku tērē kapu kopšanai, aprunā tos, kas kapus nekopj, un zeme piesārņojas ar līķiem. Tāpēc pareizāk būtu tomēr cilvēkus kremēt un pie šī jautājuma agri vai vēlu cilvēki nonāks, kad vairs kapsētās nebūs vietas, kur apbedīt mirušos.
Es atbalstu viedokli, ka kapu teritoriju izveido ar zālāju un kokiem, neveidojot kapu kopiņas un nožogotas teritorijas, bet tikai novietojot kapu plāksnītes, lai cilvēkam būtu kur atnākt, ja ir vēlēšanās. Tāpat arī katram cilvēkam ir jābūt izvēlei, vai viņš vēlas, lai viņa ķermeni pēc nāves apbedī zemē vai kremē. Ja visus ķermeņus tikai kremētu, tad nākotnes cilvēcei nebūtu ko pētīt, lai izprastu mūsdienas. Tāpēc visam ir sava labā un sliktā puse.
Mūsu senči no mums sagaida tikai mīlestību, kuru mēs viņiem varam sniegt atrodoties ikvienā vietā. Tomēr, ja tu esi kaut ko radījis, piemēram, kapu kopiņu, tad tev par to ir jāparūpējas, bet visam ir jābūt saprāta robežās. Ja kapu kopšana ir apgrūtinoša, tad labāk izveidot to tādā veidā, lai prieks būtu visām pusēm no dabiskās vides. Mūsu senčiem patiešām nav vajadzības, lai mēs koptu kapus. Taču viņi priecājas, ja viņu pīšļi guļ vietā, kas iepriecina citu acis. Piemēram, Turaidas Rozes kapa vietā izauga liepa. Vai tas nebūtu jauki, ja kapu kopiņu vietā mēs iestādītu kādu koku pie kura varētu atnākt aprunāties, kad rastos vēlēšanās? Koks neprasītu no mums pūles, bet tas dotu sabiedrībai skābekli. Pie tam viens koks varētu būt visai dzimtai, bet šajā gadījumā pie koka tiktu apraktas dzimtas urniņas, kas nozīmē, ka cilvēki tiktu kremēti.
Garīgajā skatījumā pats galvenais ir nepiesārņot vidi un cienīt mūsu senčus, bet kā to pareizāk izdarīt, to lai cilvēki domā paši.